Tā nu reiz notiek – reizi piecos gados visi Latvijas dejotāji
un dziedātāji satiekas Rīgā, lai kopīgi mēģinātu, mācītos, koncertētu, ballētos
un izbaudītu vienu fantastisku nedēļu, kas ir Dziesmu un Deju svētki.
Lai arī šie svētki ir viens veselums, turpmāk es minēšu tikai Deju
svētkus, jo tas tomēr ir tas, ko daru es – dejoju.
Es citiem parasti jautāju, kas Tev visvairāk palika atmiņā no,
piemēram, ceļojuma. Uzdevu šo jautājumu sev par Deju svētkiem un izdomāju, ka tās
ir pozitīvās emocijas cauri un pāri visam.
 |  |
Jelgavniece - es šogad
atkal Deju svētkus izbaudīju kā ārpus Rīgas kolektīva dalībnieks un ziniet –
tas ir forši. Mēs dzīvojam skolā, mēs nekur neaizklīstam viens no otra, mēs arī
brīvajos brīžos turamies kopā un, piemēram, braucam uz jūru peldēt un sauļoties.
Vakaros mēs kaut ko pasvinam, iepļāpājam, ejam uzdziedāt kopā ar citiem deju
kolektīviem.
 |  |
Mēģinājumi – tie, protams, ir svarīga Deju svētku sastāvdaļa. Cik
fantastiska organizācija, sakārtotība un informētība. Viss (nu… gandrīz) notika
laikā, pat tad, kad, piemēram, mūsu pirmais mēģinājums otrdienas rītā nesākās
laikā (izrādās, ķibeles ar elektrību), tas beidzās grafikā paredzētajā laikā un
viss plānotais tika izdarīts (vismaz mums palika tāds iespaids).
Mēģinājumi uz laukuma ir, teiksim, jauki. Kad ir kāds brīvāks
brīdis, mēs satiekam sen neredzētus draugus, kas nu jau dejo citos kolektīvos,
parunājam, pasmejamies, jautrojamies. Jautrība bieži vien sit augstu vilni uz
laukuma. Un to, ka dejotāji ir kolosāla un superīga tauta var redzēt piemēram
šajā video – tas ir fināla mēģinājums, moments, kad rindas tiek taisnotas un
kolektīvi likti īstajās vietās. Dejotāji nevis garlaikojas un gaida, bet uzdzied
un visiem ir jautri un ir ko atcerēties.
 |  |
Koncerti – ai, šīs fantastiskās sajūtas esot laukumā vai
gaidot to brīdi, kad tūlīt, tūlīt būs jādejo. Plašs emociju spektrs – panika,
stresiņš, prieks, laime, satraukums, smaidi, pacilātība… Visa kulminācija ir
fināls. Lai arī nav labi salīdzināt, bet tomēr… 2003.gada fināla iznāciens bija
Deiva kalējs, kurš jau no pirmajiem brīžiem dzenāja tirpas pa kauliem un
aizkustinājums, prieks un pacilātība valdīja visu finālu. Šoreiz šī sajūtu
kulminācija bija brīdī, kad skatītāji cēlās kājās un aplausi nerima ne no mūsu,
ne skatītāju puses.
 |  |
Gājiens – man gājieni parasti nepatīk un vienmēr gribu no tiem
izvairīties, lai arī saprotu, ka jāiet. Šoreiz, dīvaini, man gājiens patika, jo
arī šeit bija tā kolosālā sajūta, kas ceļ spārnos.
Tādi ir tie mani deju svētki – tieši tādi, kā biju
cerējusi – pozitīvu emociju pārpildīti.  |
Re kā dejotāji prot dziedāt:
Savukārt to, kā gāja kolektīvam, kurā dejoju es, var apskatīt un palasīt Kalve Zelta smiltis mājas lapā
Foto: Indulis un arī es
