Kā es tiku pie savas cigoriņu kafijas

Iespējams tā bija un ir mana apmātā ideja par to, ka man ir vajadzīga cigoriņu kafija. Garša taču ir rūgta un cigoriņu kafija nav tas gardākais dzēriens, ko cilvēks izvēlētos.

Cigoriņu kafiju taisīja mana vecmāmiņa. Tiesa gan to es zinu tikai no savas mammas stāstītā.
Mammai bija dārzs. Kad kāds viņai jautāja, ko viņa audzē, mamma vienmēr atbildēja “cigoriņus”. Ar atbildi gan viņa mānījās.

Mamma savā pēdējā vasarā tiešām izaudzēja cigoriņus. Rudenī es palīdzēju vienu tūri novākt, nomizot, sagriezt. Kaltēšana/ grauzdēšana bija mammas darbiņš. Tomēr process bija skaidrs kā tikt pie gala rezultāta.

Jau labu laiku atpakaļ mammas cigoriņi izbeidzās un es gribēju cigoriņu kafiju. Nav tā, ka es būtu centīgi meklējusi veikalos, bet tas, ko atradu, nebija tīra cigoriņu kafija, bet gan ar ozola mizām, ar…, ar…

Mans ceļš pie manas cigoriņu kafijas ir apmēram pusotru gadu garš. Pagājušā gada pavasarī es tiku līdz maza pleķīša uzrakšanai un cigoriņu iesēšanai. Ar to arī var teikt viss beidzās. Vasarā sanāca vienu reizi izravēt, rudenī to mazumiņu novācu, bet neatradu ne laiku, ne varēšanu tos nomizot, sagriezt un izgrauzdēt. Novākt novācu, bet tā viņi man arī sakalta mājās :(

Šogad man palīdzēja Covid-19. Kad visiem pēkšņi bija jāsēž mājās, mēs sākām braukt uz dārzu. Braucām pa mazumiņam – ne katru dienu un pa 2 maksimums 3 stundām kopā ar visu ceļu (braucām ar velosipēdiem). Lēnā garā uzrakām mazu pleķīti, lai varētu iesēt pētersīļus, burkānus, zirņus, kabačus, ķirbjus, iestādīt tomātus, gurķus un protams, iesēt cigoriņus. Covid-19 dēļ arī biežāk šovasar braucām uz dārzu. Sanāca gan paravēt, gan palaistīt, gan arī novākt ražu. Īpaši forši bija, kad pēc kādām vairākām dienām atbraucām un bērni skrēja skatīties, cik liels kas izaudzis un ar sajūsmu sauca rādīt katru zaļumu :)

Tā nu vasara pagāja un pienāca rudens. Atkal skola, bērnudārzs, pulciņi, mūsu dejošana, mana šūšanas skola. Skriešana traka. Septembrī regulāri jaucu kur kam un cikos ir jābūt. Pat kalendārs nepalīdzēja :D Baidījos, ka nesaņemšos un atkal cigoriņus palaidīšu vējā. Pārējo ražu pakāpeniski novācām. Tomēr viss izdevās! Pat papildus darbiņus paveicām - divas dobes rudenī aizņēma zemenes, vienu tikko aizņēma avenes un pat ziemas ķiploki atrada sev vietu. Un protams, protams cigoriņi.

 

Cigoriņi aug "cīši" blakus burkāniem. Nākamo gadu es būšu gudrāka un nežēlošu cieši saaugušos cigoriņus, bet retināšu, lai tie izaugtu lielāki

Cigoriņa sakne. Diez kāda tā būtu, ja es tos būtu paretinājusi un ļāvusi augt brīvāk?

 

Pirmo tūri vācām septembra sākumā. Izraut bij fiksi, bet nu nomizot… cik tas ir lēēēēni. Meitenes man palīdzēja mizot un griezt (kamēr apnika). Vismaz kāds kriksītis raitāk. Pirmā tūre bija neveiksmīga. Man bij’ palicis atmiņā, ka mamma cigoriņus izlika uz karstas plīts (uz redelītēm un cepam papīra) un mēs aizbraucām. Es darīju tāpat. Plīts bija izkurināta un malka izdegusi. Izliku sagrieztus cigoriņus un aizbraucām mājās. Pa nedēļu man nesanāca atbraukt uz dārzu. Kad atbraucu pēc nedēļas… ak vai manu dieniņ! Mani cigoriņi sapelējuši. Namiņā ir mitrs un nedēļu tos tā atstāt nebija prātīgi.

 

Lielais palīgs griežanā

Sekoja otrā tūre. Sākums tāds pats kā pirmajā reizē. Tik šoreiz es pa nedēļu biju nopirkusi speciāli pannu, kurā grauzdēt (man jau pirmajā reizē nepatika tas cepampapīrs). Laicīgāk iekūru plīti. Plītī turēju daudz malkas, lai labi grauzdējas. Rezultāts – mani cigoriņi pārgrauzdējās :D Šķiet, ka sanāca tā, kā stāstīja mana mamma par vecmammu – esot bik jāpiededzina, lai tā rūgtenā garša izteiktāka. Te arī piedegt palīdzēja nevienādi sagriezti gabaliņi – mazie sadega, lielie nepaspēja izgrauzdēties. Lai vai kā, kad plītī malka bija izdegusi, atstāju cigoriņus uz plīts un braucu mājās. Tik šoreiz gan man atradās laiks atbraukt cigoriņiem pakaļ jau nākamajā rītā :D

 

Šis ir kas baudāms arī bez cigoriņiem, tomēr šoreiz uguns iekurta, plīts gatava grauzdēšanai

 

Grauzdējas

Trešā tūre (un arī nākamās) sanāca man pa prātam. Gala rezultātā ieguvu maigi izgrauzdētus cigoriņus.
Tagad tik atliek mājās regulāri samalt kafijas dzirnaviņās un baudīt.
Kopumā… tas trakākais bija:

• Uzrakst zemi,
• Mizot,
• Grauzdēt, jo pie plīts ir karsti, cigoriņus regulāri apmaisīju, lai nepiedeg, grauzdēšana prasīja apmēram 1.5 līdz 2stundas. Kad cigoriņi daļa jau pavisam cieti un plīts izdegusi, cigoriņus atstāju uz karstas plīts, lai turpina karsēties. Nākamajā rītā braucu pakaļ, lai nesapelē.

Bet rezultāts gan ir labs :) 

 

4-5 stundu darbs satilps vienā mazā papīra kuļķenītē. Atliek vien samalt kafijas dzirnaviņās, uzvarīt ūdeni un gatavs!

 

Man garšo ar medu. Šim variantam pienu neprasās klāt

Bet vislabāk garšo viegli grauzdētie cigoriņi ar medu, bet arī labi grauzdētos 2.tūrē kādu kriksīti pielieku klāt. Savukārt veikalā nopērkamais cigoriņu dzēriens man garšo ar medu un pienu.

P.S. Meklējot vairāk info par cigoriņiem atradu lūk ko: raidījums par cigoriņu kafijas ražotāju Alīda: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/cilvekstasti/pec-vecmaminas-receptes-razo-cigorinu-kafiju-pie-viesites-iedzivotajas-jolantas-kovnackas.a357410/ (skatāms ~ no 11.minūtes)

Vēl viena celaine gatava

 Diezgan īsā laikā uztapināju vēl vienu celaini. Sākumā tapa paraudziņš ar 3 rakstu variantiem. Atšķirības it kā mazas, bet izskatās diezgan atšķirīgi. Dīvainā kārtā šī josta celojās raiti un gludi. Tik vienā vietā samisējās, bet to pamanīt nevar ;)

 

Sākumā tapušie paraudziņi

 

Gatava josta

 Ja jau tad jau.... Neatceros vairs kādu iemeslu dēļ, bet izņēmu no skapja Daces Nastevičas grāmatu "Adīti mauči". Ja jau pa vakariem ar adāmo mašīnu adīt nevar, jo visi guļ un gribas kaut ko padarīt (bet tajā brīdī josta neuzrunā), tad izdomāju, ka jāpamēģina atkal paņemt adatas rokās un paadīt.

Džemperus, jakas, šalles, cepures utt. es tagad adu ar adāmo mašīnu, jo tā vienkārši ir ātrāk. Bet mauči... arī ar adāmo mašīnu var ieadīt pērlītes, bet tur sanāk citādāk. Tā nu top pirmais maucis. Top ļoti lēnām, jo visu laiku citas lietas piesteidzas priekšā adīšanai. Šajā darbiņā redzu milzum daudz brāķu. Redzēs kā izskatīsies, kad abi būs gatavi un izmazgāti.

 

Top pirmais maucis. Mana šī brīža ļoti iecienītā tumši zilā krāsa (bildē tā neizskatās). Klāt izvēlējos bronzas krāsas pērlītes. Raksts - saliku kopā pati, bte idejas ņēmu gan no D.Nastevičas grāmatas, gan no domas, par to, ko es tur vispār gribu ieadīt.

Godam nopelnītā gada kalendāra balva

Austra kā gada balvu vēlējas kaklarotu. Sākumā tas bija kaut kas juvelieru veikalā noskatīts - kāda kaklarota, tik es nezinu kāda. Bet kad es sev nopirku baltu rotu, Austra no juvelieru veikala atteicās un teica, ka arī grib tādu kā man. Es jau tikai priecājos par šādu izvēli :)

Biju lasījusi par Hariju Jaunzemu, kas darina baltu rotas. Strādā viņš Sabilē. Tā nu nolēmu, ka jābrauc ne tikai pirkt rotu, bet jādodas ekskursijā. Sākotnējā doma bija, ka brauksim visa ģimene, bet… Austrai nebija pacietība gaidīt, rotu vajadzēja tagad un tūlīt. Citiem bija citi plāni. Tā nu pierunāju, ka jāpagaida, līdz svētdienai, jo tā ir tuvākā diena, kad varam braukt. Galu galā mums bija Austras nopelnītā ģimenes meiteņu ekskursija.

Pirmā lieta svarīgākā – rota. Vispirms devāmies pie Harija Jaunzema un katra sev izvēlējāmies rotu. Harijs arī īsi pastāstīja, ko katra rota dos papildus aizstāvībai.

 

Rotas visām dāmām. Austras rota - zirdziņš, došot gudrību

Tad devāmies uz Sabiles leļļu dārzu. Meitenēm ļoti patika gan lelles, gan visi sīkumi un senās lietas. Vislielākā uzmanība tika veltīta senajam, ar ripu griežamajam telefonam. 

 

Sabiles leļļu dārzu izstaigājām krustu šķērsu

 

Oranžais foršais ripas telefons

Ejot atpakaļ uz auto, nolēmām, ka uzkāpsim arī vīna kalnā. Arī tas meitenēm patika. Vīnogas un āboli garšīgi, foršs serpentīns, pa kuru skriet, nojumīte kalna galā un skats no kalna. Šī bija viena no retajām reizēm, kad nekur neskrējām, sēdējām kalna galā, ēdām ābolus, skatījāmies tālumā un priecājāmies par brīnišķīgo skatu. Tieši tā… nevis es sēdēju, bet mēs visas sēdējām un nevis tādēļ, ka es liku, bet tādēļ, ka bija skaisti ;)

 

Metienes palēkdamās skrien uz vīna kalnu

 

Skats vīna kalnā. Arī Latvijā ir skaistas vietas, kur vienkārši priecēt acis

 

Jālien kur vien var un nevar, drīkst un nedrīkst

Tālāk mūsu ceļš veda uz “Zviedru cepuri”, lai izbrauktu ar rodeļiem. No sākuma garšīgi paēdām un, kamēr ēdām, nolēmām, ka ņemsim ģimenes biļeti – nu tā, lai kārtīgi pavizinātos. Man, protams, sanāca visvairāk nobraucienu, jo abas jaunākās vienas pašas nedrīkst braukt, bet Madara vēl pa mazu, lai brauktu ar kādu kopā. Un protams, arī šis meitenēm ļoti patika. Un man arī patika :)

 

Sajūsmā ne tikai meitenes ;)

Noslēgumā meitenes vēl padauzījās pa bērnu laukumiņu, pamācījāmies staigāt ar ķekatām, pabarojām trušus, aizgājām līdz govīm, kas ganījās kalna lejā, saldam “punktam uz i” uzēdām vafeles un devāmies māju virzienā.

 

Ar ķetaktām pamēģināju staigār arī es. Mazliet vēl trenniņi un varēšu noiet ne tikai dažus soļus, bet stadionu apskriet :D

 

Austras pirmie mēģinājumi uzkāpt uz ķekatām. Vēlāk palīgā nāca soliņš, uz kā uzkāpt, un mamma, kas pieturēja ķekatas :)

 

Par dzīvnieciņiem meitenes vienmēr ir sajūsmā

Pēc visa šī Austra saka, ka turpināšot arī tālāk gada spēlēšanas kalendāru! Gribot vēl vienu rotu un atkal ar rodeļiem braukt…. un ekskursiju grib. Man tik atliek novēlēt veiksmi un vēlmi spēlēt Austrai un pacietību man ;)

Viens gads jeb kā mēs mācāmies un nonākam pie rezultāta

Kas ir viens gads cilvēka dzīvē? Tas ir daudz vai maz? Kā uz to skatās, vai ne?

Šis stāsts ir par vienu gadu un kā viena lieta vai notikums “pavelk” citus līdzi, kā mēs pielāgojamies, kā attīstāmies un uzlabojam to, ko darām, kā no visa saliekas kopā viena vesela skaista “puzle”.

Pagājuša gada vasaras beigās vecāko meitu Madaru “izņēmām” no mūzikas skolas un aizgājām vijoli spēlēt pie Suzuki skolotājas Lienes. Šis nebija vienas dienas lēmums, bet notikumu kopums, pārdomāts un izrunāts risinājums. Galvenais - Madara vijoli spēlēt gribēja. Mana vēlme bija, lai Madara vijoli spēlē katru dienu un ne tikai pie skolotājas stundā. Kaut vai pa bikinītim, bet katru dienu. Jo tikai katru dienu spēlējot un vingrinoties var sasniegt labus rezultātus (kaut vai labais rezultāts ir labi spēlēt pašai sev). Tomēr tās bija “zobu sāpes” viņu dabūt spēlēt. Un, protams, ne katru dienu viņa spēlēja. Tik viena vienīga kaušanās :(

Jau iepriekš biju izmantojusi BEA (Bērnu emocionālā audzināšana) kursos iegūto kalendāru – izdari darbiņu, ielīmē tajā dienā uzlīmīti. Ja nedēļu visas dienas aizpildītas, beigās balviņa. Pēc mēneša lielāka balva. Ja kāda diena izkrīt, pirmo reizi piedod. Ja vēl kāda diena izkrīt, sāc visu no sākuma. Protams, vecākiem regulāri jāatgādina, jāseko līdzi, jāpamudina utt. veikt darbiņu. Šis ļoti labi iet kopā ar Suzuki klavieru skolotājas Tamāras 30 dienu/ 60 dienu klubiņu – bērns tiek uzņemts 30 dienu vai 60 dienu klubiņā, ja nospēlējis 30 vai attiecīgi 60 dienas pēc kārtas mūzikas instrumentu.

Mēģināju Madaru dabūt pie katras dienas spēlēšanas ar kalendāru un mazo “burkānu” – pirmdienā ietu uz karameļu darbnīcu nopirkt karameli (gājiens uz karameļu darbnīcu bija kopēja vienošanās, ka šāda balviņa ir pieņemama). Ha, ha, ha…. Vienu nedēļu izdevās, pēc tam kā pa celmiem.

Pēc pirmās veiksmīgās Madaras kalendāra nedēļas Austra: “Es arī gribu kalendāru”. Nu bet lūdzu! Tapa kalendārs Austrai (Austra no 4 gadu vecuma spēlē klavieres pie Suzuki skolotājas Tamāras).
Pienāca rudens brīvlaiks. Kaspars: “Es arī varu taisīt kalendāru?” Nu bet lūdzu! (Kaspars spēlē klasisko ģitāru kopš 7 gadu vecuma un nu jau mācās BJMK rokskolā).

Pagāja daži mēneši. Kaspars: “Un kas būs, ja es nospēlēšu gadu katru dienu?” Nu bet spēlē! Tik izdomā, kādu lielo balvu Tu vēlies!

Uz gada spēlēšanu uzreiz arī “pavilkās” Austra. Viņa pat uzreiz zināja, ko viņa vēlas kā gada balvu. Madara… pagāja laiks, līdz viņa pievienojās gada mērķim. Madarai viss ir arī mazliet sarežģītāk, jo gada sākumā viņa vēlējas spēlēt arī klasisko ģitāru un bungas. Tos viņa spēlē BJMK. Gada kalendāram pievienojās arī šie 2 mūzikas instrumenti. Bet Austras un Kaspara piemērs un iegūtie nedēļas un mēneša “burkāni” arī Madarai lika sasparoties.

Man, protams, uzreiz bija prātā… kas būs vasarā, kad viņi nebūs mājās? kā ar gada kalendāru? Bet par to mēs vienojāmies – ja tā ir nometne, drīkst nespēlēt, bet par to nedēļu gads pagarinās. Vasarā Kasparam un Madarai “izkrita” tikai 1 nedēļa mājas spēlēšanā, jo abi bija BJMK nometnē. Austrai, savukārt, pauzes spēlēšanā nebija.

Katras dienas spēlēšanas kalendārs deva ļoti daudz. Šis tas laika gaitā pamainījās noteikumos, jo “izlīda” kaut kādi sīkumi/ “caurumi”:

* Lai arī kā pa šo laiku ir gājis, visiem spēles prasme uzlabojās un uzlabojas katru dienu. To novērtē visi skolotāji. Es to nemanu, jo bērni spēlē katru dienu. Salīdzināt ar cietiem bērniem ir nekorekti, jo katrs ir citādāks, katrs ir individualitāte,

* Pēc centīgas Kaspara spēlēšanas brīvlaikā, es sapratu, ka Kaspars skolas laikā ģitāru mājās nespēlē un aizbildinās, ka ir spēlējis BJMK. Rezultātā pēc noteikumu “update”:

    - Mājās jāspēlē katru dienu, neatkarīgi no tā, ka ir bijušas mūzikas nodarbības.

    - Kā rezultātā Kaspars ģitāru spēlēja katru rītu pirms iešanas uz skolu (Mans ieteikums, 100% Kaspara izpildījums bez atgādinājumiem). Tiesa gan ar skolas atsākšanos rīta spēlēšanas ir pazudušas :(

    - Pie šī nāca klāt, ka Kaspars pie datora drīkst brīvdienās tikai tad, ja katru dienu ir spēlējis ģitāru. Citādi dators bija svarīgāks un pieejamāks un ģitāra palika novārtā. 

    - Savukārt šis un vēl daži citi apstākļi noveda pie tā, ka bērni pie datora drīkst tikai brīvdienās. Darba dienas ir jāvelta saviem darbiņiem – skola, pulciņi, mūzikas instrumenti. Izņēmums – skolā uzdotie uzdevumi, kas jāizpilda datorā.

    - Madara, redzot, ka Austra un Kaspars saņem nedēļas un pat mēneša balvu, arī sāka centīgi spēlēt katru dienu,

    - Tā kā vecākos bērnus biju pieķērusi dažas reizes apzinātos un mērķtiecīgos melos, sakot, ka esot spēlējuši, drīkst spēlēt tikai tad, kad es esmu mājās. Izņēmums, ja es kaut kādu iemeslu dēļ neesmu mājās, tad jāspēlē, kad tētis ir mājās. Un tikai reta izņēmuma kārtā ir atļauts nospēlēt pašiem, kad pieaugušo nav mājās.

    - Noteikumiem ir jābūt vienādiem visiem. Citādi sākas, kāpēc viņa tā drīkst un kāpēc viņš drīkst to…

Bez dažiem iepriekš minētiem noteikumu “update”, noteikumos pamainījās vēl kas:

* Ja vienu dienu nenospēlē (tiešām izņēmuma kārtā, jo dzīvē viss kas var gadīties – kaut vai vienkārši neklausa, no rīta līdz vakaram ir prom no mājas), tad  nākamajā dienā jāspēlē 2 reizes un dubultā abas reizes. Starp spēlēm jābūt pauzei. Citādi kalendārs jāsāk no jauna. Šis izņēmums netika pielietots bieži, bet es neuzdrīkstējos likt sākt kalendāru no sākuma, kad bērns ir nospēlējis vairāk par 100 dienām. Šis izņēmums man pat labi patika, jo īpaši Austrai – kad bija jāatspēlē nākamajā dienā un jāspēlē dubultā, ieguvums no spēlēšanas bija lielāks, jo pavadītais laiks pie klavierēm bija ilgāks un pat kvalitatīvāks. Austra izspēlēja ne tikai savus standarta 3 gabalus (kā tas bija ļauts vasaras periodā), bet 6 skaņdarbus un pat brīžam aizrāvās un nospēlēja visus skaņdarbus, ko māk no Suzuki 1.grāmatas vai pat sāka spēlēt to, ko vēl līdz šim nebija spēlējusi.

* COVID ieviesa izmaiņas 1) balvu iegūšanā – uz veikaliem bērni vairs neiet. Līdz tam mēs gājām kopā un paši varēja izvēlēties sev tīkamo, 2) datora lietošanā – tagad bija jāmācās pie datora un arī Austra varēja “mācīties” Tavaklase.lv

17.septembris ir Austras kalendāra 365.diena. Gads! Likteņa ironija :D Viss sagriezās tā, ka nevarēju Austrai aizbraukt laicīgi pakaļ uz bērnu dārzu. Atbraucām mājās, aši bij jāpaēd un jābrauc tālāk uz Jundu. Lieki piebilst – mājās bijām vēlu. Atcerējos, ka Austra nav spēlējusi, tik gultā. Nu ko… 18.septembrī spēlēja no rīta un tad dabūja savu gada kalendāra kūku. 

Kasparam uz šo brīdi ir 316 dienas, Madarai 282.

 

Austras 12 mēnešu kalendāri + 1 pa nedēļām. Kad bija nospēlēti apmēram  4 mēneši, lai mērķa saniegšana kļūtu "redzamāka", izveidoju nedēļu kalendāru. Kad viena nedēļa pilna, drīkst ielīmēt uzlīmīti attiecīgajā nedēļā gada kalendārā

 

Noslēdzošais kalendārs un reizē arī jaunais nākamā gada kalendārs. Pēc saņemtās balvas, Austra turpina spēlēt katru dienu un vēlas arī nākamgad ekskursiju un rotu un ...

Tā lūk... sākās viss ar mērķi dabūt spēlēt Madaru vijoli ne tikai stundās pie skolotājas!

PIrmie darbiņi celošanā pabeigti

Nu jau gandrīz mēnesis pagājis, kopš pabeidzu visus mācību laikā iesāktos darbiņus un noceloju vēl vienu jostiņu. Mazs ieskats:
Visi iesāktie darbiņi ir pabeigti – visi smuki, ar pabeigtām bārkstīm. Ļoti patīk Zemgales villaines apauda paraugs, tik jāpiever acis uz dažām neprecizitātēm ;)

 

Pirmie darbiņi - bārktis mēģināju taisīt cik nu varianti bij iespējami konkrētajam darbiņam

Zemglaes villaines apauda paraugs (ar dažām neprecizitātēm)

Līdz Jāņiem paspēju pabeigt vēl 2 jostiņas - vienu iesākto un vienu jaunu. Nu tā… lai bērni var smuki nolīgot. Šī tāda īsa sanāca, bet nekas

 

Mana 2.garā josta (ne ļoti gara, bet tomēr)

Šī josta ir tāda pati kā mans garastāvoklis celojot – brīžiem stingra un līdz ar to tievāka, citur platāka. Bet kopumā ar darbiņu esmu apmierināta. Kas jauns citādāks arī izmēģināts.

Mana 3. garā josta

Pirmās jostas ir vienkāršas. Līdz ar to arī celojās gana naski. Procesā ir jauna josta – rakstaina ar dažādiem krāsu ielaidumiem. Lēni iet uz priekšu, bet gan jau šogad pabeigšu ;)

Dublis nr. ... jeb jauniegūtās zināšanas

Šis karantīnas laiks ir sarežģīts un grūts (vismaz man), bet nekad nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk (un nekad nav tik labi, lai nebūtu vēl labāk). Tikko, tikko man bija iespēja mācīties celot pie Ineses Krūmiņas. Četras informācijas un darbošanās piesātinātas dienas.
Līdz šim man nebija nojausmas, kas tas tāds ir. Tagad... es zinu, ko es varu un ko es gribu.
Pirmajā dienā pēc Ineses instrukcijas savērām velkus un, aidā, uz priekšu. Diezgan īsā laikā ieguvu ļoti skaistu darbiņu.

Pirmais darbiņš ar jau pabeigtām bārkstīm. Bārkstis katram galam pītas mazliet atšķirīgi, lai var redzēt atšķirības

Atbraucu mājās un, protams, gribēju izmēģināt ko savu.Un ne jau paraudziņu, bet uzreiz jostu! Sameklēju vilnas dziju, kāda nu man bij mājās, izdomāju un uzzīmēju, kādu rakstu gribētu iegūt, savilku velkus, daži vakari un man tapa smalka, šaura, skaista jostiņa, kuru tagad izmantoju celojot, lai piesietu topošo darbiņu

Jostā bij paredzētas 2 krāsas: tumši sarkana un 2 toņu pelēkie, bet pelēkie rezultātā ir gaužām līdzīgi un viens no otra maz atšķiras

Otrajā reize bija solis tuvāk rakstainajām celainēm. Jāpiedomā par rakstiņu un velku savilkšanu galdiņos. Aušana vēl gana vienkārša. Šoreiz arī iemācījāmies “sapīt” celaines galus (tā, kā 1.bildē). Mājās pinot jostai bārkstis tik skaitīju pie sevis – labā, kreisā, labā, kreisā...

Otrajā nodarbībā iemācītais

Trešā reize - rakstainā celaine. Raksta zīmēšanu es noteikti sapratu un šķita, ka arī “ķieģelīšus” sapratu. Bet tikai nākamajā nodarbībā līdz galam sapratu kas un kā ar tiem “ķieģelīšiem” un celu griešanu prom vai uz sevi. Visādi citādi rezultāts ļoti skaists. Man ļoti patīk mans trešās nodarbības darbiņš - gan krāsas, gan rakstiņš, gan iemācītie knifiņi.

Trešās nodarbības skaistums

Ceturtā reize – vī, dieniņ :D Es jau nebūšu es, ja izvēlēšos kaut ko vienkāršu. Man jāizmēģina tas, ko es gribu, jo es zinu, ka es varu. Vienas citas meitenes mērķis ir noaust Zemgales villaines apaudu (tādēļ arī tapa šī grupiņa un mācības). Izskatīju visu Lilija Balgalves - Treimanes grāmatu “Celaines Celu jostu un apaudu aušana” un paliku pie Zemgales – Bauskas villaines apauda. Tā kā tas man ir mācību darbiņš un gribēju malas simetriskas, tad man nācās sagatavot diegus 38 celu galdiņiem. Es lielāko daļu vakara mērīju un vēru diegus. Otra liela daļa pagāja apauda uzsākšanai – nav joka lieta noturēt rokās 38 celu galdiņus un tos visus vēl pagriezt. Rezultātā man tapa apmēram 2cm. Bet galveno es iemācījos. Tagad tik jāturpina, lai noturas galvā iemācītais.

Zemgales apauda paraudziņa pats, pats sākums

Uz šo brīdi man ir 4 iesākti darbiņi, kurus noteikti pabeigšu. Tikai viens no tiem būs josta, pārējie mācību darbiņi, kas jāpabeidz. Jostu man jau pēc pirmās nodarbības paprasīja mans piekasīgākais “klients”. Šķirstīja 68.gada jostu grāmatu, iebakstīja ar pirkstu un teica: “Mammu, Tu man tādu uzšūsi?” (viņai viss ir šūšana – gan pati šūšana, gan adīšana, gan aušana) Jā, uzaudīšu! Es tikai dziju nopirkšu, krāsas varēsi izvēlēties pati. Un kluss prieks pie sevis ”Cik labi, ka viņa izvēlējās tik vienkāršu celaini”. Tā nu top mana 2.jostiņa.

Piekasīgākā "klienta" izvēlētās krāsas un raksts

Kad pabeigšu, centīšos ielikt pabeigto darbiņu bildes arī te.