Mani XIII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki

Šie ir mani septītie dziesmu un deju svētki, bet no tiem - otrie skolēnu deju svētki. Šajos svētkos esmu pavadošā persona bērnu deju kolektīvam. Vecums 9-11 gadi. Šie bija pavisam citādāki deju svētki – nu ļoti, ļoti citādāki.

Piedzīvojām plašu spektru laikapstākļu: vēsīgs, lietains, normāls, karsta tveice, karsta saule un vis, vis, vis neaizmirstamākais - pērkona negaiss, kas pārtrauca koncertu nenodejotu līdz galam.

Bet par visu pēc kārtas.

Pirmā diena (otrdiena, 8.07): izbraukšana, pirmie mēģinājumi, iekārtošanās skolā

Izbraucam jau 8:30. Pirmā tikšanās dejotājiem ar mums (man un otrai pavadošajai mammai) un mums ar dejotājiem. Man satraukums kā nu būs, jo zinu tikai savu bērnu, bet par pārējiem ir tikai kaut kāds mistisks priekšstats vai tāda pat īsti nav. Ar vecāku palīdzību sapakojamies autobusā un dodamies pretī piedzīvojumiem.

Pirmā noparkošanās, pirmais gājiens uz stadionu, daudzi pirmo reizi Daugavas stadionā. Jāsaprot un jāaprod, kur esam, kur kas atrodas. Jau nākamajā dienā bērni jūtas kā zivis ūdenī. Zina, kur bāzējamies, kur un kad var iet paši. 

Diena vēsīga, šķiet, kuru katru brīdi sāks līt, bet nav tik traki, lietu dabūjām tikai vakara mēģinājumā.

Pirmā diena skolā - pusdienu laikā paspējam tik mantas sanest no autobusa un galdus iznest no mums piešķirtās klases. Pēc vakariņām sākam iekārtot guļvietas. Saprotam, ka neietilpstam visi. Iznesam vēl divus lielākos galdus, parādās vēl mazliet vieta, bet tāpat pa maz. o... vienam divvietīgais matracis: “Vai Tev nebūs iebildumi blakus čucēt uz Tava matrača ar Zani (vārds izdomāts)”? Saņemu patiesi pozitīvu atbildi: “Jā, labi”. Vai Tev nebūs iebildumi gulēt uz Janas matrača kopā ar Janu? Atkal saņemu patiesi pozitīvu atbildi:  “Jā, labi!” Tā... jau labāk. Vēl kāds jāsabīda, jāpārbīda… Vajag vietu arī man... tā... tā... nu labi... varbūt mana čucamvieta ietilps te, pie durvīm? Izritinu savu čučam gultu... o... ielien! Tā nu lēnā garā satilpināmies visi vienā klasē. Esam kā siļķes mucā, bet ir labi. Visiem vieta pietiek.

Vakara duša, vakara spēles, zvani un telefoni. 22:00 ejam gulēt. Pirmā diena pagājusi. Viss kārtībā :)

Šī bija arī pirmā aizmiršanas diena. Vispirms aizmirsu padirseņus autobusā. Neiedomājos, ka laukumā būsim stipri laicīgi un vajadzēs arī pasēdēt. Bet risinājumu atradām.

Otrā diena (trešdiena 9.07): Rīgas zoo, otrā mēģinājumu pēcpusdiena

Varam gulēt līdz 8:00. Jā, jā, kurš tad ļaus... pulksten 6:30 skolas pagalmā sāk skanēt ļoti skaļa mūzika. Interesē, kurš ir tas, kurš neļauj gulēt? Ceļos, saīgusi eju pie loga (cik nu var pieiet, jo matracis pie matrača), paskatos, ārā mūsu kolektīva vecākā grupa. Tiešām?!?!?!?! Saprotu, kādu sveic dzimšanas dienā. Ārā visa grupa, lielais baltais lācis. Mūzika turpinat skanēt, es, bubinādama pie sevis, lienu atpakaļ gultā. Kāds no bērniem arī pamodies, sākas sačukstēšanās. Man prātā doma: "neeeeee, guliet!". Bērni saprot, ka ir vēl agrs, sačukstas, bet no gultām ārā neliek (arī labi). Mūzika beidz skanēt, čuksti pieklust, kāds laikam atkal aizmieg. Kad pa dienu šo pārrunājām, daļa nemaz šo ļembastu nebija dzirdējusi, bet turpināja saldi gulēt.

Taisāmies tā, lai uz 10:00 jau būtu pie zoo. Iekāpju autobusā… rīta šoks... a lakatiņu ta nav!!!! man panika: “Kur lakatiņi????” Šoferis: “Vadītāja paņēma”. Man pirmā doma – vadītāja dusmīga, ka atstāju lakatiņus autobusā. Paņēma, lai nenovazājas. Izrādās... lielajai grupai vajag Mežaparka mēģinājumā. Fuuuuu.... un tad atkal... “Eu, bet mums šodien vajag pēcpusdiena mēģī? Ir citi lakatiņi?”. Nē, bet viss kārtībā - lakatiņus dabūjām jau stadionā. :)

Dienas pirmā daļa mums paiet Rīgas zooloģiskajā dārzā. Kamēr gaidām zoo atvēršanos, spēlējam spēles (Akmentiņ, lec laukā!, 1-1-5-5; 5-5-9-9 (nezinu, kā to sauc)). Manas senās un vienkāršās, ko pati kādreiz spēlēju. Izskatās, ka Rīgas zoo nav gatavi uzņemt uzreiz no rīta baru ar bērniem. Uz iekšā tikšanu no paša rīta esam vairāki kolektīvi. Visi centīgi gaidām, kad tad beidzot mūs ielaidīs. No tāluma izskatās, ka viena kase nesaprot, ko darīt ar visu šo baru (pieļauju, ka nebija nodota instrukcija par cenām, bet tas ir tikai mans minējums), otra kase vēl slēgta.

Zoo bērniem vislabāk patīk Tropu māja. Tā arī ir pēdējā, ko skatāmies. Pastaiga vairākus nogurdina un lēnā garā dodamies pusdienās un gatavoties mēģinājumam.

Vakara mēģinājums nu jau pašā centrālajā arēnā (pa starpu arī futbola laukumā). Beidzot, beidzot redzam, kur būs koncerts. Tiek uzlikti uznācieni un nogājieni. Nu jau ir skaidrāks, kas un kā būs ar katru deju. Priekšā rītdiena, kad koncertu līmēs kopā pa blokiem. Tad arī redzēsim kā tad jāmainās ar dejām pirms un aiz mums. Man šis viss ir zināms un saprotams, bet bērniem tas viss vēl jauns un jāstāsta kas ir tagad un kas būs rīt. Un kāpēc ir tieši tādi mēģinājumi, tādā secībā un tādos laukumos. Prieks, ka bērniem ir interese. Viņi nav vienaldzīgi, viņi grib zināt, kāpēc un kā. Viņiem patīk, viņi dejo nevis atdejo un šeit atrodas ne tikai tādēļ, ka vecāki tā grib, bet arī pašiem patīk (tiesa gan daži to noliedz, bet es takš redzu, ka patīk).

Laikapstākļi šodien arī ir labi. Nav karsts, jo saule ir paslēpusies aiz lietus mākoņiem, bet mēs tiekam cauri bez lietus.

Trešdienas vakars ir zirņu vakars. Viena bērna mamma mums sagādā lielu maisu ar zirņiem. Esmu pārsteigta, cik ļoti visiem tie garšo. Visi sēd kā mazi zvirbulēni ap maisu, loba un ēd zirņus. Tiiiik foršs skats, tāds mazs, čalojošs putnu bariņš.

Uzlieku fonā koncerta "Balts" mūziku. Vienā brīdī sāk skanēt “Pūpoldanči”. Kā Tev šķiet, kas notiek? Bērni paķer tumbiņu, izskrien koridorā, kur vairāk vietas un sāk dejot “Pūpoldančus”. Sākas jauna dziesma, dzirdu: “Skolotāj, vēlreiz!”. Uzlieku. Noskan. “Skolotāj, vēlreiz!” uzlieku. Noskan. “Skolotāj, vēlreiz! Skolotāj, Jums ir “Mana Meilo?” mmmmm.... neatradu netā. “un Riti, riti”. Atradu iefilmētu deju. To tad arī dejo. Tā viņi aizdejojas un es pat nokavēju, ka ir jau pāri desmitiem un viņiem jau jābūt gultās. Tad vēl pēdējā deja un fiksi, fiksi gultās.

Trešā diena (ceturtdiena, 10.07): koncerta kopā likšanas dienas

Gara diena. Laika prognoze sola lietu. Pirms izbraucam uz Daugavas stadionu, saņemu ziņu no kolektīva skolotājas, lai atvedu silto jaku, jo stadionā caurvējš un ir ļoti auksts. Diena tiešām ir vēsīga, pavadām jakās un lietus jakās.

Stadionā, protams, esam laicīgi. Kamēr gaidām mēģinājumu “pūšam pīlītes” – otra mamma bērniem iemāca taisīt svilpītes. Tad nu gribētāji taisa un pūš.

Sākam ar fināla mēģinājumu. Pirmā reize, kad uz laukuma gandrīz visi dejotāji. Mēģinājums, protams, apnicīgs, jo daudz jāstāv, lēni jāiet, jāgaida, bet tos 17 tūkstošus ātri kopā nesaliksi. Beidzas fināla mēģinājums un gaidām mācību trauksmi. Tā nu bija mazliet jocīga (pēc manām domām). Visi dejotāji laukumā un visiem vajag organizēti pamest laukumu. Ja tiešām būtu trauksme, tad, manuprāt, būtu jādodas prom no Daugavas stadiona kompleksa,  ne tikai no paša laukuma. Mūs aizved uz tālāko laukumu, otru pusi uz... nesadzirdu uz kurieni. Skāde tik, ka mums ir fiksi, fiksi jābrauc pusdienās un fiksi, fiksi jābūt atpakaļ. Šāda lieka staigāšana, vismaz man, rada lieku stresu, jo atpakaļ ir jābūt laicīgi. Bet viss ir ok, paspējam gan paēst, gan laicīgi atbraukt atpakaļ uz stadionu un ieņemt labas vietas tribīnēs – nu tā, ja nu līst, lai esam zem jumta, bet var arī labi laukumu un tajā notiekošo redzēt. Bet te jautājums no viena bērna: “Kur lakatiņi?” Man pārskrien šermuļi un šausmās nosaku: “Autobusā palika”. Mēs lēnām dodamies uz savas dejas sākumu, otra mamma skrien uz autobusu (neapskaužu viņu). Šoferītis izpalīdz un nāk pretī. Uz dejas sākumu lakatiņi ir, pat vēl labs brīdis jāgaida savu iznācienu, jo blokā mūsu deja nav pirmā.

Nu kas vēl var būt ne tā? Uzmini nu!... Sāk līt. Otra mamma skrien pēc bērnu lietus jakām, es palieku ar bērniem, jo drīz takš jāiet laukumā. Tālumā redzu, ka mamma ir pie somām, rauj jakas ārā. Pēc laiciņa viņa noskrējusies ir atpakaļ un izdalām bērniem jakas. Fuuuu…. 

Virsvadītāja paziņo, lai neliedējam tērpus, velkam nost (uz caurlaides mēģinājumu bija paredzēts dejot tērpu detaļās - brunči, vestes meitenēm, tikai vestes puišiem). Neapskaužu otru mammu, kura paņem visus brunčus un nes uz mūsu "bāzes" vietu.

Nu kas vēl var būt ne tā? “Kur Tava lietus jaka?!?!” – “Autobusā”. Un šādi ir 2 bērni. Vienam uzraujam caurspīdīgo plēvi, otrs iespītējas un ne pa kam nevelk caurspīdīgo plēvi. Nekāda runāšana, argumenti un pierunāšana nelīdz. Ar uzpirkšanu nenodarbojos! Aiziet bērns dejot bez jakas. 

Nu kas vēl var būt ne tā? Saņemu īsziņu no kolektīva vadītājas: “Uzvelciet Jānim lietus jaku (vārds izdomāts)”. Un kā man to tieši izdarīt? Ar varu? Pēc dejas vadītāja aiziet un uzvelk lietus plēvi, jo jaka takš autobusā. Kā Tev šķiet, cik ilgi tā lietus plēve viņam ir mugurā? Līdz brīdim, kad nonāk no laukuma. 

Lai vai kā, vēl viens bloka mēģinājums nodejots un tad... un tad... trīs stundu pauze. Ko darīt? Skriet uz skolu un tad atpakaļ nav īsti jēgas. Ko Tu darītu? Brauktu uz skolu vai paliktu stadionā? Nosacījumi? Apmēram 15-20 minūtes līdz autobusam, apmēram 30 minūtes, līdz skolai ar autobusu, tas pats atpakaļceļā. Atpakaļ stadionā jābūt vizmas 30 minūtes pirms mēģinājuma (te kavēt nedrīkst). Skolā sanāk tikai kādas 45 minūtes. Nē... paliekam stadionā. Paliekam labajā vietā tribīnēs. Ir bērni, kas ar interesi skatās laukumā notiekošo, daļa aiziet pie Rimi groza un pelna našķus, daļa spēlē spēles – katrs atrod kādu nodarbi (nu jā... telefonus visiem bija jāatstāj autobusā. Lai arī kur mēs gājām, telefoniem bija jāpaliek autobusā, jo ir daļa bērnu, kas ar ļoti, ļoti, ļoti lielām grūtībām izvelk savu degunu no ekrāna).

Es, savukārt, eju uz autobusu pakaļ divām, tur atstātajām, jakām. Lietus līst, es eju, domāju un runāju ar sevi. Esmu dusmīga, bet lēnām nomierinos. Ne viss ir pašsaprotami un arī es taču mēdzu aizmirst vai neizdarīt. Viņi ir tikai bērni. Nonāku pie domas – es varu nokontrolēt vai ir paņemts līdzi (to arī izdarīju skolā), bet kāpjot ārā no autobusa es pat neiedomājos vēlreiz to nokontrolēt, jo vienīgā lieta, kas bija jāatstāj autobusā bija telefons. Man pat prātā neienāca, ka divi fruktiņi iedomāsies lietus jakas atstāt tur. Vienam par atnesto jaku ne silts, ne auksts, otrs gan atdzīvojas un var redzēt, ka oma uzlabojas. Labi, ka tā ;)

Pēdējais mēģis 19:00 – 21:00. Lieki teikt, ka ir nogurums. Cits pēc cita prasa, cik pulkstenis, cik ilgi jāgaida, kad brauksim, cikos vakariņas? Bet gods godam, mēģinājums ir sagaidīts, nolekts, tas ir beidzies mazliet ātrāk un varam doties pretī vakariņām un vakaram. 

Bērni nu jau tik ļoti apraduši ar notiekošo un apkārtni, ka sāk klīst un neskatīties, kur esam mēs ar otru mammu. Nogurums ir arī mūsu kājās. Es eju lēnām, lai astīte tiek līdzi. Bariņš neklausa un aizskrien pa priekšu (kur tur nogurums????). Pēdējā krustojumā viņi pazūd aiz mājas stūra. Labi, ka tur pat ir autobuss. Bet cilvēku daudz, jo apmēram divām trešdaļām mēģis beidzies vienlaicīgi. Un kas būtu, ja tas būtu jau ģenerālmēģinājums vai koncerts, kad visi dejotāji un vēl skatītāji dotos reizē prom no stadiona?!?!?! Iekāpjam autobusā un tad nu visi dabū dzirdēt manas dusmas un morāli. Nu... nākamās dienas man pa priekšu iet/ skriet gribētājus atlika tik uzrunāt, ka visi jau fiksiņām bija vai nu man blakus vai aiz muguras. Arī paši viens otram aizrādīja: “Atceries, kas bija vakar (aizvakar…)?”

Šajā vakarā vēl tikai vakariņas un dušas, jo mēģis beidzās vēlu un arī skolā esam vēlu. Gulēt ejam tikai 23:30.

Ceturtā diena (piektdiena, 11.07): ģenerālmēģinājums un pirmais koncerts

Rīts iesākas agrāk kā citi: 7:00. Pirmais rīts, kad pinam matus meitenēm. Visu laiku paralēli jādomā, kas jāņem līdzi, lai nav ne par daudz, ne par maz. Nododam instrukcijas – nosaucam, kam jābūt līdzi. Tā kā pastalās nav diez ko ērta iešana un arī lieki deldēt negribas, sakām, ka jāvelk kājās botas, bet zeķes un pastalas jāņem līdzi. Kā pārliecināties, ka visi vajadzīgo minimumu ir paņēmuši līdzi? Vakardienas pieredze rāda, ka viss ir jānokontrolē līdz pēdējam. Bez variantiem – visi stāv rindiņā un rāda somas saturu. Pie katra noskaitu vajadzīgo. Daži saka: “Somā lejā ir!” Es: “Parādi! Man jāredz, ka tiešām ir”. 

Ģenerālmēģis – kā jau ģenerālmēģis. Vienlīdzīgs koncertam, bet vēl ar daudzām lietām, kas nav līdz galam skaidras. Pazīstamos un blakus dejotājus jāiepazīst no jauna, jo mugurā ir nevis mēģinājuma tērpi ar nosaukumu virsū, bet nu jau tautas tērpi. Labi, ka mums ir mieti ar uzrakstiem ;) (miets ir manis dotā iesauka kātam ar nosaukuma plāksnīti)

Pirmais koncerts: jau dažas dienas iepriekš prognozes rādīja, ka būs pērkona negaiss, bet ar katru tuvojošos brīdi, radās cerība, ka Rīgai tas paies garām. Kad sāk līt, mūsu bērniem pēc dažām dejām jādejo sava deja. Fiksi rauju virsū caurspīdīgos lietus mētelīšus. Te vēl interesanta lieta, par ko tik pabrīnos - pavadošajām personām ir savs čats, kurā saņemam ziņas. Tajā vēl nav ziņa “velciet mētelīšus”. Man nāk klāt cita mamma vai vadītāja, rāda čatu un saka: “vēl nav ziņa, ka drīkst vilkt”. Tiešām?!?!?! Tu labāk saliedēsi bērnus un tautas tērpus un gaidīsi ziņu čatā, tai laikā, ja vari pieņemt lēmumu un neliedēt bērnus????? Apbrīnoju šādus burta kalpus :( Pēc brīža, protams, atnāk ziņa, ka var vilkt melnos apavus. Par pastalu nomaiņu uz melnajiem apaviem varam aizmirst, jo tie ir stadiona otrā pusē, mūsu bāzes vietā stāvvietā.

Jau gaidot deju, ducina pērkons, bet it kā nekas traks. Bērni nodejo godam. Nāk no stadiona un sajūsmināti cits pēc cita stāsta, ka pastalas un zeķes slapjas, ka nav jēga vilkt botas, jo tad arī tās būs slapjas (Cik gudri bērni, vai ne? ;))

Kad jau gaidām savu nākamo iznācienu, atkal sāk līt. Ik pa brīdim virs galvām zibsnī zibens un dārd skaļš pērkons. Daudzi bērni baidās un raud, daudzi tiek tam pāri, bet bailes tāpat paliek, asaras acīs. Virs stadiona sāk līt, atkal fiksi raujam virsū lietus mētelīšus, mazliet arī virs mums nolīst, tad atkal beidz līt un atkal fiksi, fiksi raujam lietus mētelīšus nost, jo tūlīt, tūlīt jau jāiet uz laukuma. Pirmajā reizē visus mētelīšus smuki salocījām un salikām pa vārdiņiem. Tagad... kāda kārtība... labākais, ko varu izdarīt: “Dodiet aiz kapuces, lai var visus kārtīgā čupiņā salikt”. Un tad... un tad... uzplaiksnī debesis, nodārd skaļš pērkons un stadionā pazūd skaņa… viss apstājas, iestājas apjukums, visi gaida, kad mūzika atkal turpināsies, ceram, ka koncerts turpināsies, bet nekā... ir bērni, kas par to priecājās, bet liela daļa bēdājas, ka šis koncerts ir beidzies. Ir, kas pārdzīvo un raud. Cits vienkārši grib nodejot koncertu, cits bēdājas, ka nevarēs parādīt vecākiem savu veikumu.

Šo gandrīz divu stundu laikā caur visiem izskrēja milzīgs emociju vilnis. Kā nu kurš ar to tika galā. 

Vakars skolā grūts. Uz skolu palīgos atbrauc divu bērnu vecāki – palīdz salikt papīrus slapjajās pastalās, izlikt zeķes žāvēties, paņem meiteņu baltās zeķes izmazgāt, kādu kreklu arī. Izaicinājums ir izlikt mitros tērpus pažūt, iestāstīt bērniem “neliekam tērpus čeholā, bet liekam uz pakaramā, liekam uz krēsliem”. Katru bija jāpārbauda – kur bikses, kur brunči, kur vestes, kur krekli, kur apakšbrunči. Katram: “Parādi, kur ir?” Bet dažiem tiiiiiik ļoooooti jau deguns telefonā. Vī dieniņ! Bet viss ar laiku tiek izdarīts.

Kamēr mēs krāmējamies, sākas svētku dalībniekiem pilsētas vadības uzsauktais tusiņš. Skolas pagalmā spēlē orķestris (piedod, bet negribas kļūdīties, iespējams, ka tas bija 4.viusskolas pūtēju orķestris “Rota”), runu saka jaunā pilsētas vadība, bērni dejo. Mūsējie arī gan dejo, gan vēlāk video filmē. Ap 23:00 ejam viņus saukt gulēt. Neticēsi. Nāca un paklausīgi nāca. 23:30 visi bija gultās.

Es un otra mamma arī varam iet gulēt. Bet kas tad ļaus aizmigt! Domas pa galvu jaucas, dienas notikumi griežas pa riņķi. Ik pa brīdim ienāk prātā doma, ko varēja darīt citādāk, ko labāk. No prāta neiziet bērnu emocijas. Un vispār... arī man pašai izgāja cauri gūzma emociju, ar kurām bija jātiek galā. Tādu spektru emociju, iespējams, var izjust tikai gada laikā un varbūt pat ne gada. Nākamajā dienā sapratu, ka šī diena mani piebeidza, bet labi, ka ne nobeidza. Līdz ar to nākamā diena bija grūta. Vakarā pietrūka koncentrēšanās spēja, bet viss, kā jau ierasts, bija labi.

Piektā diena (sestdiena, 12.07): Noslēdzošais koncerts Daugavas stadionā un Te-aust ģenerālmēģināums Meža parkā.

Ar katru dienu rīti iesākas arvien agrāk. Šoreiz 6:30. Pinam matus, ģērbjamies tautas tērpā, gatavojamies nu jau pēdējam “Es atvēru Laimas dārzu” koncertam. Viss nu jau norit raiti, koncertā viss zināms, visur esam laikā, visu izdarām kā nākas. Satiekam jau draugu kolektīvus un viņu pavadošās mammas, sasmaidāmies :) Jauki... visi kā savējie, bet tā nu ir arī šķiršanās... šķiršanās līdz nākamajai reizei, lai arī kāda un kad tā būs.

Koncerta beigās viss kolektīvs tiekas vienkopus. Emociju emocijas – prieks, laime, sajūsma, prieka asaras, pārdzīvojumu asaras, apskāvieni, dejas, fotogrāfijas un selfiji. 

Pēc koncerta nogurums ir manāms, bet ir izvēle – ļaut bērniem visu vakaru tusēt telefonos, ārdīties pa skolu (tas būtu labāk, jo būtu prom no ekrāniem) vai braukt uz Mežaparku uz koncerta Te-aust ģenerālmēģinājumu. Mēs kā dalībnieki varam braukt skatīties un mums pat ir ierādīts sektors, kur varam sēdēt. Lielāka daļa bērnu gari novelk: “nēeeeeeee”, bet es un otra mamma esam nelokāmas: “brauksim!” Mūsu vēlme, lai bērni redz un kaut uz brīdi sajūt, kas ir Sidraba birzs, kāds ir lielais 11399 bērnu koris, kā ir, kad arī dejotāji dejo šādā koncertā. Mērķis sasniegts – bijām, redzējām, dzirdējām, pabaudījām. Daži ar interesi klausās arī faktus, ko stāstu (interesantākais bija par folkloru), skatās lietas, uz kurām norādu (tas, ko redzam un skaņas nobīde), godam nodzied Latvijas himnu.

Gandrīz stundu pabaudījuši koncertu, dodamies atpakaļ uz skolu. Mierīgā sēdēšana bērnus kārtīgi atpūtinājusi un enerģija ir atgriezusies, saldējums un vakara prieks Mežezers to vēl papildināja. Atlikušo laiku līdz gulēt iešanai bērni spridzina. Daļa atkal filmē kaut ko (man nerāda rezultātu. Es arī neuzprasos), uzliekam arī koncerta “Es atvēru Laimas dārzu” ierakstu (liela daļa ar interesi to noskatās). Citu kolektīvu bērni iet garām mūsu klasei un noskatās uz tusiņu. No vieniem dzirdam bēdīgi: “viņiem ballīte, bet mums jāiet gulēt”. Tā kā nākamais rīts paredzēts vēl agrāks (6:00), apzinīgās mammas būtu visiem likušas jau kārtot čemodānus un iet gulēt, bet mēs? Mēs ļaujam skatīties koncertu, tusēt. Bet kas ir forši... visiem arī pasakām, ka rīt no rīta jāsakārto mantas un jau pirms gājiena visam jābūt autobusā un ka būtu labi, ja jau tagad sāktu kārtot čemodānus. Bērni paši sāka kārtot mantas nākamajai dienai. Pulkstenis rāda 23:45. Koncerts beidzas. Es uzlieku taimeri 10 minūtes un visiem jābūt gultās (zobus visi jau izpucējuši bez atgādināšanas). Taimeris nozvana, izslēdzam gaismu, paiet 5 minūtes un visi jau aizmiguši. Ātri aizmieg pat tas bērns, kurš parasti ilgāk grozās un nevar uzreiz aizmigt. Nogurums dara savu :)

Sestā diena (svētdiena, 13.07): gājiens un ceļš mājup

Viss paskrien ļoti ātri. Rīts mazliet atšķirīgs no citiem rītiem – meitenēm matu pīšana, bet vēl arī jāpaspēj sakrāmēt somas, aiznest uz autobusu, sakārtot telpu kā bija pirms ievācāmies.

Grūti pamosties (6:00), jo visas iepriekšējās dienas un vakardienas tusiņš bija pamatīgi nogurdinājis. Pirmā dāmīte (manējā) uz matu pīšanu atnāk aizmigusi. Tā teikt... piecēla, bet nepamodināja :)

Bērni malači, visu sakārto ļoti laicīgi. Lielās grupas puiši palīdz galdus un krēslus sanest atpakaļ.

Tālākais gan mani apbēdina. Šo gan laikam pārpratu, bet biju sapratusi, ka lielās grupas puiši palīdzēs arī mazajiem čemodānus aiznest uz autobusu, bet tā viss nenotika. Par šo es sadusmojos, bet patiesībā jau nav par ko dusmoties... nav jau citu pienākums mūsu mantas stiept. Līdz ar to 1) bērni nesa mantas uz autobusu, 2) saģērbušies tautas tērpā, 3) tas notika steigā (vismaz man un otrai mammai). Kad nonācu pati līdz autobusam, redzu ka un kā bagāžniekā mantas “saliktas” (bagāžnieks dziļš, līdz galam nevar neko salikt, ja kāds nekāpj iekšā), šoferis sēž netālu un pīpē. Es sadusmojos uz šoferi. Kāpu bagāžniekā, kārtoju čemodānus. Šoferis, to redzot, nāca un teica, ka palīdzēšot, bet tad nu nostrādāja mans spīts un dusmas: “Paldies, es salikšu”. Šoferis bāra bērnus, ka viņi nevarot paši savas mantas salikt kārtīgi. Te nu gan viņš nošāva greizi. Šie bērni nav tik lieli, lai paši šo visu tik labi izdarītu, bet es noklusēju, liels vīrs, liels prāts.

Ceļš no skolas līdz gājiena beigām paiet mega ātri. Nav ierastās gaidīšanas, kad varēs sākt iet, kad varēs vēl patusēt un pasmiet ar pārējiem. Atnācām, nostājāmies, redzu, ka netālu paiet garām koris, kurā dzied meita. Nevaru pat aizskriet līdz viņai, lai nofočētos kopā, jau jāiet. Pats gājiens, protams, foršs, pozitīvs, pazīstami cilvēki, uzsaucieni, gaviles. Bet mazliet tāda mazuma piegarša… mazliet pietrūka tas tusiņš. Bet nu labi… paši vien vainīgi, varējām ātrāk no skolas izkasīties, ātrāk mosties.

Un tad jau viss... esam autobusā, pārģērbjamies, tautu tērpi čeholā, vēl viens saldējums, končas un lēnā garā pa sastrēgumiem ripināmies ārā no Rīgas.

Jelgava. Piebraucam. Vecāki māj bērniem, bērni priecīgi, visi priecīgi atkal redzēties. Tik man un otrai mammai jāatvadās no bērnu bariņa, ar kuriem pavadīta kopā emocijām pārpilna nedēļa. Bet tā nu tas ir… svētki ir pagājuši, ir pavadīts kolosāli skaists laiks kopā, ir piedzīvoti neaizmirstami mirkļi.

Paldies vecākiem par labiem vārdiem, par dāvanām, par smaidiem un prieku, paldies bērniem par apskāvieniem un prieku acīs. Lai visiem jauka atlikusī vasara, lai laba atpūta un vēlme dejot līdz pat nākamajiem skolēnu dziesmu un deju svētkiem!

P.S. jeb vēl mazliet

Jaukākie momenti:

• puika vienkārši pienāca un apskāva. Es jau sabijos, kas noticies, bet uz manu - jautājumu saņēmu atbildi: “gribēju vienkārši apskaut”.
• puika, kam noslēdzošais koncerts un dejošana vienā koncertā ar brāli bija ļoti emocionāls brīdis. 
• “Skolotāj, atgādinu... apdirsēji”. Es piesardzīgi “Ko?”. Bērns, mēģinot atcerēties nosaukumu: “Jūs teicāt atgādināt par ... apdirsēji”. Tad es sapratu un ļoti, ļoti gribēju smieties. Es bērnam no rīta biju teikusi: “Atceries man atgādināt, ka jāpaņem padirseņi”, bet nosaukums ir manis izmantots un iegājies laikam tikai mūsu ģimenē :D Padirseņi ir jebkas, kas tiek likts zem dupša, lai apsēstos uz zemes.
• sajūsmas skatieni par saldējumiem, cepumiem, kāruma sieriņiem
• bērnu apskāvieni, atvadoties
• visur bijām laikā, bija labākā stāvvieta, labākā sēdvieta Meža parkā (kamēr citu vēl cepināja saule, mums saule jau bija aiz koku galiem paslēpusies)
• Īsais dialogs:
• Skolotāj, var aiziet uz tualeti?
• Nē! Tu tikko tur biji!
• Ā!
• ... un vēl un vēl un vēl... (lasi visu iepriekš rakstīto) ;)

Kas vēl netika pieminēts.:

- Regulārā "instruktāža" autobusā, klasē, stadionā, pa ceļam. Šķiet, ka visbiežāk, par tālāko bērnus informējām autobusā. Piemēram, tagad aizbrausim uz skolu, mantas atstājam koridorā, ejam uzreiz ēsti, tad uz klasi..." vai "ieiesim stadionā un visi atdosiet savas svētku kartes otrai mammai"...

- Lietu pārbaudīšana. Kad jau bija pieredze, ka tiešām viss jāpārbauda, tad visi rindiņā rādīja, vai viss ir līdzi paņemts. Līdzīgi ar pastalām - visiem pirms koncerta bija jāatrāda, kā ir sasējuši pastalas. Liels prieks bija par bērnu, kuram pirmās reizes vajadzēja pārsiet pastalas, bet uz pēdējo koncertu viņš pats tās bija ļoti labi sasējis.

- Par kopējo naudiņu ik pa laikam pirkām bērniem našķus, lai noturētu enerģiju vai aizpildītu lielo pauzi starp ēdienreizēm (tāda gan bija tikai viena). Bijām dikti taupīgas mammas – nepirkām dārgos saldējumus stadionā, bet normālos saldējumus veikalos. Sanāca vairākas tūres nopirkt saldējumus un kruasānus ar atlaidēm. Forši.

Gan jau ir vēl kas, bet nedēļa tiešām bija intensīva un visa kā piepildīta.

P.P.S Viss rakstītais ir tikai mans skats uz šiem svētkiem. Ja pajautāsi otrai mammai, viņas stāstītais atšķirsies, varbūt pat ļoti atšķirsies. Mēs katra darījām vienu, bet tajā pašā laikā atšķirīgas lietas un katra "noklājām savu jomu".

Gribētos teikt zīda ceļš, bet nē… vilniņa, vilniņa

Vilniņa manās rokās paņēmās jau novembrī. Gribējās uzadīt vīram dūraiņus. Par dūraiņu oderīti viss bija skaidrs – vasarā nopirktā suņa vilnas dzija. Ārpusīte – gribēju rakstainu. Tiesa gan uz krāsām un krāsainumu kaut kā neiespringu, bet varbūt vajadzēja, jo rakstaini cimdi ir krāšņāki un, manuprāt, priecīgāk tādus rokās vilkt. Bet nu… tapa sarkani cimdi ar pelēku rakstiņu. Galvenais šajos cimdos – silti. Un jā… adīti rokām.

 

Pēc ilgiem laikiem adīju rokām - četras adatas un roku veiklība ;)

Kad uzadīju cimdus, izdomāju, ka gribu sev siltus maučus, jo, strādājot pie datora, rokas salst. Rakstu pati sazīmēju. Tikai, kad mauči jau bija gatavi, sapratu, ka varēju zīmēt citādāk un būtu bijis smukāk. Nekas, to tad nākamajiem. Ar krāsu izvēli atkal baigi neaizrāvos. Ņēmu dziju, kas bija mājās un gana daudz. Vai es šos mauču izmantoju strādājot pie datora? Hmmm… vairs nē, izrādās man rokās vilna kož. Vajadzētu ieadīt citas dzijas oderīti, bet uz to atkal jāsaņemās :D. Toties atradu citu pielietojumu – velku uz ādas cimdiem, ar kuriem stūrēju auto. Tā kā pārsvarā jāizbrauc īsi brīži, tad šajā gadījumā tīri labi noder - delnas locītavai tagad silti.

 

Vilnas mauči - adīti rokām

Iepriekšējā rakstā īsi ieminējos par adāmmašīnas salikšanu un iemēģināšu. Man tagad ir divas adāmmašīnas – 5.klase jeb kā es saku mazā mašīna, un 3.klase – kā es saku lielā mašīna. Bija jāiemēģina jaunā lielākā mašīna. Iemēģināšanas laikā uzadīju 3 pārus zeķes un jaku. Man nepatīk adīt zeķes uz adāmmašīnas, bet šīs adījās viegli un labi. Iespējams tādēļ, ka lielajai adāmmašīnai starp fantūrām ir lielāka atstarpe nekā mazajai mašīnai.

Pirms ļoti laba laika biju pirkusi biezu vilnas dziju. Adāmmašīnas kursos kā noslēguma darbs bija jāada mētelis audējrakstā. Tik skāde – mana mazā mašīna negribēja adīt audējrakstu :(. Mašīnu toreiz nesaremontēju, bet mēteli adīju platingā. Tā nu dzija palika neizmantota. Tagad man ir lielā mašīna un iespēja šo dziju izmantot. Ko nu adīt? Jaku. Un kādu? Nu, protams, ka ar pīnēm! (P.S. Mīlu pīnes)
Jaka tapinājās ilgi (pa vidu tapa iepriekš minētie 3 pāri zeķes), bet rezultāts ir labs (P.S. ir arī viena laža. Gribētāji var vērīgāk apskatīt foto, varbūt pamanīs. Tā kā jaka paredzēta man, tad lažu neārdīju, bet pielāgoju simetriski otru pusi).
Kad uzadīju muguru, sapratu, ka dzija var visam nepietikt. Tā nu sameklēju dziju, kuru varētu salikt kopā un dabūt līdzīgu biezumu, lai varētu detaļas uzadīt citādākas.

 

Uz lielās mašīnas pirmais lielais adījums

Patīk man šī jaka. Patīk pīnes, citas krāsas detaļas, augstā apkaklīte, kuru var nesāt arī kā parasto. Patīk, ka šī jaka ir ļoti silta.

Varbūt uz šīs mašīnas tuvākajās dienās taps vēl kāds pāris zeķu, bet tad gan jāmaina atpakaļ uz mazo, jo beidzot jāķeras pie sen solītā džempera.

Vēl divas nedēļas Lockdown

Ja nevajadzētu sūtīt orientēšanās trenerei info par padarīto, laikam nemaz neaizdomātos rakstīt, kas noticis pēdējās divās nedēļās. Tik šoreiz šis vairāk man pašai, jo lai vai kā arī šajās divās nedēļās bija gana daudz laba darīts.

Pirmdienā saņēmām orientēšanās uzdevumus divām nedēļām. Šoreiz padarītais nav saistīts tikai ar orientēšanos, jo tai mēs, diemžēl, veltījām gaužām maz laika.

Otrdiena: Bijām mežā orientēties. Biju izpētījusi variantus un devāmies uz mežu blakus Langervaldes mežam. Atradām sākuma punktu, paņēmām kartes, pamocījos ar iorientering aplikāciju uz devāmies dziļāk mežā. Atkal visas četras. Turp braucot jau bijām nolēmušas, ka šoreiz iesim tā kā pienākas orientēšanās – pēc noteiktās punktu secības nevis kā mēs vēlamies. Rezultāts – atradām 8 punktus no 25 vienā stundā un 53 minūtēs, devīto nekādi nevarējām atrast (izskatās, ka meklējām kādu pusstundu) un no meža izlīdām jau pa tumsu, satikām manu klasesbiedreni ar dēlu, mežā nospiedām vienu ērci un vēl 3 atvedām uz mājām.

 

Mežā bija kluss. It kā viss pelēks. Bet ja tā labi ieskatās, tur ir tik daudz krāsu.

 

Mūsu ietais maršruts un rezultāts. Nu tas ņemot vērā, ka jaunākais gājējs ir 5gadnieks un orientētis mēs tikai sākam ;)

 

Karte mūsu izpildījumā

Trešdiena: spēlēju kopā ar Austru. Austra ģitāru, es uz klavierēm pavadījumu.

 

Gabals, ko spēlējām kopā ar Austru. Austra uz ģitāras es uz klavierēm, vēlāk uz kokles

Ceturtdiena: spēlēju kopā ar Austru. Austra ģitāru, es uz kokles pavadījumu. Rakstījām video, lai nosūtītu Endijam. Ui, ku daudzas reizes rakstījām :D Tā bij ļoti laba pozitīvisma deva.
Šajā dienā tika atsūtīta arī jaunā deju bultiņu spēlīte. Visi iemēģinājām, izkustējāmies. Tik mana vilšanās – bultiņas neiet kopā ar mūziku :( Izrādās, jāskatās tā bultiņu deju spēle citādāk un šādu ķīnieti nevajag pirkt. Nu nekas… izrādās šajā štruntā ir kaudze citu spēlīšu, ko bērni var uzspēlēt.

 

Arī jaunākās beidzot tikušas pie spēlītēm

Sestdiena, svētdiena – jaunās adāmās mašīnas salikšanas, iemēģināšanas un dziju pārrevidēšnas dienas. 

 

Atcerējos, kā mammai kādreiz palīdzēju dziju tīt. Tagad mazliet advancētāk, es vairs netinu kamolu parasto

Nākamā nedēļa

Pirmdiena: Austrai un Laurai koncerta mēģinājuma un koncerta vakars: Viena deja duetā, divas solo dejas. Kārtīga smaida deva.

Otrdiena: mežš. Atkal tie paši punkti, tik šoreiz mūsu izvēlētā secībā. Šoreiz mūsu kontā 10 punkti 1 stundā un 3 minūtēs. Finišējām vēl pa gaismu. Gribējām vēl 3 punktus sameklēt (107, 118 un 119), bet lecot pāri grāvim es mazliet samērcēju kāju, Austra kārtīgi iekāpa grāvī. Ar tik slapju kāju gan bij jāiet uz auto un jābrauc mājās. Austra: "Mājās būs jādzer silta tēja!". Tiesa gan šoreiz vispozitīvākais bija tas, ka Madara pati brīžam skrēja pa priekšu un meklēja pati punktus. Mūsu pārējo lēnais temps dod to, ka Madara iet uz priekšu un pati meklē :).

 

 Vēl viena tūre mežā. Veiksmīgāka nekā ierpeikšējā

 Mūsu maršruts un rezultāts

 

...un arī karte mūsu izpildījumā

Ceturtdiena: bērni ir ļoti liels dzinulis, lai kustētos. Man nebija pat ne doma, Lāčplēša dienā kustēt no mājas. Atnāk Austra no skolas un stāsta, ka jāiet svecītes nolikt. Ja jau bērns saka, ka vajag, tad noteikti vajag. Vakarā noskatījāmies muzikālo filmu par Lāčplēša dienu un gandrīz visi devāmies pie Lāčplēša pieminekļa, lai katrs noliktu svecīti par godu 1919.gada brīvības cīņām.

 

Piektdiena: pēc vairākām drūmām dienām ārā atkal spīdēja saulīte. Tik ļoti gribējās ārā, bet bērnu pulciņi pēcpusdienā tik tuvu viens otram, ka nav iespēja aiziet kaut kur tālāk. Tad nu ķēru pirmo iespēju – Austra atnāca no skolas un momentā ģērbāmies un devāmies uz parku ko nu kurš darīt – skrituļot, braukt ar riteni, pastaigāties. Stundiņa ārā bija pa maz, bet nu… labāk tā nekā nekas. 

 

Ēnu spēles pie Lāčplēša pieminekļa

Sestdiena: pārceltā darba diena. Laikam lieki teikt, ka strādāt vispār negribējās. No rīta mazliet pastrādāju, bet tas arī viss. Tā vien prasījās iet ārā. Pēc pusdienām aizgāju līdz veikalam. Atnācu mājās un Laura prasīja aizbraukt līdz pasta salai. Viņai tur ļoti patīk namiņi un koka skulptūras. Rezultātā sēdāmies uz riteņiem un braucām. Todien gan bija auksts. Es pat mazliet nosalu, bet meitenēm nekas.

 

Diena miglaina un drēgna, bet arī šadā dienā ir savs košums

 

 

mans favorīts no jaunajām Pasta salas skulptūrām - kraukļa kungs. Zirņu bērni gan tādi dīvaini un baisi no tāluma šķita

Svētdiena: Mārtiņdiena pagājusi, kad visiem dārza darbiem bija jābūt pabeigtiem. A ko es… beidzot saņēmos, paķēru līdz abas jaunākās un braucu uz dārzu, lai pabeigtu dārza darbus – iestādītu ķiplokus, nogrieztu vēlās, nokaltušās/ nosalušās rudens puķes. Tiklīdz atbraucām uz dārzu, tā uzreiz iekūrām plīti namiņā. Forši, silts. Kamēr es pa dārzu, meitenes namiņu izslaucīja. Sanesu vēl malku, saskaldīju skaliņus citai reizei. Patīkamākais meitenēm bija marshmellow cepšana un ēšana. Dikti saldi.

 

Saldais prieks siltā plītī

Ar šodienu visi atkal iet uz skolu. Tik daudz kas vēl ir nesaprotams – kā notiek pulciņi. Ir, kas jau devuši ziņu un zināms, kas un kā notiks. Ir iestādes, kas vispār nekādu ziņu nedod, jo vecāki laikam gaišreģi, laikam visu nosapņo :D Visādā ziņā… lai spēks un pacietība visiem pārdzīvot šo laiku un lai visiem veselība!

Kā mēs pavadījām kārtējā “lockdown” pirmo nedēļu

21.oktrobrī sākās “lockdown” jeb mājsēde. Nav gluži tā, ka mums daudz kas mainījās no iepriekšējās nedēļas, jo 18.10.2021 sākās skolēnu brīvlaiks, jaunākā arī skolēnu brīvlaikā neiet uz bērnudārzu. Patiesībā visas 3 dāmas mājās tup jau kopš 11.oktrobra. Kāds nu kurai iemesls – Lauru paturējām mājās, jo Latvijā saslimstība ar C19 strauji auga, Austrai un plus arī Laurai uzmetās dīvainas pumpas (it kā vīruss), Madarai jāsēž mājās kā C19 slimnieka kontaktpersonai. Es pēc noklusējuma esmu mājās – strādāju no mājām nu jau 3.5 gadus. Vienīgi pulciņi vēl notika klātienē.

Kas tad bija tik īpašs šajā nedēļā? Atsākās daži pulciņi, bet attālināti. Arī orientēšanās. Ak vai… kad saņēmu nedēļas plānu orientēšanās treniņiem, saķēru galvu un nodomāju: “Sākās!!!!” Un jā… sākās! Prātā, protams sēž, ka nedrīkst visu dienu dzīvot pa māju, ir jāiziet arī ārā. Bet dienas ritms ir tāds, kāds tas ir un ir dienas, kad ārā neiziet ne uz brīdi. To parādīja pirmās 4 mājsēdes dienas. Bija speciāli jāsaņemās un kaut kur jāiet. Slikti, ka Austrai ritenim riepa tukša, būtu varējušas ar riteņiem izbraukt. Tagad bij jādomā kas cits. 

Nu jā… un tad Krista (orientēšanās trenere) atsūtīja nedēļas plānu. No sākuma domāju, ka neko nedarīsim, jo meitenes orientēšanās iet tikai no septembra un kādam noteikti ir jādarbojas līdzi. Bet viss notika kaut kā pats no sevis. Tik piebildīšu, ka plānā bija noteikts ko darīt konkrētās dienās, bet mēs tomēr pielāgojāmies savām iespējām

Otrdiena
Orientēšanās diena Ozolniekos. Pirmā reize man ar karti rokās. Uz mežu braucām visas dāmas, arī jaunākā. Sākums bija traks. Laura sāka niķoties (tikai vēlāk sapratu kāpēc – arī viņai bija jāaiziet līdz punktam un vēlāk arī jāatzīmē kartē atrastais punkts), es karti no sākuma nesapratu. Nostaigājām 5.14 km, atradām 11 punktus, tam velītījām apmēram 2. Tajā ietilpst arī laiks, ko gājām no stāvvietas pēc kartēm. Īsti orientieristi par mums tagad var iesmīnēt :D Bet mēs bijām apmierinātas, jo punktus secīgi atradām un no meža iznācām priecīgas. Meitenes kļuva vēl priecīgākas, kad finiša tika pie končām.

 

Ozolnieku mežā

 

 Nostaigātais

Trešdiena
Madara izbrauca ar riteni līdz zināmam galapunktam un atpakaļ. Es, Austra un Laura pa lietu “nostaigājām” mazu aplīti turpat mājas tuvumā. Austra ar skritulenēm, Laura ar skrejriteni, es kājām.
Kad atgriezāmies, Laura palīdzēja zupu vārīt, Madara savā nodabā izpildīja testu, es un Austra sēdējām pie testa pildīšanas. Piebildīšu, ka vajadzēja precīzāk lasīt uzdoto :D, jo testu pēc plāna bija jāpilda piektdien, otrdien tik bija jāizlasa. Bet nekas. Tas palīdzēja man saprast karti un tās apzīmējumus, jo citādi es nebūtu lasījusi.

 

"Pastaiga" sākusies un jau līst

Palīgs griež zupai burkānus

 

Divas dienas ātrāk pildām testu

Ceturtdiena
Atkal devāmies uz Ozolniekiem atrast atlikušos 9 punktus. Te nu palīdzēja tas, ka arī es nu jau sapratu karti un tās apzīmējumus. Šoreiz tikām cauri 1.5 stundu laikā. Manuprāt, Ceturtdien mums gāja ļoti raiti un viegli, bet Madara teica, ka otrdien esot bijis vieglāk. Lai vai kā, šis pasākums bija pozitīvs, meitenes pat dziedāja Taciņu (Suzuki bērni un vecāki sapratīs), kad mēs nebridām pa mežu, bet tiešām gājām pa taciņu.

 

Madara ieraudzīja punktu un fiksiņām skrien uz to

 

Kamēr meitenes pa pļavu pie punkta, es pa taciņu lēnītēm uz priekšu

 

Laikam bija pa maz. Meitenēm vēl kalniņos jāuzkāpj

Tāds nu mūsu maršruts

 

Visas 4 kartes. Meitenēm korekti, ar zīmuļiem aizkrāsoti punkti. Man - kartē atzīmēti, kas atrasti

Piektdiena
Diena, kad jāpilda teorijas uzdevums, bet mēs to izdarījām jau trešdien. Madara izbrauca savu maršrutu līdz zināmam galapunktam un atpakaļ, tomēr man šī bija tā diena, kad bija jāsaņemas un jāizstumj sevi ārā no mājās. Kamēr es un Laura ģērbāmies, Austra jau paspēja apskriet 10 apļus ap māju. Biju cerējusi, ka tikšu vaļā no iešanas uz laukumiņu :D Tas nelīdzēja. Tad nu… Austra ar skritulenēm, Laura uz sava ciskudriļļa, es kājām aizdevāmies līdz laukumiņam, meitenes izdauzījās un devāmies mājās. Ķeksītis pašu plānā, ārā bijām!

 

Ēnu spēles laukumiņā

 

Ēnu spēles uz ripuļiem

Sestdiena
Biju domājusi varbūt aizbraukt ar meitenēm vēlreiz pastaigāt pa Ozolnieku mežu, bet šoreiz nolēmu, ka pietiks ar dzīvošanos pa mājas pagalmu. Pati sev nevarēju atrast nodarbi līdz izdomāju, ka beidzot jātiek galā ar ķiploku kaudzi un ķēros pie mizošanas. Pa vidu kaut kas, ko mūsmājās neesam darījuši – vārījām uz uguns zupu. Šajā, protams, galvenais ir process. Kamēr tētis un vecākais brālis riktēja uguns vietu, meitenes jau ārā dauzījās. Pat izvilka ciskudriļļus no šķūnīša. Tētis vaktēja uguni. Es vārīju zupu, Laura asistēja. Rezultāts – ļooooti garšīga zupa.
Vēl paliek svētdiena. Ko mēs darīsim, es nezinu. Jāmēģina izpildīt Kristas sūtītie vingrojumi.

 

Zupu zupa ;)

Gala secinājumi:
-    Nedēļas beigu secinājums man – paskaties vispirms kartes apzīmējumus :D
-    Prasi bērniem, kur iet tālāk, un kurš ir virziens
-    Ari jaunākajam gribas piedalīties pilnībā – atrast punktus, atzīmēt => noteikti jāņem atsevišķa karte arī jaunākajai.

Kāda būs nākamā nedēļa, es nezinu, jo 1.klasniecei skola klātienē, Laura paliek mājās un uz bērnudārzu neies, bet pārējie mācīsies attālināti. Visiem pulciņi attālināti. Ja orientēšanās plāns būs tāds kā šonedēļ, tad būs švaki, jo izpildīt būs ļoti, ļoti grūti un ne jau tāpēc, ka negribas, bet salāgot laikus, kad var ko kurš darīt.

Mājsēde turpinās, turam pozitīvu skatu uz dzīvi un vienkārši dzīvojam tālāk!

Vēl viens dolārs, vēl viens rīts – tik mazliet jāpārfrāzē

Vēl viens gadiņš, vēl viens rīts,
Atmiņās tiek norakstīts,
Varbūt kad kļūšu pensionāre,
Aizmirsti būs visi kalendāri

Tik tiešām… vēl viens gads pagājis katru dienu spēlējot savu instrumentu. Runa par 365 dienu spēlēšanas kalendāru. Par pirmo gadu var lasīt te: Viens gads jeb kā mēs mācāmies un nonākam pie rezultāta un par iegūto balvu te: Godam nopelnītā gada kalendāra balva

Pagājušā gada nogalē (Novembrī un Decembrī) savus gada kalendāru finišus sasniedz arī Kaspars un Madara. Viņu izvēlētās balvas: Kasparam spēļu konsole Nintendo, bet Madarai jauns telefons. Tāpat kā Austra, arī Kaspars un Madara turpina spēlēt savus instrumentus katru dienu.

Kad Kaspars un Madara finišēja savu gadu, teicu, ka abi var turpināt, bet es vairs neatgādināšu katru dienu par spēlēšanu. Sākums izskatījās cerīgs un abi tiešām paši atcerējās un spēlēja. Pagāja pāris mēneši - tik ļoti grūtais decembris un janvāris, kad atkal visiem bija jāsēž mājās, atsākās attālinātās mācības, es apradu ar situāciju un saraustīto darba ritmu, pārējie aprada ar situāciju un jau gana drīz atsāku atgādināt.

Kopš pagājušā gada septembra spēlētāju pulciņam pievienojās arī jaunākā dāma, tobrīd trīsgadniece, Laura. Laura spēlē klavieres. Šī gada jūnija koncertā Laura jau varēja nospēlēt “Spīdi maza zvaigznīte” ar labo roku.

Kāds bija šis gads, kas pagāja Covid zīmē ar mājās “sēdēšanu”, mācīšanos un strādāšanu? Smags, ar daudziem pacēlumiem un kritumiem. Un kāds ir šī gada kalendāra fināls? Nu… mēs neesam vairs centīgi un naski ar uzlīmju līmēšanu kalendārā. Kasparam kalendārs nav vairs kopš jūnija, Madarai vēl ir septembra sākums, Austrai un Laurai netapa  septembra mēneša kalendārs, jo uzlīmes līmējas reizi labi ja nedēļā par visu nedēļu. Nezinu, kā to nosaukt - “slinkums līmēt uzlīmes”, apnikums, ķeksītis (dokuments) kā labā birokrātijā :D? Es ilgi centos atgādināt par uzlīmēm, bet arī man tas apnika un atmetu ar roku.

Bet labā ziņa ir tā, ka instrumenti tiek spēlēti katru dienu. Fiziska kalendāra neesamība tikai trenē manu atmiņu, intuīciju un modrību. Zinu, kurš tiešām ir godam nospēlējis gadu, kurš ir šmaucies un cik daudz. Man kā noteikumu paklausīgam cilvēkam nepatīk, ka šmaucas un neievēro noteikumus, bet visam ir savas robežas un ir lietas, kas ir “jāpalaiž” un kuras nodot citam izlemšanai ;)

Tāpat kā iepriekšējo gadu, nometnes vasarā “nepārrāva” kalendāru, bet pagarināja par nometnes dienu skaitu. Tā kā nav vairs kalendāra, kurā smuki līmējas uzlīmes, mans atskaites punkts ir 17.septembris, kad pagājušo gadu Austrai apritēja 1.spēlēšanas gads. Piefiksēju, ka Austra bija nometnē 7 dienas. Attiecīgi 17.septembris + 7 = 24. Tātad 24.septembrī ir 2. gads ;) Lai man nav lieka “čakara” ar modrību, intuīciju un atmiņu, Lauras kalendārs iet roku rokā ar Austras kalendāru.

Vēl daži pielāgojumi. Līdz ar vasaras sākumu Kasparam un Madarai vairs nebija jāspēlē BJMK izvēles instrumenti. Līdz ar to Kasparam palika tikai akustiskā ģitāra, Madarai – vijole un akustiskā ģitāra. Septembrī atgriežamies arī pie BJMK izvēles instrumentiem. Jāatzīst, ka ar izvēles instrumentu spēlēšanu sokas ļoti, ļoti slikti :( Norakstu uz to, ka ir skolas sākums, vasaras un “mājās sēdēšanas” laiks ir atstājis savas sekas, ar kurām ir grūti tikt galā.

Palicis spēkā noteikums, ja šajā dienā nenospēlē, tad nākamajā jāspēlē divas reizes, dubultā un ar pauzi pa vidu.

Kas vēl mainījies pa šo gadu? Mājās klāt ir nākušas otras klavieres. Mērķis bija, lai es varētu piespēlēt pavadījumu abām klavieru dāmām. Ar Austru iet švaki, bet kad sanāk pierunāt, rezultāts ir skaists. Varam spēlēt gandrīz visu Suzuki 1.grāmatu duetā – Austra pamata skaņdarbus, es pavadījumu. Ar Lauru esmu mēģinājusi kādu reiziti, bet vēl sanāk viņai vairāk blakus sēdēt un būt par mājas skolotāju.

Šogad arī saņēmos un iemācījos vairākus pavadījumus vijolei. Sākums gaužām vienkāršs – bija paredzēts koncerts attālināti, bet ja jau koncerts, kā tad spēlēs bez pavadījuma. Viena nedēļa centīga darba man, vairāki mēģinājumi kopā ar Madaru (ar lielu un patiesu izsmiešanos par abu kļūdiņām) un koncertā Madara spēlēja savu gabalu ar pavadījumu. Vēl tālāks rezultāts – Madaras 2.grāmatas spēlēšanas svētkos lielu daļu pavadījumu spēlēju es. Gribas papliķēt sev uz pleca un pateikt: “Malacītis” :D

Ja man nesanāk spēlēt duetā ar Lauru, tad abas klavieru dāmas brīžam izpaužas uz pilnu klapi. Austra māca Lauru, spēlē katra uz savām klavierēm twinkļus vai abas eksperimentē ar skaņu virknējumiem. Man gan tas traucē strādāt un prasās pēc klusāka stūrīša, bet saprotu, ka jāļauj darīt, jo kad tad vēl viņas eksperimentēs un izpaudīsies, ja tagad tas tiks liegts.

Ļoti gribas cerēt, ka pat fiziska kalendāra neesamība, bet esošs gada “burkāns” ir devis to, ko vēlējos sākumā – lai instrumenti tiktu spēlēti ne tikai pie skolotāja stundā, bet arī mājās. Negribas eksperimentēt ar gada balvas atcelšanu, jo pusaudži pilnīgi noteikti nespēlēs katru dienu. Jaunākās dāmas – nu… ja likšu vai pierunāšu, varbūt spēlēs.

Lai vai kā 24.septembrī apritēja otrs gads, kā Austra spēlē klavieres.  Kā jau minēju, Lauras kalendārs iet roku rokā ar Austras kalendāru ;) Šoreiz gan Austra, gan Laura abas gribēja pie ponijiem. Abas redzēja poniju Jelgavas tirdziņā. Tirdziņā ievācu info. Mērķis https://poniji.lv/. Jāatzīst, ka ļoti negribējās tai dienā nekur braukt, bet labāk izdarīt visu līdz galam – noslēgt gadu kā nākas, lai nepaliktu nekādas “astes”. Tā nu svētdien, 26.septembrī, sazvanīju poniji.lv. Poniju Laura (rakstu poniju Laura, jo arī tur ir Laura) teica, ka esot laiks no 13:00 – 15:00. Tad nu… paēdām pusdienas un atkal visas mūsmājas dāmas devāmies pēc gada balvas.

Visām meitenēm patika. Visas ķemmēja ponijus, Austra tīrīja Grasim nadziņus, turēja grožus, palīdzēja iejūgt poniju Grasi pajūgā. Laura no sirds izbraukājās ponija pajūgā. Ar katru apli Laurai smaids palika arvien lielāks. Arī Austra brauca ponija pajūgā. Bet vislabāk Austrai patika jāt zirdziņa Guste mugurā. Madara ponija pajūgā negribēja braukt, bet arī jāja Gustes mugurā. Visām patika un visas grib vēl.

Pēc braukāšanas meitenes ponijus arī pacienāja ar līdzpaņemtajiem burkāniem. Prieks gan meitenēm, gan ponijiem.

Lai diena būtu piepildīta pilnībā, aizbraucām arī uz mini zoo “Lauku sēta”, lai apskatītu un pacienātu dzīvnieciņus. bet vislielāko sajūsmu izraisīja divi draudzīgie sunīši, kas ļoti labprāt spēlējās ar meitenēm vai otrādāk – meitenes spēlējās ar sunīšiem.

Kad kāpām mašīnā, lai dotos uz mājām, Austra paprasīja uz laukumiņu. Ak vai… kā man gribējās braukt uz mājām… bet ja jau, tad jau. Līdz ar to balvas izbraukuma diena noslēdzās Ozolskvēra laukumiņā.

Tā lūk… vēl viens kalendāra gads noslēdzies. Nākamais jau atkal ir sācies… un atkal – lai pacietība un spēks visiem!

Meitenes sajūsmā par ponija pajūgu un jāšanu

Noslēguma prieks - našķi zirdziņam

un našķi ponijam

Prieks mini zoo "Lauku sēta"

Mini zoo zivtiņas dīķī

Šis vasaras rokdarbiņi

Nu gluži kā koks ar diviem galiem – vasarā saku, pienāks rudens, būs brīvāks, varēs vairāk rokdarbiem veltīt laika. Pienāk rudens saprotu, ka jādara citas lietas un vasarā patiesībā bija daudz vairāk laika. Ziemas sezonā saku, pienāks vasara, būs brīvāks, varēs vairāk laika rokdarbiem veltīt un atkal tas pats – vasarā jādara vis kaut kas cits, un šķiet, ka ziemas sezonā ir vairāk brīvā laikā :D
Lai vai kā, vasaras periodā esmu pabeigusi vismaz 3 darbiņus:

- Adītu lina kleitu ar mežģīni
- Uzšuvu vīram lina šortus
- Pabeidzu meitai celoto jostu

Adīto kleitu man paprasīja uzadīt jau pagājušo gadu, kad sākās Covid mājās sēdēšana. Vēlme bija skaidra, tomēr šo darbiņu grūti bija iesākt. No sākuma nevarēju atrast īsto dziju. Vēlme bija kaut ko, kas nekož un pelēkā krāsā. Kad beidzot nonācu līdz paraudziņa adīšanai, dzija atkal nebija īstā – nebija savērpta, adījums griezās. Tad kaut kā pamanīju, ka man taču ir pelēks lins. Pamēģināju. Pašai patika. Uzadīju ¼, parādīju nākamajai īpašniecei. Abas atzinām par labu esam un tā nu lēnā garā, iedvesmas un brīvajos brīžos tapa pelēka lina kleita ar mežģīni. Pati esmu apmierināta ar rezultātu. Cerams, ka arī īpašniecei patīk un kleita labi nēsāsies.

Pelēka adīta lina kleita ar mežģīnēm, adīta mežģīnes apkaklīte

Šorti tapa tikai tādēļ, ka vīram esošajos šortos dibena daļā izdila caurums, citu šortu nebija un veikalā viņš sev jaunus nenopirka. Vēlreiz uz Rīgu dēļ šortiem braukt arī negribās. Izvēlējos lina audumu. Paprasīju vai krāsa derēs. Saņēmu akceptu. Sameklēju jau nozīmēto piegriezni un ķēros pie darba. Viena pilna diena un šorti gatavi ;) Arī ar šo darbiņu esmu apmierināta. Ir viena lieta, ko uzlabot, bet kopumā ir labi.

 

Lina šorti

Jostu es sāku celot jau pavasarī. Arī gandrīz pabeidzu pavasarī. Bija palicis tik izdomāt, kā sprādzes gala jostu apstrādāt, lai neirst. Idejas un domas bija, bet realizācija kavējās :D. Pat detaļas atnāca no Ķīnas, bet realizācija turpināja kavēties. Tad nu augusta pirmajā dienā beidzot pieķēros un gana ātri pabeidzu. Sākumā nebiju plānojusi likt aplīšus jostas caurumiem, bet meičuks teica, ka vajag. Nu… kā klients vēlas ;) Tad jau redzēs, kā nēsāsies. Laikam lieki piebilst, ka arī ar šo darbiņu esmu pamierināta. Ir nianses, pie kurām varbūt jāpiedomā, bet kopumā ir labi.

Celota josta ar sprādzi, ar vēl nepabeigtiem cauriņiem

Vienkārši smuki izskatās - tāda maza, raiba, tautiska čūskiņa

Pilnībā pabeigta (apstrādāti caurumiņi) celota josta ar sprādzi

Vēl divas celu jostas manā kontā

Pagājušajā vasarā salielījos: “Re, kādas jostas noceloju savām dāmām!” un pēc mirkļa jau biju uzņēmusies mūsu kolektīvam nocelot 2 iztrūkstošās jostas. Dziju pēc krāsām atradu diezgan līdzīgu oriģinālam. Ar paraudziņu man traki gāja – kamēr sapratu rakstu (zīmēju pati, šķirstīju grāmatas, galu galā atradu īsto), kamēr sapratu, kā to nejauko maliņu dabūt smuku, bet nu… silts ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu :) 
Celojās jostas ļoti lēni. Pareizāk sakot – nekādīgi nevarēju pieķerties un padarīt šo darbiņu. Nebija arī motivācija, jo dejas Covid laikā nenotiek, koncertu nav, tātad arī nav tautastērpi jāvelk, pie kā šīs jostas vajadzīgas. Bet kad jau sāku, tad pa brīvdienām, centimetru pa centimetram un pati biju pārsteigta, kad vienā pēcpusdienā izmērīju garumu un sapratu.. eu… pabeidzu!!!
Ar rezultātu esmu apmierināta. Jostas sanāca krietni līdzīgas oriģinālam gan krāsu ziņā, gan platumā. Tik manējās (iespējams tikai pagaidām) ir cietākas.

Viens oriģināls un divi mani darinājumi

Tā kā pāri palika gana gari velki, negribējās laist tos vējā – nomainīju sānu velkus uz sarkaniem un paeksperimentēju – noceloju rokas sprādzi. Arī ar šo rezultātu esmu ļoti apmierināta – pašai ļoti patīk, tik vēl neesmu mēģinājusi uzlikt un sajust uz rokas.

Jauns eksperiments un smuks rezultāts

Patlaban tuvu finišam ir vēl kāda josta, bet tai man no ķīnas jāsagaida daži nieciņi. Kad būs gatavs, tad jau parādīšu ;)