XXV Dziesmu svētki un XV Deju svētki jeb Dziesmīši, jeb viena fantastiska nedēļa

Tā nu reiz notiek – reizi piecos gados visi Latvijas dejotāji un dziedātāji satiekas Rīgā, lai kopīgi mēģinātu, mācītos, koncertētu, ballētos un izbaudītu vienu fantastisku nedēļu, kas ir Dziesmu un Deju svētki.

Lai arī šie svētki ir viens veselums, turpmāk es minēšu tikai Deju svētkus, jo tas tomēr ir tas, ko daru es – dejoju.

Es citiem parasti jautāju, kas Tev visvairāk palika atmiņā no, piemēram, ceļojuma. Uzdevu šo jautājumu sev par Deju svētkiem un izdomāju, ka tās ir pozitīvās emocijas cauri un pāri visam.

Jelgavniece  - es šogad atkal Deju svētkus izbaudīju kā ārpus Rīgas kolektīva dalībnieks un ziniet – tas ir forši. Mēs dzīvojam skolā, mēs nekur neaizklīstam viens no otra, mēs arī brīvajos brīžos turamies kopā un, piemēram, braucam uz jūru peldēt un sauļoties. Vakaros mēs kaut ko pasvinam, iepļāpājam, ejam uzdziedāt kopā ar citiem deju kolektīviem.

Mēģinājumi – tie, protams, ir svarīga Deju svētku sastāvdaļa. Cik fantastiska organizācija, sakārtotība un informētība. Viss (nu… gandrīz) notika laikā, pat tad, kad, piemēram, mūsu pirmais mēģinājums otrdienas rītā nesākās laikā (izrādās, ķibeles ar elektrību), tas beidzās grafikā paredzētajā laikā un viss plānotais tika izdarīts (vismaz mums palika tāds iespaids).

Mēģinājumi uz laukuma ir, teiksim, jauki. Kad ir kāds brīvāks brīdis, mēs satiekam sen neredzētus draugus, kas nu jau dejo citos kolektīvos, parunājam, pasmejamies, jautrojamies. Jautrība bieži vien sit augstu vilni uz laukuma. Un to, ka dejotāji ir kolosāla un superīga tauta var redzēt piemēram šajā video – tas ir fināla mēģinājums, moments, kad rindas tiek taisnotas un kolektīvi likti īstajās vietās. Dejotāji nevis garlaikojas un gaida, bet uzdzied un visiem ir jautri un ir ko atcerēties.

Koncerti – ai, šīs fantastiskās sajūtas esot laukumā vai gaidot to brīdi, kad tūlīt, tūlīt būs jādejo. Plašs emociju spektrs – panika, stresiņš, prieks, laime, satraukums, smaidi, pacilātība… Visa kulminācija ir fināls. Lai arī nav labi salīdzināt, bet tomēr… 2003.gada fināla iznāciens bija Deiva kalējs, kurš jau no pirmajiem brīžiem dzenāja tirpas pa kauliem un aizkustinājums, prieks un pacilātība valdīja visu finālu. Šoreiz šī sajūtu kulminācija bija brīdī, kad skatītāji cēlās kājās un aplausi nerima ne no mūsu, ne skatītāju puses.

Gājiens – man gājieni parasti nepatīk un vienmēr gribu no tiem izvairīties, lai arī saprotu, ka jāiet. Šoreiz, dīvaini, man gājiens patika, jo arī šeit bija tā kolosālā sajūta, kas ceļ spārnos.

Tādi ir tie mani deju svētki – tieši tādi, kā biju cerējusi – pozitīvu emociju pārpildīti. 

Re kā dejotāji prot dziedāt:


Savukārt to, kā gāja kolektīvam, kurā dejoju es, var apskatīt un palasīt Kalve Zelta smiltis mājas lapā

Foto: Indulis un arī es

Klintis - Podlesice, Polija

Šoreiz stāsts sākās ar to, ka starp mācību semestriem bija paredzētas 2 nedēļas brīvas un ļoti, ļoti gribējās kaut kur aizbraukt. Izskatot vairākus variantus, kas uz šo laiku pieejams, nolēmu, ka gribu pievienoties luzumpunkts.lv braucienam uz Poliju, Podlesice mācīties kāpt klintīs. Nemainīgs palika tas, ka pievienojos man vēl nezināmai kompānijai.

Kas tad šoreiz?

Nebija īpašās brauciena dziesmas, tikai uz beigām pielipa viena Blackberry zvana īsais meldiņš (pat vairs neatceros, kāds tas bija)

Ģimenītes - pirmo reizi braucu ceļojumā, kur visi bija sadalīti ģimenītēs. No sākuma biju iedomājusies savādāk - katra ģimenīte gatavos ēdienreizes visiem pārējiem, bet izrādījās bija savādāk - ģimenītes paši sev gatavoja un paši domāja, ko gatavos no sagādātajiem produktiem. Jauki :) Man gadījās feina puišu ģimenīte, kur puiši, es teiktu, vairāk par mani domāja par gatavošanu - ko, kad, kā. Man tik atlika noskatīties, kā puiši rīkojas ar pārtikas krājumiem.

Kempings un netālu esošais ceļotāju veikaliņš – ai, ai , ai… cik viegli ļauties kārdinājumam un iegūt savā īpašumā jaunas un feinas ceļotāju lietiņas :)

Domai ir spēks – vienu dienu nodomāju, ka gribētu kādu dienu pastaigāt pa meža takām. Piepildījās :) Mēs, 3 meičas, gribējām ātrāk nonāk kempingā. Rezultātā ieradāmies pēdējās, jo kaut kā to meža taku bija daudz un lāga nebijām ievērojušas pa kādām mēs nonācām līdz klintīm. Tā nu domās izteiktā vēlme piepildījās – pastaigājām pa meža takām. Nākamajā dienā es un Līva izvēlējāmies uzreiz doties pastaigā pa takām – šoreiz mums bija arī karte :)



Alas – Polija, liela nācija un svešās valodas tiem nav jāzina. Dienā, kad visu laiku lija un mākoņi pat nedomāja izklīst, mēs devāmies apskatīt ~50km netālu esošas alas. Alas kā jau alas, tik saprast neko nevarēja, jo gide, kā viņa pati mūs informēja: „I don’t speak english”.

Un protams… šī bija pirmā reize, kad iemēģināju kāpšanu klintīs. No sākuma jutos nelāgi, jo man vienīgajai nebija iegādātas klinšu kurpītes (nebiju droša, vai mani aizraus kāpšana klintīs un klinšu iemēģināšanai nolēmu izlīdzēties ar parastajām sporta čībām). Bet tā sajūta gana drīz pazuda, jo, manuprāt, es ar savām čībām ar klintīm tiku galā pietiekoši labi. Vismaz es pati tā domāju (varbūt, ka maldos)




Kopumā - man patika klintis, bet, tur esot, nonācu pie domas, ka tas tomēr nav mans (vairākas reizes brauciena laikā iedomājos, ka labāk izvēlētos raftot). Savukārt tagad, kad ir pagājusi gandrīz nedēļa kopš brauciena, es domāju, ka man nevis vienkārši patika, bet ļoti patika, jo ik pa laikam atceros to sajūtu, meklējot aizķerītes un to foršo prieku, kad tiku garām kādam grūtākam posmam (tiesa gan ļoti daudziem es pāri netiku – ne man spēka, ne māka, bet tas jau laikam labojams, vai ne?) Tad nu… ja es kaut kur manīšu kādu kāpšanas sienu, labprāt pakāpelēšu un darīšu to ar prieku. Un kas to zina… varbūt atkal pievienošos kādam klienšu kāpšanas braucienam.