Vēl viens dolārs, vēl viens rīts – tik mazliet jāpārfrāzē

Vēl viens gadiņš, vēl viens rīts,
Atmiņās tiek norakstīts,
Varbūt kad kļūšu pensionāre,
Aizmirsti būs visi kalendāri

Tik tiešām… vēl viens gads pagājis katru dienu spēlējot savu instrumentu. Runa par 365 dienu spēlēšanas kalendāru. Par pirmo gadu var lasīt te: Viens gads jeb kā mēs mācāmies un nonākam pie rezultāta un par iegūto balvu te: Godam nopelnītā gada kalendāra balva

Pagājušā gada nogalē (Novembrī un Decembrī) savus gada kalendāru finišus sasniedz arī Kaspars un Madara. Viņu izvēlētās balvas: Kasparam spēļu konsole Nintendo, bet Madarai jauns telefons. Tāpat kā Austra, arī Kaspars un Madara turpina spēlēt savus instrumentus katru dienu.

Kad Kaspars un Madara finišēja savu gadu, teicu, ka abi var turpināt, bet es vairs neatgādināšu katru dienu par spēlēšanu. Sākums izskatījās cerīgs un abi tiešām paši atcerējās un spēlēja. Pagāja pāris mēneši - tik ļoti grūtais decembris un janvāris, kad atkal visiem bija jāsēž mājās, atsākās attālinātās mācības, es apradu ar situāciju un saraustīto darba ritmu, pārējie aprada ar situāciju un jau gana drīz atsāku atgādināt.

Kopš pagājušā gada septembra spēlētāju pulciņam pievienojās arī jaunākā dāma, tobrīd trīsgadniece, Laura. Laura spēlē klavieres. Šī gada jūnija koncertā Laura jau varēja nospēlēt “Spīdi maza zvaigznīte” ar labo roku.

Kāds bija šis gads, kas pagāja Covid zīmē ar mājās “sēdēšanu”, mācīšanos un strādāšanu? Smags, ar daudziem pacēlumiem un kritumiem. Un kāds ir šī gada kalendāra fināls? Nu… mēs neesam vairs centīgi un naski ar uzlīmju līmēšanu kalendārā. Kasparam kalendārs nav vairs kopš jūnija, Madarai vēl ir septembra sākums, Austrai un Laurai netapa  septembra mēneša kalendārs, jo uzlīmes līmējas reizi labi ja nedēļā par visu nedēļu. Nezinu, kā to nosaukt - “slinkums līmēt uzlīmes”, apnikums, ķeksītis (dokuments) kā labā birokrātijā :D? Es ilgi centos atgādināt par uzlīmēm, bet arī man tas apnika un atmetu ar roku.

Bet labā ziņa ir tā, ka instrumenti tiek spēlēti katru dienu. Fiziska kalendāra neesamība tikai trenē manu atmiņu, intuīciju un modrību. Zinu, kurš tiešām ir godam nospēlējis gadu, kurš ir šmaucies un cik daudz. Man kā noteikumu paklausīgam cilvēkam nepatīk, ka šmaucas un neievēro noteikumus, bet visam ir savas robežas un ir lietas, kas ir “jāpalaiž” un kuras nodot citam izlemšanai ;)

Tāpat kā iepriekšējo gadu, nometnes vasarā “nepārrāva” kalendāru, bet pagarināja par nometnes dienu skaitu. Tā kā nav vairs kalendāra, kurā smuki līmējas uzlīmes, mans atskaites punkts ir 17.septembris, kad pagājušo gadu Austrai apritēja 1.spēlēšanas gads. Piefiksēju, ka Austra bija nometnē 7 dienas. Attiecīgi 17.septembris + 7 = 24. Tātad 24.septembrī ir 2. gads ;) Lai man nav lieka “čakara” ar modrību, intuīciju un atmiņu, Lauras kalendārs iet roku rokā ar Austras kalendāru.

Vēl daži pielāgojumi. Līdz ar vasaras sākumu Kasparam un Madarai vairs nebija jāspēlē BJMK izvēles instrumenti. Līdz ar to Kasparam palika tikai akustiskā ģitāra, Madarai – vijole un akustiskā ģitāra. Septembrī atgriežamies arī pie BJMK izvēles instrumentiem. Jāatzīst, ka ar izvēles instrumentu spēlēšanu sokas ļoti, ļoti slikti :( Norakstu uz to, ka ir skolas sākums, vasaras un “mājās sēdēšanas” laiks ir atstājis savas sekas, ar kurām ir grūti tikt galā.

Palicis spēkā noteikums, ja šajā dienā nenospēlē, tad nākamajā jāspēlē divas reizes, dubultā un ar pauzi pa vidu.

Kas vēl mainījies pa šo gadu? Mājās klāt ir nākušas otras klavieres. Mērķis bija, lai es varētu piespēlēt pavadījumu abām klavieru dāmām. Ar Austru iet švaki, bet kad sanāk pierunāt, rezultāts ir skaists. Varam spēlēt gandrīz visu Suzuki 1.grāmatu duetā – Austra pamata skaņdarbus, es pavadījumu. Ar Lauru esmu mēģinājusi kādu reiziti, bet vēl sanāk viņai vairāk blakus sēdēt un būt par mājas skolotāju.

Šogad arī saņēmos un iemācījos vairākus pavadījumus vijolei. Sākums gaužām vienkāršs – bija paredzēts koncerts attālināti, bet ja jau koncerts, kā tad spēlēs bez pavadījuma. Viena nedēļa centīga darba man, vairāki mēģinājumi kopā ar Madaru (ar lielu un patiesu izsmiešanos par abu kļūdiņām) un koncertā Madara spēlēja savu gabalu ar pavadījumu. Vēl tālāks rezultāts – Madaras 2.grāmatas spēlēšanas svētkos lielu daļu pavadījumu spēlēju es. Gribas papliķēt sev uz pleca un pateikt: “Malacītis” :D

Ja man nesanāk spēlēt duetā ar Lauru, tad abas klavieru dāmas brīžam izpaužas uz pilnu klapi. Austra māca Lauru, spēlē katra uz savām klavierēm twinkļus vai abas eksperimentē ar skaņu virknējumiem. Man gan tas traucē strādāt un prasās pēc klusāka stūrīša, bet saprotu, ka jāļauj darīt, jo kad tad vēl viņas eksperimentēs un izpaudīsies, ja tagad tas tiks liegts.

Ļoti gribas cerēt, ka pat fiziska kalendāra neesamība, bet esošs gada “burkāns” ir devis to, ko vēlējos sākumā – lai instrumenti tiktu spēlēti ne tikai pie skolotāja stundā, bet arī mājās. Negribas eksperimentēt ar gada balvas atcelšanu, jo pusaudži pilnīgi noteikti nespēlēs katru dienu. Jaunākās dāmas – nu… ja likšu vai pierunāšu, varbūt spēlēs.

Lai vai kā 24.septembrī apritēja otrs gads, kā Austra spēlē klavieres.  Kā jau minēju, Lauras kalendārs iet roku rokā ar Austras kalendāru ;) Šoreiz gan Austra, gan Laura abas gribēja pie ponijiem. Abas redzēja poniju Jelgavas tirdziņā. Tirdziņā ievācu info. Mērķis https://poniji.lv/. Jāatzīst, ka ļoti negribējās tai dienā nekur braukt, bet labāk izdarīt visu līdz galam – noslēgt gadu kā nākas, lai nepaliktu nekādas “astes”. Tā nu svētdien, 26.septembrī, sazvanīju poniji.lv. Poniju Laura (rakstu poniju Laura, jo arī tur ir Laura) teica, ka esot laiks no 13:00 – 15:00. Tad nu… paēdām pusdienas un atkal visas mūsmājas dāmas devāmies pēc gada balvas.

Visām meitenēm patika. Visas ķemmēja ponijus, Austra tīrīja Grasim nadziņus, turēja grožus, palīdzēja iejūgt poniju Grasi pajūgā. Laura no sirds izbraukājās ponija pajūgā. Ar katru apli Laurai smaids palika arvien lielāks. Arī Austra brauca ponija pajūgā. Bet vislabāk Austrai patika jāt zirdziņa Guste mugurā. Madara ponija pajūgā negribēja braukt, bet arī jāja Gustes mugurā. Visām patika un visas grib vēl.

Pēc braukāšanas meitenes ponijus arī pacienāja ar līdzpaņemtajiem burkāniem. Prieks gan meitenēm, gan ponijiem.

Lai diena būtu piepildīta pilnībā, aizbraucām arī uz mini zoo “Lauku sēta”, lai apskatītu un pacienātu dzīvnieciņus. bet vislielāko sajūsmu izraisīja divi draudzīgie sunīši, kas ļoti labprāt spēlējās ar meitenēm vai otrādāk – meitenes spēlējās ar sunīšiem.

Kad kāpām mašīnā, lai dotos uz mājām, Austra paprasīja uz laukumiņu. Ak vai… kā man gribējās braukt uz mājām… bet ja jau, tad jau. Līdz ar to balvas izbraukuma diena noslēdzās Ozolskvēra laukumiņā.

Tā lūk… vēl viens kalendāra gads noslēdzies. Nākamais jau atkal ir sācies… un atkal – lai pacietība un spēks visiem!

Meitenes sajūsmā par ponija pajūgu un jāšanu

Noslēguma prieks - našķi zirdziņam

un našķi ponijam

Prieks mini zoo "Lauku sēta"

Mini zoo zivtiņas dīķī

Godam nopelnītā gada kalendāra balva

Austra kā gada balvu vēlējas kaklarotu. Sākumā tas bija kaut kas juvelieru veikalā noskatīts - kāda kaklarota, tik es nezinu kāda. Bet kad es sev nopirku baltu rotu, Austra no juvelieru veikala atteicās un teica, ka arī grib tādu kā man. Es jau tikai priecājos par šādu izvēli :)

Biju lasījusi par Hariju Jaunzemu, kas darina baltu rotas. Strādā viņš Sabilē. Tā nu nolēmu, ka jābrauc ne tikai pirkt rotu, bet jādodas ekskursijā. Sākotnējā doma bija, ka brauksim visa ģimene, bet… Austrai nebija pacietība gaidīt, rotu vajadzēja tagad un tūlīt. Citiem bija citi plāni. Tā nu pierunāju, ka jāpagaida, līdz svētdienai, jo tā ir tuvākā diena, kad varam braukt. Galu galā mums bija Austras nopelnītā ģimenes meiteņu ekskursija.

Pirmā lieta svarīgākā – rota. Vispirms devāmies pie Harija Jaunzema un katra sev izvēlējāmies rotu. Harijs arī īsi pastāstīja, ko katra rota dos papildus aizstāvībai.

 

Rotas visām dāmām. Austras rota - zirdziņš, došot gudrību

Tad devāmies uz Sabiles leļļu dārzu. Meitenēm ļoti patika gan lelles, gan visi sīkumi un senās lietas. Vislielākā uzmanība tika veltīta senajam, ar ripu griežamajam telefonam. 

 

Sabiles leļļu dārzu izstaigājām krustu šķērsu

 

Oranžais foršais ripas telefons

Ejot atpakaļ uz auto, nolēmām, ka uzkāpsim arī vīna kalnā. Arī tas meitenēm patika. Vīnogas un āboli garšīgi, foršs serpentīns, pa kuru skriet, nojumīte kalna galā un skats no kalna. Šī bija viena no retajām reizēm, kad nekur neskrējām, sēdējām kalna galā, ēdām ābolus, skatījāmies tālumā un priecājāmies par brīnišķīgo skatu. Tieši tā… nevis es sēdēju, bet mēs visas sēdējām un nevis tādēļ, ka es liku, bet tādēļ, ka bija skaisti ;)

 

Metienes palēkdamās skrien uz vīna kalnu

 

Skats vīna kalnā. Arī Latvijā ir skaistas vietas, kur vienkārši priecēt acis

 

Jālien kur vien var un nevar, drīkst un nedrīkst

Tālāk mūsu ceļš veda uz “Zviedru cepuri”, lai izbrauktu ar rodeļiem. No sākuma garšīgi paēdām un, kamēr ēdām, nolēmām, ka ņemsim ģimenes biļeti – nu tā, lai kārtīgi pavizinātos. Man, protams, sanāca visvairāk nobraucienu, jo abas jaunākās vienas pašas nedrīkst braukt, bet Madara vēl pa mazu, lai brauktu ar kādu kopā. Un protams, arī šis meitenēm ļoti patika. Un man arī patika :)

 

Sajūsmā ne tikai meitenes ;)

Noslēgumā meitenes vēl padauzījās pa bērnu laukumiņu, pamācījāmies staigāt ar ķekatām, pabarojām trušus, aizgājām līdz govīm, kas ganījās kalna lejā, saldam “punktam uz i” uzēdām vafeles un devāmies māju virzienā.

 

Ar ķetaktām pamēģināju staigār arī es. Mazliet vēl trenniņi un varēšu noiet ne tikai dažus soļus, bet stadionu apskriet :D

 

Austras pirmie mēģinājumi uzkāpt uz ķekatām. Vēlāk palīgā nāca soliņš, uz kā uzkāpt, un mamma, kas pieturēja ķekatas :)

 

Par dzīvnieciņiem meitenes vienmēr ir sajūsmā

Pēc visa šī Austra saka, ka turpināšot arī tālāk gada spēlēšanas kalendāru! Gribot vēl vienu rotu un atkal ar rodeļiem braukt…. un ekskursiju grib. Man tik atliek novēlēt veiksmi un vēlmi spēlēt Austrai un pacietību man ;)

Klintis - Podlesice, Polija

Šoreiz stāsts sākās ar to, ka starp mācību semestriem bija paredzētas 2 nedēļas brīvas un ļoti, ļoti gribējās kaut kur aizbraukt. Izskatot vairākus variantus, kas uz šo laiku pieejams, nolēmu, ka gribu pievienoties luzumpunkts.lv braucienam uz Poliju, Podlesice mācīties kāpt klintīs. Nemainīgs palika tas, ka pievienojos man vēl nezināmai kompānijai.

Kas tad šoreiz?

Nebija īpašās brauciena dziesmas, tikai uz beigām pielipa viena Blackberry zvana īsais meldiņš (pat vairs neatceros, kāds tas bija)

Ģimenītes - pirmo reizi braucu ceļojumā, kur visi bija sadalīti ģimenītēs. No sākuma biju iedomājusies savādāk - katra ģimenīte gatavos ēdienreizes visiem pārējiem, bet izrādījās bija savādāk - ģimenītes paši sev gatavoja un paši domāja, ko gatavos no sagādātajiem produktiem. Jauki :) Man gadījās feina puišu ģimenīte, kur puiši, es teiktu, vairāk par mani domāja par gatavošanu - ko, kad, kā. Man tik atlika noskatīties, kā puiši rīkojas ar pārtikas krājumiem.

Kempings un netālu esošais ceļotāju veikaliņš – ai, ai , ai… cik viegli ļauties kārdinājumam un iegūt savā īpašumā jaunas un feinas ceļotāju lietiņas :)

Domai ir spēks – vienu dienu nodomāju, ka gribētu kādu dienu pastaigāt pa meža takām. Piepildījās :) Mēs, 3 meičas, gribējām ātrāk nonāk kempingā. Rezultātā ieradāmies pēdējās, jo kaut kā to meža taku bija daudz un lāga nebijām ievērojušas pa kādām mēs nonācām līdz klintīm. Tā nu domās izteiktā vēlme piepildījās – pastaigājām pa meža takām. Nākamajā dienā es un Līva izvēlējāmies uzreiz doties pastaigā pa takām – šoreiz mums bija arī karte :)



Alas – Polija, liela nācija un svešās valodas tiem nav jāzina. Dienā, kad visu laiku lija un mākoņi pat nedomāja izklīst, mēs devāmies apskatīt ~50km netālu esošas alas. Alas kā jau alas, tik saprast neko nevarēja, jo gide, kā viņa pati mūs informēja: „I don’t speak english”.

Un protams… šī bija pirmā reize, kad iemēģināju kāpšanu klintīs. No sākuma jutos nelāgi, jo man vienīgajai nebija iegādātas klinšu kurpītes (nebiju droša, vai mani aizraus kāpšana klintīs un klinšu iemēģināšanai nolēmu izlīdzēties ar parastajām sporta čībām). Bet tā sajūta gana drīz pazuda, jo, manuprāt, es ar savām čībām ar klintīm tiku galā pietiekoši labi. Vismaz es pati tā domāju (varbūt, ka maldos)




Kopumā - man patika klintis, bet, tur esot, nonācu pie domas, ka tas tomēr nav mans (vairākas reizes brauciena laikā iedomājos, ka labāk izvēlētos raftot). Savukārt tagad, kad ir pagājusi gandrīz nedēļa kopš brauciena, es domāju, ka man nevis vienkārši patika, bet ļoti patika, jo ik pa laikam atceros to sajūtu, meklējot aizķerītes un to foršo prieku, kad tiku garām kādam grūtākam posmam (tiesa gan ļoti daudziem es pāri netiku – ne man spēka, ne māka, bet tas jau laikam labojams, vai ne?) Tad nu… ja es kaut kur manīšu kādu kāpšanas sienu, labprāt pakāpelēšu un darīšu to ar prieku. Un kas to zina… varbūt atkal pievienošos kādam klienšu kāpšanas braucienam.

Ar Kalvi Portugālē

Varētu teikt mūžību nebiju šādi ceļojusi – ar deju kolektīvu uz kādu festivālu uz kādu tālu zemi. Tomēr kaut kas ir nemainīgs – arī šim braucienam piekritu vienas dienas laikā. Kā arī nemainīgs ir tas, ka Kalves pamatsastāva dejotājus nezināju un nepazinu. Viena sezona Kalves Zelta smiltīs nebūt nedeva iespēju iepazīt pašu Kalvi. Bet tas jau nav šķērslis, lai brauciens būtu izdevies un jautrs.


Šī brauciena dziesmas (šoreiz divas): 1) Vai Jūs zināt kā mūs’ zemnieks; 2) Party for everybody, dance... (babuškas no Eriovīzijas). Festivāla beigās visi festivāla dalībnieki dziedāja šo dziesmu :)

Brauciena top koncerta iznāciens. Rai, rai, rai... Bija viens īpašs koncerts, kur labai skaņai pietrūka mikrofoni. tad nu dejotāji dejā "Spēlē spēlmani" to vien dzirdēja kā "Rai, rai, rai...". Lai arī nākamajos koncertos skaņa bija laba, tik un tā mēs dzirdējām... rai, rai....

-1; -2, -3... -12 (pēc)koncerti. Mūsu istabiņas tradīcija, katrs koncerts jāatzīmē līdz galu galā nonācām pie beidzamā koncerta un -12

Tautu sadancošana. Dikti lustīgs pasākums. Katrai valstij bija jāmāca kādas savas dejas soļi bērniem un arī citiem festivāla dalībniekiem. Mēs dejojām „Cūkas driķos”, izskatījās, ka visiem patika – bija viegli un jautri.

Zaķis, Muzejs, sols... un festivāla prezidents „today you are breaking everything”. Kad kaut kur sastapām festivāla prezidentu un/ vai viņa sievu, tā gāzām kādus podus. Cits dabūja rājienu un vēlāk dāvāja ziedus kā atvainošanos, cits muzejā apgāza senu iespējams afrikāņu statuju, cits ar zupas bļodu rokā tika veikli nogāzts no sola.

Stopi un piekabes. Lai arī no skolas, kurā mitinājāmies līdz centram nebija dikti tālu jāiet, vieglāk un ērtāk bija nostopēt auto ar piekabi un visiem salīst tajā un jautrā garā aizbraukt līdz pilsētas centram. Domājams vietējie jau pirmajā dienā saprata, ka no letiņiem var sagaidīt visu un vēl vairāk.

Man nav balss, bet ir puns. Balsi es izskatās atstāju lidmašīnā pa ceļam uz Portugāli, tomēr atpakaļ ceļā atguvu tikai daļu balss. Savukārt kāds stabs man par piemiņu atstāja suvenīru uz pieres. Iesaku, ja stopē auto, negrozīsiet kā vējrādim, bet stāvēt uz vietas ;)

Rīsi un maize katru dienu. Reti kad man kāds no ēdieniem apnīk, bet nu šoreiz pat es varēju teikt, kas par daudz, tas par skādi. Baltmaizi, man ilgi vēl negribēsies ēst. Par rīsiem sāku jau domāt

Bāriņš Klīnika un Sangrija. Meitenes vienā no pirmajām dienām atklāja labu bāriņu, kur bārmenis pēc dažiem mūsu nācieniem jau zināja, ko mēs gribēsim – sapildīt sangriju ūdens pudelēs. Dikti garda sangrija, kura krūzēm un pudelēm šauj korķus ārā.

Apelsīni, citroni, kukurūza brauciena laikā netika pirkti – mēs tos aizņēmāmies uz neatdošanu ;) un tā katru reizi, kad devāmies pastaigā uz un no pilsētas.

Okeāns. Gribas teikt okeāns kā jau okeāns. Tomēr, lai ari saule it kā sildīja un mākoņu nebija, pie okeāna zēģelēja drēgns vējšs un brīžam prasījās ko siltāku uzvilkt.


Portugālē podiem nav vāku un brilles. Un bērnudārzos ir ļoti mazi podiņi un izlietnītes.

Amerikāņi, kas ir Poļi. Viens liels pārsteigums šajā braucienā mums tika sagādāts, ka Poļu himnas laikā visi amerikāņi līdzi dziedāja poļu himnu... opaaaaa.... kas tas? Kā izrādās, lielākā daļa amerikāņu deju grupas dalībnieku, kā arī tās vadītāja ir Poļu emigranti un viņu bērni.

Portugāles pilsētiņu ieliņas. visforšākais no redzētajām pilsētām Portugālē, man šķiet, ir to ieliņas. Mazas, šauras, kompaktas, piekārtas ar veļu... visas ar savu Portugāles smeķi.

Beidzot mazākā skatāmā formātā ir uztapis Augsto Tatru ceļojuma video:
I daļa


2.daļa


3.daļa

Augstie Tatri Slovākijā jeb pretī jaunajam 2011.gadam

Vai jaunā gada sagaidīšanu ārpus Latvijas 2 gadus pēc kārtas sākotnēji nepazīstamā kompānijā un pie tam ļoti jautrā un foršā kompānijā var jau saukt par tradīciju?
Arī šajā gadu mijā man bija izdevība aizceļot uz citām zemēm, kur nosvinēju visus gada nogales svētkus: Ziemassvētkus (pirmais vakars Slovākijā), Dzimšanas dienu un protams Gadu miju. Ļoti labi un skaisti pavadīts laiks. Spilgtākais, kas paliks atmiņā? Fantastiski skaisti kalni, sniegs un skati, ūdenskritums, kompānija.

- Sautējuma gatavošana ar dziesmām telefonā, trio un degošs gāzes plīts aizdedzināmais verķis

- Ingas deja ar slotu

- Smily faces (skumjais, japāņu dusmīgais, plātīgais, stringi u.c

Smily faces jeb Ceļazīmju skices

- Tīnas labrītiņš – vai kāds vēlas šampanieti?

- 14 pasažieri 9vietīgā busiņā

- Zaķi, zaķis-> Vilks, vilks-> Vilks, vilks, Kaza, kaza-> .... ->Tekila, tekila, Rums Rums -> Rums, rums, Šņabis, šņabis ->...

- kam pieder šīs zeķes, kam pieder šī apgrauztā desa?

- es neatceros, kur noliku...

- Sarkangalvīte(s)

- сиськи ;)

- Tatranskij čaj kalna virsotnē

- 5 dzimšanas dienas

- pīpētāju skaits braucienā - precīzi neviens

- Sarkanais busiņš, ar kuru iepazinos jau pagājušā gada braucienā (viņš, busiņš, nelika vilties) ;)

Bet par visu pēc kārtas.

Slovensky raj

Pirmā pastaiga Slovākijā. Laiks draņķīgs, sniegs, šķiet, kūst, lietus līst – nejauks dienas sākums. Bet... mežs skaists, ar laiku parādās sniegs, sāk arī no gaisa krist kaut kas līdzīgs sniegam, tikai ļoti slapjam, upe, ūdenskritums, kalni, kāpnes.

Šajā pastaigā, kā jau ierasts, man pa galvu jaucās visādas domas. Un tad viena doma - lūk, kāpēc man patīk tā staigāt – es varu bez steigas domāt, apdomāt un pārdomāt, dungot pie sevis dziesmas un būt prom no ikdienas, stresa un nemitīgās steigas.

Starij Smakovec un Hrebienok apkārtne

Fantastiski skaisti. Doma bija pabraukāt ar ragaviņām no kalna, bet beigās no ragaviņu braukšanas sanāca 5 braucieni ar riepām un pastaiga pa Hrebienok takām, kuras laikā nonācām piesnigušā mežā pie neaprakstāmi skaista ūdenskrituma. Pie tā pavadījām diezgan ilgu laiku brienot gar krastu uz leju un ik pa brīdim apskatot šo dabas skaistumu.

Otrajā reizē, kad bijām šajā apkārtnē, pie ūdenskrituma pavadījām mazāk laika. Pa pāris dienām ūdenskritums bija pamainījies, sals bija darījis savu darbu un akmeņus izrotājis ar skaistām lāstekām. Savukārt, mūsu tālākais jautrais ceļš (ar anekdotēm un sniega vannu) saulainajā dienā, veda caur piesnigušu mežu uz Tatranska Lomnica.

Velka Studenta Dolina un Zbojnicka kopa (2098m)

Protams, ka atkal skaisti, piesnidzis mežs un takas, tālumā balti kalni un to virsotnes.

Kad nonācām līdz kalnu būdiņai un plāns tika mainīts – pastaigāt pa apkārtni, bet virsotnē nekāpt, nodomāju, ka šis tiešām ir nopietns pasākums un nav ko riskēt. Pie šīs domas atgriezos vēlāk, kad jau sākām iet tālāk un man jau pamatīgi sala rokas.

Un tad, un tad...man ļoti patika pauze un Volodja teiktais: ir 3 ziņas - 1 slikta, 2 labas. 1.sliktā – neejam pa domāto pastaigas taku (tipa nomaldījāmies) (es nodomāju „nmja... tūlīt iesim atpakaļ”), 2. labā – mēs uzkāpsim sākotnēji plānotajā virsotnē (es nodomāju, „wow, super!”), 3. labā – tā virsotne ir re kur tepat :D:D:D (es nodomāju „emmm, ja? Un tas ir viss?”)

Tas bija smieklīgi, es biju gaidījusi, ka tā virsotne būs grandiozāka. Bet tik un tā... kalni ir kalni – vējaini, auksti un skaisti.

Belianska alas

Laikam pirmo reizi fotografēju alās. Sanāca gana ok. Tas tā, lai atcerētos:

Stalagmīti, stalagnīti, stalaktīti. No augšas, no apakšas un pa vidu ;) (kurš bija kurš, es natceros. Es pat neatceros vai nosaukumi ir pareizi) ;)

Giewont (1894m), Polija

Gara diena, feina pastaiga... Cēlāmies agri no rīta, lai pēc iespējas agrāk sāktu iet kalnā. Ļoti patika piesnigušie egļu meži. Kāpiens kalnā – gana viegls. Diena saulaina (beidzot varēju pilnvērtīgi iemēģināt savas jaunās brilles).

Jautrākais – kāpiens virsotnē turoties pie ķēdēm, Maksa dzimšanas dienas svinēšana, Latvijas karoga piemontēšana pie krusta, vēl jautrāks kāpiens lejā.

3 jaunie gadi

Hmmm... nu labi, es pamanījos sagaidīt tikai 2 – pēc Latvijas un Slovākijas laika. Pēc Maskavas laika es dziedēju savu degunu – ludziņas sekas.

Bet jaunais zaķa/ kaķa gads sagaidīts gods godam – ar piedzīvojumiem un maziem negadījumiem, ar pozitīvām emocijām, ar dāvaniņām un atrakcijām, ar dejām un atkal jautrību un smiekliem.

Ikvakara ceļš uz „mājām” Stara Lomnica, mūsu „mājas” un kompānija

Katra vakara ceļš uz mājām bija jautrs. Tas bija kā slēdzis – iekāpjam busiņā un hi hi, ha, ha... anekdotes, stāsti, smiekli līdz asarām. Interesanti, kāds tam varēja būt iemesls? Nogurums pēc dienas pastaigām, svaigais gaiss, busiņš, sļivka, jēgerītis, kompānija...?

Mājās katrs vakars arī pagāja jautrībā. Katru vakaru spēles, izklaides un smiekli. Kā arī labs rādītājs – TV iespējams stūrī noklājās ar putekļiem, jo līdzi paņemtās filmas palika tur, kur bija – atmiņas kartēs. Tikai vienas vakariņas ēdām ārpus mājas un secinājām, ka mājās mums tāpat ir labi, jauki un jautri.

Ehhhh... un kompānija. Super! Paldies visiem par jautro ceļojumu un lielo C vitamīna devu.

Bet ir jau vēl apraksti un ja ir vēlme vēl ko palasīt, tad reku te būs Ingas rakstītais 6 daļās - Откровенный дневник повара с художественным вымыслом, kā arī arī Katjas.

Un vēl daudz vairāk un kompaktāk info un bildes par šo braucienu var atrast te

foto: Saniata; Soniq