Ar Kalvi Portugālē

Varētu teikt mūžību nebiju šādi ceļojusi – ar deju kolektīvu uz kādu festivālu uz kādu tālu zemi. Tomēr kaut kas ir nemainīgs – arī šim braucienam piekritu vienas dienas laikā. Kā arī nemainīgs ir tas, ka Kalves pamatsastāva dejotājus nezināju un nepazinu. Viena sezona Kalves Zelta smiltīs nebūt nedeva iespēju iepazīt pašu Kalvi. Bet tas jau nav šķērslis, lai brauciens būtu izdevies un jautrs.


Šī brauciena dziesmas (šoreiz divas): 1) Vai Jūs zināt kā mūs’ zemnieks; 2) Party for everybody, dance... (babuškas no Eriovīzijas). Festivāla beigās visi festivāla dalībnieki dziedāja šo dziesmu :)

Brauciena top koncerta iznāciens. Rai, rai, rai... Bija viens īpašs koncerts, kur labai skaņai pietrūka mikrofoni. tad nu dejotāji dejā "Spēlē spēlmani" to vien dzirdēja kā "Rai, rai, rai...". Lai arī nākamajos koncertos skaņa bija laba, tik un tā mēs dzirdējām... rai, rai....

-1; -2, -3... -12 (pēc)koncerti. Mūsu istabiņas tradīcija, katrs koncerts jāatzīmē līdz galu galā nonācām pie beidzamā koncerta un -12

Tautu sadancošana. Dikti lustīgs pasākums. Katrai valstij bija jāmāca kādas savas dejas soļi bērniem un arī citiem festivāla dalībniekiem. Mēs dejojām „Cūkas driķos”, izskatījās, ka visiem patika – bija viegli un jautri.

Zaķis, Muzejs, sols... un festivāla prezidents „today you are breaking everything”. Kad kaut kur sastapām festivāla prezidentu un/ vai viņa sievu, tā gāzām kādus podus. Cits dabūja rājienu un vēlāk dāvāja ziedus kā atvainošanos, cits muzejā apgāza senu iespējams afrikāņu statuju, cits ar zupas bļodu rokā tika veikli nogāzts no sola.

Stopi un piekabes. Lai arī no skolas, kurā mitinājāmies līdz centram nebija dikti tālu jāiet, vieglāk un ērtāk bija nostopēt auto ar piekabi un visiem salīst tajā un jautrā garā aizbraukt līdz pilsētas centram. Domājams vietējie jau pirmajā dienā saprata, ka no letiņiem var sagaidīt visu un vēl vairāk.

Man nav balss, bet ir puns. Balsi es izskatās atstāju lidmašīnā pa ceļam uz Portugāli, tomēr atpakaļ ceļā atguvu tikai daļu balss. Savukārt kāds stabs man par piemiņu atstāja suvenīru uz pieres. Iesaku, ja stopē auto, negrozīsiet kā vējrādim, bet stāvēt uz vietas ;)

Rīsi un maize katru dienu. Reti kad man kāds no ēdieniem apnīk, bet nu šoreiz pat es varēju teikt, kas par daudz, tas par skādi. Baltmaizi, man ilgi vēl negribēsies ēst. Par rīsiem sāku jau domāt

Bāriņš Klīnika un Sangrija. Meitenes vienā no pirmajām dienām atklāja labu bāriņu, kur bārmenis pēc dažiem mūsu nācieniem jau zināja, ko mēs gribēsim – sapildīt sangriju ūdens pudelēs. Dikti garda sangrija, kura krūzēm un pudelēm šauj korķus ārā.

Apelsīni, citroni, kukurūza brauciena laikā netika pirkti – mēs tos aizņēmāmies uz neatdošanu ;) un tā katru reizi, kad devāmies pastaigā uz un no pilsētas.

Okeāns. Gribas teikt okeāns kā jau okeāns. Tomēr, lai ari saule it kā sildīja un mākoņu nebija, pie okeāna zēģelēja drēgns vējšs un brīžam prasījās ko siltāku uzvilkt.


Portugālē podiem nav vāku un brilles. Un bērnudārzos ir ļoti mazi podiņi un izlietnītes.

Amerikāņi, kas ir Poļi. Viens liels pārsteigums šajā braucienā mums tika sagādāts, ka Poļu himnas laikā visi amerikāņi līdzi dziedāja poļu himnu... opaaaaa.... kas tas? Kā izrādās, lielākā daļa amerikāņu deju grupas dalībnieku, kā arī tās vadītāja ir Poļu emigranti un viņu bērni.

Portugāles pilsētiņu ieliņas. visforšākais no redzētajām pilsētām Portugālē, man šķiet, ir to ieliņas. Mazas, šauras, kompaktas, piekārtas ar veļu... visas ar savu Portugāles smeķi.

TDA Teiksma dižkoncerts „Ceļā uz deju svētkiem”

Pirmo reizi skatījos TDA Teiksma dižkoncertu no malas. Pirmās emocijas – prieks, ka esmu Ķīpsalā, ka redzu nu jau izbijušos „cīņu” biedrus, ka varam pasmaidīt viens otram, aprunāties, pasmieties, ka varu iesiet kādu banti, piespraust saktiņu, pielīmēt skropstas... esmu savējā :)

Mans pirmais jautājums jau kā skatītājam bija – vai mēs, Teiksma, vienmēr koncerta sākumu tik ļoti kavējām. Laikam jau nē, jo šoreiz, kā vēlāk uzzināju, bija kāds ČP, bet tas lai paliek teiksmiešu ziņā.

Koncertu noskatījos ar smaidu sejā. Man ļoti patika Teiksmas studija un viņas sniegums. Malači, ne velti viņi pēc skates rezultātiem B grupā ir pirmie Latvijā. Teiksmas bērniņi fantastiski, bet bērni uz skatuves vienmēr ir fantastiski. Teiksmas vidējie – uz viņiem varu daļēji skatīties tikai ar smaidu, jo te jau iezogas vērtējums par deju svētku repertuāra dejām (kā nekā pati dejoju vidējos). Savukārt Ērgļa „Vai domāju, vai cerēji” ir super jautra deja. Īsts teātris uz skatuves. Un jā... tas ir Teiksmas un Ērgļa gars un spars.

Nu un tad jau Teiksmas pamatsastāvs. Vēl joprojām gribas teikt – manējie :) neesmu redzējusi labāku izpildījumu „Sasatiku puisīti” par Teiksmas. No malas laikam nebiju lāga redzējusi, bet ļoti patika „Medņevietis”. Nu jā... „Kungi mani karā sūta”, ehhhh... šo deju laikam paspēju nodejot tik pāris koncertos, par šo gan man bija tā mazliet žēl, ka tik maz esmu to dejojusi un turpmāk redzēšu tikai citu izpildījumā. Bet tas tik tā, lai būtu beidzot arī par ko pažēloties ;)

Tas, ko varu vēl pateikt pēc šī koncerta – Teiksmieši tiešām izliek sevi visu uz skatuves, prieks skatīties.

Gaidu nākamos koncertus!

Tartu – Baltija dejo

Atzīšos, man ļooooooooti negribējās braukt uz Tartu. Pie sevis visu laiku pukojos, ka nedēļas nogale norakstāma, ka neko nevarēšu paspēt izdarīt, kā arī 5dien pusdienu tik varēšu pastrādāt. Bet tā laikam vienmēr ir, kad vismazāk gaidi to labo un pozitīvo tas atnāk pats no sevis un ir prieks par notikušo. Tā arī šoreiz. Brauciens rezultātā bija ļoti pozitīvs, ir ko atcerēties un ir par ko pasmaidīt :) – autobusi un šoferi, boulings un nakts pastaiga uz skolu, pastaiga pa Tartu,  Gostu uznāciens koncertā (vismaz man tas ir top izgājiens šajā sezonā), iztrakošanās ballītē pēc koncerta.

TDA Kalve 65.gadu jubileja

Gads riņķī un vēl viens 65 gadu jubilejas koncerts, šoreiz TDA Kalve. Nu jau veselu sezonu par savu pulciņu saucu Kalves Zelta Smiltis un Zelta Smiltis ir trupinājums Kalvei. Tad nu... vēl viens 65 gadu jubilejas koncerts manā kontā :D

Šis koncerts viennozīmīgi bija īpašs ar to, ka koncerta otrajā daļā tika dejotas Guntas Skujas dejas Valta Pūces orķestra pavadījumā. Atceros pirmo mēģinājumu kopā ar Pūces orķestri. Uz mēģinājumu ierados ar kavēšanos. Kad ienācu zālē, Kalves Zelta Smiltis dejoja deju „Gosti”. Man tirpas pārskrēja pār kauliem, cik vareni un pacilājoši spēlēja Pūces orķestris šo gabalu. Un tik pamatīga bija visa koncerta otrā daļa.

Visi foto no www.azarts.lv

Gads... ko tālāk?

Ui... prceīzi 1 gads, kopš esmu ko sadūšojusies atkal uzrakstīt :)

Mana apņemšanās aprakstīt savus braucienus ir mazliet izplēnējusi. Šeit ir izkrituši apraksti par Jaungada ceļojumu uz Tatriem – jā, jā... biju vēlreiz Tatros un brauciens bija ļoti labs. Trūkst arī apraksts par TDA Kalve 65 gadu jubilejas koncertu – jā, jā... vēl viens kolektīvs, kuram svinēju 65.gadu jubileju :) Un protams, protams... pavasara laivošana. Vai pacensties kaut ko „ieraut”? ir intereses?