Vēl viena celaine gatava

 Diezgan īsā laikā uztapināju vēl vienu celaini. Sākumā tapa paraudziņš ar 3 rakstu variantiem. Atšķirības it kā mazas, bet izskatās diezgan atšķirīgi. Dīvainā kārtā šī josta celojās raiti un gludi. Tik vienā vietā samisējās, bet to pamanīt nevar ;)

 

Sākumā tapušie paraudziņi

 

Gatava josta

 Ja jau tad jau.... Neatceros vairs kādu iemeslu dēļ, bet izņēmu no skapja Daces Nastevičas grāmatu "Adīti mauči". Ja jau pa vakariem ar adāmo mašīnu adīt nevar, jo visi guļ un gribas kaut ko padarīt (bet tajā brīdī josta neuzrunā), tad izdomāju, ka jāpamēģina atkal paņemt adatas rokās un paadīt.

Džemperus, jakas, šalles, cepures utt. es tagad adu ar adāmo mašīnu, jo tā vienkārši ir ātrāk. Bet mauči... arī ar adāmo mašīnu var ieadīt pērlītes, bet tur sanāk citādāk. Tā nu top pirmais maucis. Top ļoti lēnām, jo visu laiku citas lietas piesteidzas priekšā adīšanai. Šajā darbiņā redzu milzum daudz brāķu. Redzēs kā izskatīsies, kad abi būs gatavi un izmazgāti.

 

Top pirmais maucis. Mana šī brīža ļoti iecienītā tumši zilā krāsa (bildē tā neizskatās). Klāt izvēlējos bronzas krāsas pērlītes. Raksts - saliku kopā pati, bte idejas ņēmu gan no D.Nastevičas grāmatas, gan no domas, par to, ko es tur vispār gribu ieadīt.

Godam nopelnītā gada kalendāra balva

Austra kā gada balvu vēlējas kaklarotu. Sākumā tas bija kaut kas juvelieru veikalā noskatīts - kāda kaklarota, tik es nezinu kāda. Bet kad es sev nopirku baltu rotu, Austra no juvelieru veikala atteicās un teica, ka arī grib tādu kā man. Es jau tikai priecājos par šādu izvēli :)

Biju lasījusi par Hariju Jaunzemu, kas darina baltu rotas. Strādā viņš Sabilē. Tā nu nolēmu, ka jābrauc ne tikai pirkt rotu, bet jādodas ekskursijā. Sākotnējā doma bija, ka brauksim visa ģimene, bet… Austrai nebija pacietība gaidīt, rotu vajadzēja tagad un tūlīt. Citiem bija citi plāni. Tā nu pierunāju, ka jāpagaida, līdz svētdienai, jo tā ir tuvākā diena, kad varam braukt. Galu galā mums bija Austras nopelnītā ģimenes meiteņu ekskursija.

Pirmā lieta svarīgākā – rota. Vispirms devāmies pie Harija Jaunzema un katra sev izvēlējāmies rotu. Harijs arī īsi pastāstīja, ko katra rota dos papildus aizstāvībai.

 

Rotas visām dāmām. Austras rota - zirdziņš, došot gudrību

Tad devāmies uz Sabiles leļļu dārzu. Meitenēm ļoti patika gan lelles, gan visi sīkumi un senās lietas. Vislielākā uzmanība tika veltīta senajam, ar ripu griežamajam telefonam. 

 

Sabiles leļļu dārzu izstaigājām krustu šķērsu

 

Oranžais foršais ripas telefons

Ejot atpakaļ uz auto, nolēmām, ka uzkāpsim arī vīna kalnā. Arī tas meitenēm patika. Vīnogas un āboli garšīgi, foršs serpentīns, pa kuru skriet, nojumīte kalna galā un skats no kalna. Šī bija viena no retajām reizēm, kad nekur neskrējām, sēdējām kalna galā, ēdām ābolus, skatījāmies tālumā un priecājāmies par brīnišķīgo skatu. Tieši tā… nevis es sēdēju, bet mēs visas sēdējām un nevis tādēļ, ka es liku, bet tādēļ, ka bija skaisti ;)

 

Metienes palēkdamās skrien uz vīna kalnu

 

Skats vīna kalnā. Arī Latvijā ir skaistas vietas, kur vienkārši priecēt acis

 

Jālien kur vien var un nevar, drīkst un nedrīkst

Tālāk mūsu ceļš veda uz “Zviedru cepuri”, lai izbrauktu ar rodeļiem. No sākuma garšīgi paēdām un, kamēr ēdām, nolēmām, ka ņemsim ģimenes biļeti – nu tā, lai kārtīgi pavizinātos. Man, protams, sanāca visvairāk nobraucienu, jo abas jaunākās vienas pašas nedrīkst braukt, bet Madara vēl pa mazu, lai brauktu ar kādu kopā. Un protams, arī šis meitenēm ļoti patika. Un man arī patika :)

 

Sajūsmā ne tikai meitenes ;)

Noslēgumā meitenes vēl padauzījās pa bērnu laukumiņu, pamācījāmies staigāt ar ķekatām, pabarojām trušus, aizgājām līdz govīm, kas ganījās kalna lejā, saldam “punktam uz i” uzēdām vafeles un devāmies māju virzienā.

 

Ar ķetaktām pamēģināju staigār arī es. Mazliet vēl trenniņi un varēšu noiet ne tikai dažus soļus, bet stadionu apskriet :D

 

Austras pirmie mēģinājumi uzkāpt uz ķekatām. Vēlāk palīgā nāca soliņš, uz kā uzkāpt, un mamma, kas pieturēja ķekatas :)

 

Par dzīvnieciņiem meitenes vienmēr ir sajūsmā

Pēc visa šī Austra saka, ka turpināšot arī tālāk gada spēlēšanas kalendāru! Gribot vēl vienu rotu un atkal ar rodeļiem braukt…. un ekskursiju grib. Man tik atliek novēlēt veiksmi un vēlmi spēlēt Austrai un pacietību man ;)

Viens gads jeb kā mēs mācāmies un nonākam pie rezultāta

Kas ir viens gads cilvēka dzīvē? Tas ir daudz vai maz? Kā uz to skatās, vai ne?

Šis stāsts ir par vienu gadu un kā viena lieta vai notikums “pavelk” citus līdzi, kā mēs pielāgojamies, kā attīstāmies un uzlabojam to, ko darām, kā no visa saliekas kopā viena vesela skaista “puzle”.

Pagājuša gada vasaras beigās vecāko meitu Madaru “izņēmām” no mūzikas skolas un aizgājām vijoli spēlēt pie Suzuki skolotājas Lienes. Šis nebija vienas dienas lēmums, bet notikumu kopums, pārdomāts un izrunāts risinājums. Galvenais - Madara vijoli spēlēt gribēja. Mana vēlme bija, lai Madara vijoli spēlē katru dienu un ne tikai pie skolotājas stundā. Kaut vai pa bikinītim, bet katru dienu. Jo tikai katru dienu spēlējot un vingrinoties var sasniegt labus rezultātus (kaut vai labais rezultāts ir labi spēlēt pašai sev). Tomēr tās bija “zobu sāpes” viņu dabūt spēlēt. Un, protams, ne katru dienu viņa spēlēja. Tik viena vienīga kaušanās :(

Jau iepriekš biju izmantojusi BEA (Bērnu emocionālā audzināšana) kursos iegūto kalendāru – izdari darbiņu, ielīmē tajā dienā uzlīmīti. Ja nedēļu visas dienas aizpildītas, beigās balviņa. Pēc mēneša lielāka balva. Ja kāda diena izkrīt, pirmo reizi piedod. Ja vēl kāda diena izkrīt, sāc visu no sākuma. Protams, vecākiem regulāri jāatgādina, jāseko līdzi, jāpamudina utt. veikt darbiņu. Šis ļoti labi iet kopā ar Suzuki klavieru skolotājas Tamāras 30 dienu/ 60 dienu klubiņu – bērns tiek uzņemts 30 dienu vai 60 dienu klubiņā, ja nospēlējis 30 vai attiecīgi 60 dienas pēc kārtas mūzikas instrumentu.

Mēģināju Madaru dabūt pie katras dienas spēlēšanas ar kalendāru un mazo “burkānu” – pirmdienā ietu uz karameļu darbnīcu nopirkt karameli (gājiens uz karameļu darbnīcu bija kopēja vienošanās, ka šāda balviņa ir pieņemama). Ha, ha, ha…. Vienu nedēļu izdevās, pēc tam kā pa celmiem.

Pēc pirmās veiksmīgās Madaras kalendāra nedēļas Austra: “Es arī gribu kalendāru”. Nu bet lūdzu! Tapa kalendārs Austrai (Austra no 4 gadu vecuma spēlē klavieres pie Suzuki skolotājas Tamāras).
Pienāca rudens brīvlaiks. Kaspars: “Es arī varu taisīt kalendāru?” Nu bet lūdzu! (Kaspars spēlē klasisko ģitāru kopš 7 gadu vecuma un nu jau mācās BJMK rokskolā).

Pagāja daži mēneši. Kaspars: “Un kas būs, ja es nospēlēšu gadu katru dienu?” Nu bet spēlē! Tik izdomā, kādu lielo balvu Tu vēlies!

Uz gada spēlēšanu uzreiz arī “pavilkās” Austra. Viņa pat uzreiz zināja, ko viņa vēlas kā gada balvu. Madara… pagāja laiks, līdz viņa pievienojās gada mērķim. Madarai viss ir arī mazliet sarežģītāk, jo gada sākumā viņa vēlējas spēlēt arī klasisko ģitāru un bungas. Tos viņa spēlē BJMK. Gada kalendāram pievienojās arī šie 2 mūzikas instrumenti. Bet Austras un Kaspara piemērs un iegūtie nedēļas un mēneša “burkāni” arī Madarai lika sasparoties.

Man, protams, uzreiz bija prātā… kas būs vasarā, kad viņi nebūs mājās? kā ar gada kalendāru? Bet par to mēs vienojāmies – ja tā ir nometne, drīkst nespēlēt, bet par to nedēļu gads pagarinās. Vasarā Kasparam un Madarai “izkrita” tikai 1 nedēļa mājas spēlēšanā, jo abi bija BJMK nometnē. Austrai, savukārt, pauzes spēlēšanā nebija.

Katras dienas spēlēšanas kalendārs deva ļoti daudz. Šis tas laika gaitā pamainījās noteikumos, jo “izlīda” kaut kādi sīkumi/ “caurumi”:

* Lai arī kā pa šo laiku ir gājis, visiem spēles prasme uzlabojās un uzlabojas katru dienu. To novērtē visi skolotāji. Es to nemanu, jo bērni spēlē katru dienu. Salīdzināt ar cietiem bērniem ir nekorekti, jo katrs ir citādāks, katrs ir individualitāte,

* Pēc centīgas Kaspara spēlēšanas brīvlaikā, es sapratu, ka Kaspars skolas laikā ģitāru mājās nespēlē un aizbildinās, ka ir spēlējis BJMK. Rezultātā pēc noteikumu “update”:

    - Mājās jāspēlē katru dienu, neatkarīgi no tā, ka ir bijušas mūzikas nodarbības.

    - Kā rezultātā Kaspars ģitāru spēlēja katru rītu pirms iešanas uz skolu (Mans ieteikums, 100% Kaspara izpildījums bez atgādinājumiem). Tiesa gan ar skolas atsākšanos rīta spēlēšanas ir pazudušas :(

    - Pie šī nāca klāt, ka Kaspars pie datora drīkst brīvdienās tikai tad, ja katru dienu ir spēlējis ģitāru. Citādi dators bija svarīgāks un pieejamāks un ģitāra palika novārtā. 

    - Savukārt šis un vēl daži citi apstākļi noveda pie tā, ka bērni pie datora drīkst tikai brīvdienās. Darba dienas ir jāvelta saviem darbiņiem – skola, pulciņi, mūzikas instrumenti. Izņēmums – skolā uzdotie uzdevumi, kas jāizpilda datorā.

    - Madara, redzot, ka Austra un Kaspars saņem nedēļas un pat mēneša balvu, arī sāka centīgi spēlēt katru dienu,

    - Tā kā vecākos bērnus biju pieķērusi dažas reizes apzinātos un mērķtiecīgos melos, sakot, ka esot spēlējuši, drīkst spēlēt tikai tad, kad es esmu mājās. Izņēmums, ja es kaut kādu iemeslu dēļ neesmu mājās, tad jāspēlē, kad tētis ir mājās. Un tikai reta izņēmuma kārtā ir atļauts nospēlēt pašiem, kad pieaugušo nav mājās.

    - Noteikumiem ir jābūt vienādiem visiem. Citādi sākas, kāpēc viņa tā drīkst un kāpēc viņš drīkst to…

Bez dažiem iepriekš minētiem noteikumu “update”, noteikumos pamainījās vēl kas:

* Ja vienu dienu nenospēlē (tiešām izņēmuma kārtā, jo dzīvē viss kas var gadīties – kaut vai vienkārši neklausa, no rīta līdz vakaram ir prom no mājas), tad  nākamajā dienā jāspēlē 2 reizes un dubultā abas reizes. Starp spēlēm jābūt pauzei. Citādi kalendārs jāsāk no jauna. Šis izņēmums netika pielietots bieži, bet es neuzdrīkstējos likt sākt kalendāru no sākuma, kad bērns ir nospēlējis vairāk par 100 dienām. Šis izņēmums man pat labi patika, jo īpaši Austrai – kad bija jāatspēlē nākamajā dienā un jāspēlē dubultā, ieguvums no spēlēšanas bija lielāks, jo pavadītais laiks pie klavierēm bija ilgāks un pat kvalitatīvāks. Austra izspēlēja ne tikai savus standarta 3 gabalus (kā tas bija ļauts vasaras periodā), bet 6 skaņdarbus un pat brīžam aizrāvās un nospēlēja visus skaņdarbus, ko māk no Suzuki 1.grāmatas vai pat sāka spēlēt to, ko vēl līdz šim nebija spēlējusi.

* COVID ieviesa izmaiņas 1) balvu iegūšanā – uz veikaliem bērni vairs neiet. Līdz tam mēs gājām kopā un paši varēja izvēlēties sev tīkamo, 2) datora lietošanā – tagad bija jāmācās pie datora un arī Austra varēja “mācīties” Tavaklase.lv

17.septembris ir Austras kalendāra 365.diena. Gads! Likteņa ironija :D Viss sagriezās tā, ka nevarēju Austrai aizbraukt laicīgi pakaļ uz bērnu dārzu. Atbraucām mājās, aši bij jāpaēd un jābrauc tālāk uz Jundu. Lieki piebilst – mājās bijām vēlu. Atcerējos, ka Austra nav spēlējusi, tik gultā. Nu ko… 18.septembrī spēlēja no rīta un tad dabūja savu gada kalendāra kūku. 

Kasparam uz šo brīdi ir 316 dienas, Madarai 282.

 

Austras 12 mēnešu kalendāri + 1 pa nedēļām. Kad bija nospēlēti apmēram  4 mēneši, lai mērķa saniegšana kļūtu "redzamāka", izveidoju nedēļu kalendāru. Kad viena nedēļa pilna, drīkst ielīmēt uzlīmīti attiecīgajā nedēļā gada kalendārā

 

Noslēdzošais kalendārs un reizē arī jaunais nākamā gada kalendārs. Pēc saņemtās balvas, Austra turpina spēlēt katru dienu un vēlas arī nākamgad ekskursiju un rotu un ...

Tā lūk... sākās viss ar mērķi dabūt spēlēt Madaru vijoli ne tikai stundās pie skolotājas!