Ogre 2011, kustīgā bilde

Ir tapusi arī kustīgā bildīte Ogres aizsprosta nobraucienam



Video: wilx
Foto: kāds labvēlis, kas arī brauca Ogri un vēlāk atsūtīja bildes :)

Ogre 2011, ar piedzīvojumu

Šo sestdien bija kārta braukt pa Ogri. Diemžēl, bet ierastā kompānija gāja secen citu plānu dēļ. Toties iepazinu citu kompāniju, kura sagādāja ne mazums smaida :)

Diena bija ne pārāk silta, ne pārāk auksta. Finišs mūs sagaidīja ar lietu.
Pati upe – kā jau Ogre. Brāžu krācītes kā ierasts bija feinas.

Te es pat nenojaušu, kāds būs finišs	Gandrīz visi mēs

Šogad atšķirībā no citiem gadiem bija vaļā Ogres HESa aizprosts. Es tik no tāluma skatos, ka Edmundo mauc cauri. Es jau gribēju neskatoties maukt – tā teikt „mahņom ņegļadja”. Tomēr krastā mēs piestājām, Wilx apskatījās kā tad īsti ir. Es... paliku laivā sēdēt. Tā bija pirmā mana kļūda – vajadzēja apskatīties. Wilx aizsprostu izmauca ok. Es vadījos pēc instrukcijas - jābrauc tā kā pa vidu, tikai mazliet jānovirzās pa labi. Njā... mazliet tas ir mazliet. Pirmkārt ar mazliet bija par maz, otrkārt – man laiva bija pa mīkstu, treškārt – ātrums pārāk mazs. Rezultāts... ehhhhhh...

Braucu es uz vidu, mazliet padevu pa labi (pa maz pa labi), tuvojos aizsprostam, ieraugu vilni un tajā brīdī saprotu ir BAIGIE MĒSLI, bet ir jau pa vēlu. Laižoties vilnī, laivu salocīja 90grādu leņķī, pāri vilnim netiku un paliku mucā. Mētāja mani nevāji, es tik guļus laivā un mēģināju ar airi izvilkties ārā, bet ko tur... airi sit no rokām ārā. Kad laivu piesmēla beidzot pilnu ar ūdeni, tad vilnis arī izmeta ārā.

Sajūtas vilnī? Tāpat kā Rabioux krācē - nekādas panikas. Saprotu, ka vilnis tur, apkārt nemet, esmu pieplakusi guļus laivai, jātiek ārā, saprotu kādā veidā varētu, tik vien tā bēda, ka spēka nepietiek.

Kauns man par savu slinkumu un pārgalvību, tādēļ uzņemto klipiņu vēl joprojām nevaru parādīt citiem ;)

Foto: Wilx. Visas pārējās te
Kā arī aprakstiņš no Wilx te - "Putni un cilvēkēdājs"

Amata 2011, arī kustīga bilde

Rets ir tas gadījums, ka ir iespēja iegūt kādu nekustīgu bildi ar sevi upē, kur nu vēl kustīgu. Te Wilx mazliet pacentās. Pats gan viņš kadrā netika - kamēr gāju uz filmēšanas punktu, šamais jau bija paspējis aizsteigties līdz savai laivai ar visu filmējamo aparātu

Klipiņā - pirmie 3 mēs, pārējie... ir pārējie ;)

Amata 2011

Šo pavasari kaut kā gadījās, ka dikti gaidīju, kad varēs braukt pa upēm. Nu tad... šodien atklāju sezonu ;) Šodien nobraucām pa Amatu. Starts tāds pats kā pagājušo gadu – Amatasciema izbijušā dzelzceļa tilts, finišs - Līgatnes tilts.

Diena auksta – kādi 5 grādi plusā, ūdens temperatūra mazliet virs nulles, auksts vējš. ūdens līmenis - 169. Uz laivojiena orto pusi man pamatīgi nosala rokas. Par to tik vien domāju, kā tikt ātrāk līdz finišam un sasildīt pārsalušās rokas. Bet Wilx pie Zvārtes ieža manas rokas izglāba – iedeva parastos siltos cimdus.
Pozitīvi tas, ka nepiepildījās laika prognoze – nevis lija, bet gan startā un finišā spīdēja saulīte. Līdz ar to nosala tikai rokas un kājas, bet pašai bija ok. Patīkami.

Amata šodien bija laivotāju pilna. Šoreiz redzēju dikti daudzus peldētājus un tukšas, pa upi slīdošas, laivas. Daži skaisti no laivām izvēlās pie Billes aizsprosta, dažus redzējām iepeldam finišā. Vairākiem peldētājiem savu izpalīdzīgo roku sniedza arī mūsu kompānijas cilvēki :)

Daži redzētie un dzirdētie apgāzieni:

Pie Billes aizsprosta 2 laivas pēc kārtas apkrita ļoti līdzīgi. Billes aizsprostam bija jābrauc pa vidu. Šīs 2 laivas padevās uz labo krastu, kur kā pīķis ārā tupēja koks, kā arī labajā pusē ir stāvs kritums. Šīs 2 laivas uzbrauca kokam un laivotāji kā zirņi izkrita no ūdens transportiņiem.

Savukārt aiz līkuma, straume nesa uz kreiso pusi. Ja laicīgi neskatījās, kas notiek, tad pa taisno varēja iebraukt eglē. Tur tad arī bija piespiestas 3 laivas, kuras daži cilvēciņi mēģināja nocelt.

Finišā trakākais bija vienai kompānijai, kurai kaut kur pirms tam viena laiva, visticamāk bija apgāzusies (iespējams pie lustūža). 2 airē, 2 turas pie laivas, no kuriem savukārt viena knapi nonāca līdz krastam, jo aukstais ūdens jau bija darījis savu (tik aukstā ūdenī ķermenis atdziestot 5 minūšu laikā ). Un tikai pēc kādām minūtēm 10 ieraudzījām šīs kompānijas vēl vienus laivotājus, kas centīgi īrās paši un vēl otru laivu vilka uz finišu.

Savukārt dzirdēts stāsts – laivotājam nostāstīts, kā jāizbrauc lustūzis. Rezultātā 2 laivas strauji pietuvojušās pa priekšu braucošam katamarānam, uz kura tup krietni uz krūti paņēmuši airētāji. Visi esot barā kaut kā tikuši gar lustūzi + vēl viens no katamarāna večiem esot atmuguriski iegāzies ūdenī – kājas aizāķētas pie katamarāna, galva zem ūdens, augšā netiek. Šos braucējus neredzēju, bet būtu bijis interesanti no malas apskatīties, kā šāda čupa tiek garām lustūzim :D

Jau otro reizi piefiksēju, ka pēc laivošanas nespēju normāli ar mašīnu pabraukt – gāzes pedālis nemanot pats spiežas un ātrums ļoti fiksi pārsniedz atļauto.

Ļoti daudz bildes ir atrodamas iekš www.laivas.lv:
http://www.laivas.lv/gallery.php?id=423402
http://www.laivas.lv/gallery.php?id=423461
http://www.laivas.lv/gallery.php?id=423582

Kā arī: http://www.plasma-power.lv/amata.html

Laivošanas sezona turpinās – Lielā Jugla un Ogre, 11.04.2010

Kamēr ūdens upēs ir, tikmēr jālaivo. Vakar kārta bija Lielajai Juglai un Ogrei.

Lielā Jugla	Ogre

Lielā Jugla – Gana ok gabals, gandrīz visu laiku vilnīši, mierīgu ūdeņu laikam pat nebija. Labs mirklis pie Lielās Juglas lustūža. Brauciens īss, apmēram 4km, tik kāda stunda vai pusotra, bet bija labi.

Kā jau zināms, šogad visas upes pārplūst un pamatīgi. Laivojot pa L.Juglu varēja redzēt, cik tad augsts tas ūdens bijis. Tagad tas jau nokrities pa kādiem 2-3m, bet koki un žogi pilni ar ūdens sanestām zālēm/ Skati iespaidīgi.

Lielās Juglas lustūzis	Plūdu sekas

Ogre – Laikam jau pavasara laivošanas noslēguma upe. Sākums ļoti mierīgs. Pa upi slīdējām mierīgi un nesteidzoties, pat īpaši neairējot. Brāžu krāces – nu dikti feinas. Liels šūpošanās un spēlēšanās gabals. Gana daudz labu muciņu, kurās pasēdēt (man gan tas izdevās retu reizi).

Akmeņupīte netika laista garām	Vardīt, vardīt! Cik silts ūdens? ;)
Aizbergi Ogres krastos

Vēl vienu izklaidi pie Ogres var pieskaitīt piebraukšanu un izbraukšanu no finiša. Nobraukt ar savu mašīnīti nebija problēmu, bet uzbraukt atpakaļ :(... bija problēma. Kalna pusceļā es nepaliku, bet nu vienu brīdi likās, ka mašīnai kaut kas no apakšas tok būs norauts. Bet nu... it kā viss ok, mašīna brauc. Tikai nabadzīte gauži netīra, bet tas jau ir viegli labojams.

Foto:Wilx

Amata, 05.04.2010

Pēc 2.aprīļa ziņām par notikumiem Amatā (Egle pār upi, daudz overu, kaudze pazaudēta inventāra), uz Amatu braucu ar trīcošu sirdi.

Kā jau ierasts, visi satikāmies pie šosejas tilta, apskatījāmies līmeni un devāmies uz starta vietu – šoreiz tas bija Amatas ciemā pie dzelzceļa tilta, kur no dzelzceļa tik ceļš vien palicis.

Kaut kur sākumposmā	pie Billes aizsprosta

Kopumā brauciens ļoti labs, nekā traka, ūdens līmenis krietni krities kopš piektdienas, kad mēs braucām pa Vesetu (172cm). Man ļoti patikās Billes aizsprosta izbrauciens un krācītes pie Zvārtes ieža. Super.

Kad jau laiva bija krastā, jau gribējās teikt, ka šis ir bijis veiksmīgs brauciens – ne overi, ne kokos iebraukts, ne laivas plēstas. Bet kur nu... finišā skatos, Modris ļoti ātri kaut kur skrien: „Modri, kur tu tā skrien? :)”. Izrādās, jau nesot laivu no upes, kā nu gadījies, kā ne, mantu maiss ir izkritis no laivas un aizpeldējis pa upi. Skrienot Modris nepanāca. Nu ko tad... JankS un Modris sēdās laivā un devās tālāk pa upi pēc mantu maisa. Pēc varbūt stundas Mantu maiss bija rokā un laivotāji atgriezušies.

Elge, pie kuras piektdien daudzi tika vilkti ārā	Vēl ir ledus

Foto: Wilx

Veseta, 02.04.2010

Vakar laivošanas sezonas atklāšana. Pirmā upe – Veseta, no Vietalvas dzirnavām līdz mājām Mailes.

Šī pavasara plūdi manī ir iedzinuši pamatīgas bailes un uz upi man vēl negribējās braukt. Laiks ārā arī vēl auksts, saules nav, sola lietu. Bet apziņa, ka lielais ūdens var ātri pazust un laivošana izpalikt, lika man saņemties un doties uz Vesetu.

Tālākais kociņš tika pazāģēts	Sākuma posms	Sākuma posma finišs

Priekš pirmās dienas ar nobraukto posmu man bija gana. Pirmie metri pie dzirnavām tika braukti vairākas reizes, JankS un Wilx brauca pa kādām 5 reizēm katrs, es saņēmos tik uz 2 nobraucieniem - bailes un apziņa, ka man spēka nav gana daudz un stūrēšanai vēl lāga neesmu piešāvusies, ņēma virsroku.
Tālākie 5km arī nebija nekāda joka lieta ;) Ūdens līmenis ir augsts, straume liela, ir vairāki sagāzušies koki. Lai vai kā... brauciens veiksmīgs un gatavojamies nākamajam nobraucienam pa Amatu šo pirmdien.

Foto:Wilx; Vairāk foto; Video

Abava

Maršruts: Plosti -> Veģu tilts (~19km)
Laivotāji: Es, Wilx, Amanda, Tīna, Aija, Ziema

Laiciņš tieši kā priekš laivošanas – ne auksts, ne karsts. Saule mūs nelutināja ar savu klātbūtni, mākoņi nemaz nedomāja pazust ne sestdien, ne svētdien, bet bija silts. Vienīgais nepatīkamais – sestdien ik pa brīdim pūta gana spēcīgs pretvējš, līdz ar to nekāda lielā atpūta nesanāca – bija jāairē.

Šis laivojiens sākās ar vairākiem šķēršļiem – atkrita viens no braucējiem, nekādi nevarēja dabūt otru mašīnu, mājas saimnieks upes finišā. Mēs parasti cenšamies atrast kādu māju starta un finiša tuvumā, lai tur atstātu mašīnas. Līdz šim mums bija veicies, gandrīz vienmēr māju saimnieki bija ļoti pretimnākoši un labprāt atļāva mašīnu uz laivošanas dienām atstāt viņu māju tuvumā vai pat sētā. Šoreiz saimnieks bija nejauks. Sagaidīja nelaipni: „Tas jau kļūst par ieradumu... nē nevarētu...” dzīt prom it kā nedzina, bet gaidīja, ka es griezīšos un iešu prom. Bet es teicu, ka mēs tukšā nebraucam, atdevu sagādāto cienastiņu un noparkoju mašīnu saimnieka norādītajā vietā. Lai viņam laba veselība ;)

Abava: par pašu upi biju vīlusies. Straume gandrīz nekāda, skati nav nekādi īpašie (bet man tas netraucē laivot), pretvējā laivu pūš atpakaļ, cilvēku uz upes padaudz (mūs apdzina vairākas kanoe grupas). Krastos diezgan daudz nakšņošanas vietas, kas arī liecina, ka Abava ir populāra laivotāju vidū.

Bet viss galu galā bija labi un laivošana izdevās. Pēc pirmās dienas airējiena un smieklīgajiem kašķiem, nonācām pie Abavas rumbas. Smuka. Pārstūmām laivas un vēl mazliet palaivojām tālāk un atradām naktsvietu (nakšņošanas vietas līdz rumbai ir daudz vairāk, nekā aiz).
Otrajai dienai palika vairs tikai kādi 5km. :) Tos tad svētdien arī godam noslīdējām pa upi. Airi tika cilāti tikai tik vien, lai neieslīdētu krastā. Vēl tik apstājāmies pie Sventes dzirnavu trošu tiltiņa (kas bija tūlīt aiz mūsu nakšņošanas vietas) – pašļūkājām pār upi un iegājām azartā.

Ko atcerēties: EU, Airē!

Salaca

Maršruts: Mazsalaca –> Vīķu tilts (32km)
Laivotāji: Es, Wilx, Amanda, JankS, Modris, Dāvis

11. un 12. jūliju pavadījām laivojot pa Salacu. Laiks – nekad nav tik labi, lai nebūtu vēl labāk un nekad nav tik slikti, lai nebūtu vēl slitkāt. Līdz ar to… laiks bija ok :) – nu … nosacīti.

Sestdien jau 9 no rīta bijām Mazsalacā pie upes. Pēc sagatavošanās darbiem pa lietu sēdāmies laivās un sākām laivot. Un tā mēs pa lietu nolaivojām kādu pusstundu/ stundu. Vēlāk laiks bija tīri jauks. Par sauli sūdzēties gan nevarēja, tā slēpās aiz mākoņiem, bet auksts arī nebija. Ap 6 vakarā atkal sāka līt. Šī lietus beigas tā arī nesagaidīju. Pa lietu uzcēlām teltis, iekurinājām ugunskuru, izvārījām ēst, paēdām, izdzērām aliņu, papļāpājām :) Viss kā nākas + vēl lietus.
Svētdien laiks gan bija jauks – saule sildīja, bet karsts nebija. Tieši laikā.

Pati upe – jauka. Man patika. Straume pieteikoša, lai vairāk slinkotu nekā airētu. Droši varu teikt, ka pusi no laivojiena vienkārši slīdējām pa upi, apcerējām trušu alas un tur mītošos trušus, alni (vai tas tomēr bija briedis?) un ķenkuru ;)))

Salacas klintiņas

Skātāmie objekti iekrita laivojiena pirmajā dienā – skaņais kalns, alas, klintis. Wilx jau šeit reiz bija laivojis un parādīja mums Xalas. Tās ir vērts redzēt, vērts tajās ielīst… ielīst tālāk pa šauro eju un vēl tālāk (bet tur es kaut kā nesadūšojos ielīst). Kur tādas Xalas ir? Meklējiet, jābūt. Kaut kur Salacas krastā. Lai šīs alas netiktu makten postītas un bojātas, tās var atrast tikai zinātāji un tie, kas tiešām tās grib atrast. Nekur tās netiek afišētas, arī fotogrāfiju nav.

Mantu žāvēšana	Atpūta uz ūdens	Tilts pār Salacu

Otrajā dienā nebija ne alu, ne klinšu. Tikai koki, krūmi, putni, klusums un 4 laivas ar 6 pasažieriem.

Foto: Saniata; Wilx

5 dienas, 3 upes, 1 ezers un jūra

Šogad uz Līgo bija 5 brīvdienas, kuras tika izmantotas ļoti lietderīgi – atpūšoties laivojot. Mūsu maršruts – Engure (sākot no mazliet virs Ventspils šosejas tilta), Puzes ezers, Rinda, Irbe un klāt vēl mazliet jūra. Peldlīdzekļi – piepūšamās laivas.
Visu maršrutu mēs pieveicām 4 dienās, 5. dienā ilgāk pagulējām, palaivojām pa jūru.
Airēšana pārsvarā nebija no vieglajām, jo var teikt visu laiku pūta spēcīgs pretvējš. Tajās dienās visu laiku bija Z/ ZR vēji. Un pieveicamais upju garums arī nebija no mazajiem – gandrīz 83km.

Maršruts: Mazliet pirms Ventspils šosejas tilta pār Enguri -> Jūra
Laivotāji: Es, Aldis, Modris, Dāvis un gandrīz pēdējā brīdī mums pievienojās Ivo un Gunita.
Engure (16.7 km)
Maza, līkumaina upīte, ar pāris vietās sagāztiem kokiem, viens apnesiens un uz stikla sagriezta laiva. Sivēni cilvēki, kas izmet krastos saplēstas pudeles :(. Krasti niedrēs, diezgan dubļaini, bet tik un tā skaisti. Enguri mēs pieveicām pirmajā dienā.

niedrainie krasti	ielāps

Puzes ezers (4km)
Arī Puzes ezeru mēs pieveicām pirmajā dienā. Krastā vējš izskatījās tīri mums derīgs – no sāniem. Bet tiklīdz sākām airēt, tā sveiki... vējš no sāniem un mazliet pretī, bet spēcīgs un tā jāairē 4km. Paldies Modrim un Dāvim, kas man nāca talkā – piesēja manu Niroku pie sava Bubo un tā nu mēs visi 3 airējām. Pāri tikām apmēram 2,5 stundu laikā. Un tad jau tik atlika ik vakara izdarības – malkas vākšana, ugunskura kurināšana, ēst taisīšana, telts celšana, ēšana un došanās čučēt pēc pamatīgā airējiena.

gatavi cīnīties ar vēju uz Puzes ezera	rīta ciemiņi

Rinda (28.9 km)
Rindas upes pirmais rīts sākās ar gulbju ģimenes apciemojumu. Skaistuļi. Un tad jau ik rīta izdarības – mošanās, Modris un Dāvis kurināja ugunskuru un vārīja ūdeni brokastīm, maizīšu taisīšana, brokastošana, pakošanās un došanās ceļā.
Rinda , iztekot no Puzes ezera, ir tikpat kā ezers – baigie plašumi. Vēlāk pļavas, niedru lauki, smaržojošas ūdens mētras, līkumu līkumi, mazliet „kāpostu lauki” (daudz ūdens zāles upē, kas bremzē laivas slīdēšanu), vēl vēlāk (jau nākamajā dienā) lielāki „kāpostu lauki”, pļava, kur kaut kur tālumā pavīd koki, govis, kas nāk pie upes dzert, pretvējš, pretvējš un pie Rindas ciema parādījās lielāka straumīte. Tur varēja kārtīgāk atpūsties.

nometnē top brokastis	Rindas pusdienas laiks

Irbe (33.2 km)
Protams, lielāka nekā Rinda. Straume sākumā patīkama. Var pat neairēt un ļauties straumei, lai tā nes.
Irbes krastā mēs izcēlāmies, lai apskatītu Irbenes lokatoru (tagad to sauc Irbenes radioteleskops un tas atrodas Ventspils starptautiskajā radioastronomijas centrā). Iespaidīgs.
Tālāk laivojot parādījās skaisti smilšu krasti, baltās smiltis, odi ;)
Pēdējās dienas airējiens pa Irbi bija vairāk atpūta. Lai arī straume nebija liela un pūta pretvējš, airējies bija samērā viegls. Pēdēji km pirms jūras, gan nebija atpūta – jūras vējš un vilnīši deva savu. Tomēr, kas tur pa skatiem. Skaistums. Diemžēl, to visu nofotografēt man neizdevās – noplīsa fotoaparāts :(

interesents	Irbenes radioteleskops	Irbes krasts

Jūra
Pēdējā dienā noairējām atlikušos metrus no nakšņošanas vietas līdz jūrai un veltījām mazliet laika, lai pabraukātos pa jūras vilnīšiem. Tas bija super. Vējš vēl lielāks nekā iepriekšējā vakarā un viļņi arī. Sausā krastā nonākt man neizdevās.

Irbes ieteka jūrā	ar savu kumeliņu

Foto: Saniata; Wilx (www.azarts.lv)

Pavasara laivošana II

13.aprīlis - vēlreiz Amata
Manam jauniegūtajam Nirokam 2.brauciens – veiksmīgs. Upē ūdens vairāk nekā 5.aprīlī, straume gana liela un posmu no Melturu tilta līdz Līgatnes tiltam nobraucām krietni ātrāk nekā iepriekšējā reizē (kādās 4h ar visām pauzēm). Finišā īsi pirms prombraukšanas redzējām vienu veiklu overi (laivas apgāziens) – kompānija izskatījās riktīgi „iesilusi” un iespējams paši vairs nesaprata, ko dara :D

bilde no www.azarts.lv

Pavasara laivošana

Pēc laikam 2 gadu pārtraukuma šopavasar atkal laivoju.

5.aprīlis – Amata
Man nekad nav paticis agri celties. Pat doma, ka tas ir dēļ laivošana, nepatiku nemazina. Tomēr mirklī, kad sāk riktēties laivošanai – ģerbties laivošanas apģērbā, pumpēt laivu un kur nu vēl kad laiva tiek ielaista ūdenī un pats jau sēdi laivā… super. Sajūtas ir kolosālas. Tā šajā reizē… tiklīdz es iesēdos laivā es sapratu, ka gribu pati savu laivu un pati airēt, stūrēt un ja (ne)paveicas krist ūdenī.
Amatas brauciens izvērtās gana interesants. Īsi pēc starta pie HES-a Modrim laiva pušu, arī ūdens bikses, neoprēns un arī celis paskādēts. Lai arī ūdens nelikās nekāds straujais kāds no ungāru kajakeriem pazaudēja airi un tika pārsēdināts Jāņa laivā.

10.aprīlis – Veseta
Pirmais brauciens manam jauniegūtajam Nirokam. :) Iesvētīju godam – 2 reizes peldēju: vienu reizi sāniski ieplēsu muciņā un tā apgāza i laivu i mani. Otro reizi gribējās pieturēties pie koka, kamēr pārējie pabrauc man garām :D:D:D. Zars mani noslaucīja no laivas un laivu apgāza otrādāk.

<- bilde no www.azarts.lv

NEPĀLA

Nepāla tā ir cita pasaule. Cilvēki tur ir laimīgi, kaut šī zeme ir nabadzīga, daba ir fantastiska, pilsētas... interesantas.
Mūsu ceļojums ilga 22 dienas - simt procenti atpūta un ikdienas aizmiršana. No ikdienas mēs bijām tik tāl’ atgājuši, ka viena no galvenajām tēmām mums bija kāds nu kuram tas vēders :) un var vai nevar nošķaudīties ;).

Katmandu
Labākie brīži Katmandu bija rīti, kad tūristu bari vēl nebija pamodušies, ieliņas vēl salīdzinoši tukšas, veikalnieki tikai vēra vaļā veikalus. Pēcpusdiena Katmandu bija pārpildīta - civlēki, mašīnas, rikšas, motocikli, smacenis.

Katru dienu Nepālā uz 3 stundām tika atslēgta elektrība. Šo mēs izjutām tikai Katmandu, jo ne kalnos, ne raftojot elektrības vienkārši nebija. Elektrības nav, jo musoni beigušies, upēs nav ūdens. Pēc kāda laika elektrības nebūs pat 12 stundas diennaktī.

Ievērības cienīga lieta Katmandu viesnīcā bija labierīcības un duša. Kalnos bija labāk. Ienākot istabiņā likās, o kāda man laba istabiņa, savukārt atverot tualetes un dušas durvis pavērās nepārspējams skats. Sienā riebīgs, liels caurums, kur var redzēt trubas, grīda slapja, uz poda nav brilles. Tas tikai skats, pēc tam atklājās – podam aiz muguras no trupām uz poda malas pilēja ūdens. Dušai nebija klausules, līdz ar to es varēju dabūt tikai ūdens strūklu. Bet nu... ar to visu varēja veiksmīgi tikt galā. Pielietojot pieejamos spaiņus un ķipīti varēja i uz poda pasēdēt, i nomazgāties.

<- Elektrības stabi. Tie ir vesels "mākslas darbs"

-> Labierīcības, kuru pielietošanai jāpieiet radoši

Katmandu neatņemama sastāvdaļa bija iepirkšanās. Ja labi mācēja un vēlējās, cenu varēja dabūt nost pat vairāk kā uz pusi.
Esot Katmandu bija jāredz arī stupas. Apskatījām mēs 2 - Monkey Temple un Boudhanath Stupa. Iespējams, ka tās ir svētas, tomēr man tur nepatika. Sajūta tur esot bija nospiedoša un tā vien gribējās mukt prom. Iespējams, ka tas dēļ stupu teritorijā esošā tirgus.

<- Boudhanath Stupa un -> lūgšanu rati

Kalni
Mūsu mērķis bija Tsergo Ri virsotne (4984m) Langtang nacionālajā parkā. 8 dienas: 2 dienas ceļš (turp un atpakaļ), 6 kalniem.

Ceļš turp un atpakaļ pagāja pārpildītā Nepālas sabiedriskajā autobusā. No sākuma mēs smējāmies „paskat, kādi viņiem sabiedriskie autobusi, šoferim durvis nav, logu nav, pārpildīti...”. Šo tad izbaudījām arī mēs paši.

Autobusā nostāties pilnā augumā mūsu cilvēks nevar. Arī attālums starp sēdekļiem nav priekš mums. Autobuss, šķiet, taisīts simt procenti ar rokām. Viss pieskrūvēts ar daudzām, daudzām skrūvēm, rokturi rupji no koka iztēsti, pats autobuss izrotāts raibs, riepas – uz tām labāk neskatīties, īpaši uz rezerves riepu, amortiņi – varbūt vēl ir, bremzes čīkst, bet arī ir, ātrumkārba – labāk nepievērts uzmanību, logi – kā kurā vietā, citur paši veras vaļā, citur vispār nav.

Uz jumta somas, Aldis un Modris (atpakaļceļā arī ASh), ceļa sākumā apmēram 15 nepālieši, vēlāk varbūt pat vairāk nekā 30. Salonā cilvēku ka biezs, somas, kartupeļu un visādi citādi maisi, cilvēki stāv kājās, kāds pa logu spļaudās, cits pavem, kāds blakussēdētājs pabungo pa Jāņa celi, vēlāk kāda vietējā atplīst Jānim uz pleca.Tas vēl nav viss. Ceļš uz Dhuncha... teiksim bija braucams. Piebildīšu vēl, ka Nepālā nevienā brīdī neko nemērīja kilometros, visur bija stundas. Līdz Dhuncha bija paredzēts braukt apmēram 8 stundas, sanāca apmēram 12 stundas. Puse no ceļa pa asfaltu, kas nebija īpaši gluds, atlikusī daļa, pa zemes ceļu. Nepārtraukti serpentīni, kur vēl samainās ar kādu citu pretimbraucošu autobusu. Autobuss gāzelējās, es ik pa brīdim ķēros pie priekšējā krēsla, jo aiza tak tepat, tepat... ceļa malu pat nevar redzēt un svaigie nogruvumi tā vien šķiet tūlīt, tūlīt ar visiem akmeņiem un jēlo smilšu masu turpinās velties lejā pa krauju...

<- Sabiedriskais transports un -> ceļi

Nākamajā dienā pēc autobusa brauciena varēja sākties mūsu trekings. Tā kā mēs netikām līdz plānotajai pilsētai Syabry Bensi mūsu gājiens pagarinājās par aptuveni 2 līdz 3 stundām, kuras gribējām pieveikt pirmajā dienā (plānotais mums neizdevās).

Kāpiens kalnā man bija gana smags, lai es aizmirstu par savu fotoaparātu un priecātos par apkārtējo dabu. Es pat nemanīju, kurā brīdī izbeidzās meži. Tomēr tie atelpas brīži, kas mums bija, ļāva izbaudīt dabu. Tālumā ciemats, upe, rīsu lauki, jaki, kalnu virsotnēs sniegs, mākoņi, saules rieti un lēkti... fantastika un bauda.

Pēc 3 dienu gājiena mēs nonācām ciemā Kyanjin Gompa 3730m augstumā virs jūras līmeņa. Te es sāku just, ka kaut kas nav labi – velk uz sliktu dūšu, augstuma slimība.

<- Mēs mazliet virs Kyanjin Gompa un -> skats uz šo ciematu

Pienāca arī virsotnes Trergo Ri sasniegšanas diena. 3 no mums to paveica. Es nē, tiku tikai līdz apmēram 4300m virs jūras līmeņa. Tomēr atlikušo dienas daļu izmantoju, lai pablandītos pa ciemu, izbaudītu fantastiskos skatus, apbrīnotu, kā cilvēki dzīvo un vienkārši, mazliet atpūstos no kāpiena kalnā.

<- Virsotne Tsergo Ri

-> Mani sasniegie 4300m

Upe
Mūsu mērķis - Karnali upe. 10 dienas, no kurām apmēram 24 stundas ceļā turp un 18 atpakaļ.
Sākums bija gana līdzīgs trekingam – autobuss. Šoreiz autobusā brauca tikai instruktori un raftingotāji, t.i. mēs 5 un vēl 10 citi (amerikāniete, polis, čehi un francūži). Bet tik un tā turp braucot autobuss bija pārbāzts – laivas, kajaki, teltis, pārtika. Turp braucot lielu dienas daļu pa logu redzējām rīsu laukus, namiņus un kaut kur tālumā kalnus. Nakts braucienā es gulēju, pamodos tikai ik pa laikam, bet tur gan kā varēja noprast nekādu lauku apkārt nebija, atkal nogruvumi un nenormāla autobusa kratīšanās. Lai arī mums stāstīja, ka šogad ir pirmais gads, kad autobuss pievedīšot pie upes, jo ceļš esot krietni uzlabots, mums bija stipra vēlēšanās līdz upei iet ar kājām. Ceļš šķita vēl sliktāks, nekā braucot uz Langtang nacionālo parku – bedres, brīžam uz ceļa dubļi, putekļi, kas biezā slānī salīda autobusa salonā.

Laivojot dienas ritēja ļoti līdzīgi. No rīta celšanās, brokastis, telšu nojaukšana, mantu krāmēšana raftos. Pa dienu raftošana, tad pusdienas, vēlāk atkal raftošana. Vakarā vai precīzāk pēcpusdienā nobāzēšanās kādā pludmalītē, slapjo drēbju žāvēšana, telšu celšana, malciņas vākšana ugunskuram, vakariņu ēšana, pasēdēšana pie ugunskura un tad jau iešana gulēt. Bet tas labākais bija pirmās 3 dienas – krāces. Man patika. Es smējos par sevi – parasti braucot krācēs taisu acis ciet un bļauju. Šoreiz acis man bija vaļā, katru krācīti redzēju, laikam pat lāga nebļāvu... nu... ja tikai no manis ik pa brīdim skanēja īsi aj, aj, aj... tas nozīmēja, ka esmu dabūjusi aukstu ūdens šalti.

<- Mūsu rafta komanda - mēs 5 letiņi, 2 francūži un instruktors

-> Viena no nometnēm

<- Vienas no Karnali upes krācēm

-> Pēc dienas laivošanas drēbes kaut kā jāžāvē

Sala, uz kuras pavadījām 2 naktis

Raftinga laikā pilnā mērā izbaudījām nepāliešu, īpaši bērnu, ziņkārību. Mēs jutāmies, kā ceļojošais cirks, uz kuru vietējie saskrien skatīties. Laivojot ļoti bieži, pamanījuši, ka pa upi kāds peld, uz krastu bļaudami un rokas vicinādami skrēja bērnu bars. It kā liekas, re kur tālumā namiņš, bet cik daudz bērnu saradušies pie krasta... no kurienes? Kempinga vietā vienmēr mums apkārt čupojās bērni, vairāk vai mazāk, bet vienmēr. Un jo mazākas palika kraujas, mierīgāka upe, tuvāk nāca finišs, jo vairāk gar krastu parādījās namiņi, apsaimniekoti lauki un lielāki bērnu bari.

Nepāliešu bērni

Vienu dienu raftojot mums bija iespēja pastaigāt un apskatīt vienu no ciemiem pie upes. Apbrīnojami, kā cilvēki tur dzīvo. Viņiem ir namiņš, savs lauks, kurā audzē rīsus, kartupeļus... ir kazas, kāda govs. Kaut kur ciemā ir telefons, kaut kur ir kāda viesnīciņa. Viņu dzīves rit mierīgi, cilvēki ir laimīgi. Ko viņiem vēl vajag... jumts virs galvas ir, ko ēst ir, ja vajag, palīdz kaimiņam. Var jau būt, ka tā ir tikai mana ilūzija, ka cilvēki tur ir laimīgi, bet tā man tiešām šķiet.

Ciemats pie upes

No Nepālas arī es atgriezos laimīga, pacilāta, smaidīga. Lai arī jāatgriežas ikdienā pie jau ierastajiem darbiem, es vēl joprojām staigāju smaidīdama un, šķiet, laimīga. Man ļoti, ļoti patika šis ceļojums ar visiem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, redzēto un izjusto. Šī valsts pārsteidz un vēl joprojām sajūsmina.

Bildes: Sanita, Aldis, Modris