Iespējams tā bija un ir mana apmātā ideja par to, ka man ir vajadzīga cigoriņu kafija. Garša taču ir rūgta un cigoriņu kafija nav tas gardākais dzēriens, ko cilvēks izvēlētos.
Cigoriņu kafiju taisīja mana vecmāmiņa. Tiesa gan to es zinu tikai no savas mammas stāstītā.
Mammai bija dārzs. Kad kāds viņai jautāja, ko viņa audzē, mamma vienmēr atbildēja “cigoriņus”. Ar atbildi gan viņa mānījās.
Mamma savā pēdējā vasarā tiešām izaudzēja cigoriņus. Rudenī es palīdzēju vienu tūri novākt, nomizot, sagriezt. Kaltēšana/ grauzdēšana bija mammas darbiņš. Tomēr process bija skaidrs kā tikt pie gala rezultāta.
Jau labu laiku atpakaļ mammas cigoriņi izbeidzās un es gribēju cigoriņu kafiju. Nav tā, ka es būtu centīgi meklējusi veikalos, bet tas, ko atradu, nebija tīra cigoriņu kafija, bet gan ar ozola mizām, ar…, ar…
Mans ceļš pie manas cigoriņu kafijas ir apmēram pusotru gadu garš. Pagājušā gada pavasarī es tiku līdz maza pleķīša uzrakšanai un cigoriņu iesēšanai. Ar to arī var teikt viss beidzās. Vasarā sanāca vienu reizi izravēt, rudenī to mazumiņu novācu, bet neatradu ne laiku, ne varēšanu tos nomizot, sagriezt un izgrauzdēt. Novākt novācu, bet tā viņi man arī sakalta mājās :(
Šogad man palīdzēja Covid-19. Kad visiem pēkšņi bija jāsēž mājās, mēs sākām braukt uz dārzu. Braucām pa mazumiņam – ne katru dienu un pa 2 maksimums 3 stundām kopā ar visu ceļu (braucām ar velosipēdiem). Lēnā garā uzrakām mazu pleķīti, lai varētu iesēt pētersīļus, burkānus, zirņus, kabačus, ķirbjus, iestādīt tomātus, gurķus un protams, iesēt cigoriņus. Covid-19 dēļ arī biežāk šovasar braucām uz dārzu. Sanāca gan paravēt, gan palaistīt, gan arī novākt ražu. Īpaši forši bija, kad pēc kādām vairākām dienām atbraucām un bērni skrēja skatīties, cik liels kas izaudzis un ar sajūsmu sauca rādīt katru zaļumu :)
Tā nu vasara pagāja un pienāca rudens. Atkal skola, bērnudārzs, pulciņi, mūsu dejošana, mana šūšanas skola. Skriešana traka. Septembrī regulāri jaucu kur kam un cikos ir jābūt. Pat kalendārs nepalīdzēja :D Baidījos, ka nesaņemšos un atkal cigoriņus palaidīšu vējā. Pārējo ražu pakāpeniski novācām. Tomēr viss izdevās! Pat papildus darbiņus paveicām - divas dobes rudenī aizņēma zemenes, vienu tikko aizņēma avenes un pat ziemas ķiploki atrada sev vietu. Un protams, protams cigoriņi.
Sekoja otrā tūre. Sākums tāds pats kā pirmajā reizē. Tik šoreiz es pa nedēļu biju nopirkusi speciāli pannu, kurā grauzdēt (man jau pirmajā reizē nepatika tas cepampapīrs). Laicīgāk iekūru plīti. Plītī turēju daudz malkas, lai labi grauzdējas. Rezultāts – mani cigoriņi pārgrauzdējās :D Šķiet, ka sanāca tā, kā stāstīja mana mamma par vecmammu – esot bik jāpiededzina, lai tā rūgtenā garša izteiktāka. Te arī piedegt palīdzēja nevienādi sagriezti gabaliņi – mazie sadega, lielie nepaspēja izgrauzdēties. Lai vai kā, kad plītī malka bija izdegusi, atstāju cigoriņus uz plīts un braucu mājās. Tik šoreiz gan man atradās laiks atbraukt cigoriņiem pakaļ jau nākamajā rītā :D
Trešā tūre (un arī nākamās) sanāca man pa prātam. Gala rezultātā ieguvu maigi izgrauzdētus cigoriņus.
Tagad tik atliek mājās regulāri samalt kafijas dzirnaviņās un baudīt.
Kopumā… tas trakākais bija:
- Uzrakst zemi,
- Mizot,
- Grauzdēt, jo pie plīts ir karsti, cigoriņus regulāri apmaisīju, lai nepiedeg, grauzdēšana prasīja apmēram 1.5 līdz 2stundas. Kad cigoriņi daļa jau pavisam cieti un plīts izdegusi, cigoriņus atstāju uz karstas plīts, lai turpina karsēties. Nākamajā rītā braucu pakaļ, lai nesapelē.
Bet rezultāts gan ir labs :)
Bet vislabāk garšo viegli grauzdētie cigoriņi ar medu, bet arī labi grauzdētos 2.tūrē kādu kriksīti pielieku klāt. Savukārt veikalā nopērkamais cigoriņu dzēriens man garšo ar medu un pienu.
P.S. Meklējot vairāk info par cigoriņiem atradu lūk ko: raidījums par cigoriņu kafijas ražotāju Alīda: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/cilvekstasti/pec-vecmaminas-receptes-razo-cigorinu-kafiju-pie-viesites-iedzivotajas-jolantas-kovnackas.a357410/ (skatāms ~ no 11.minūtes)
