Šoreiz stāsts sākās ar to, ka starp mācību semestriem bija paredzētas 2 nedēļas brīvas un ļoti, ļoti gribējās kaut kur aizbraukt. Izskatot vairākus variantus, kas uz šo laiku pieejams, nolēmu, ka gribu pievienoties luzumpunkts.lv braucienam uz Poliju, Podlesice mācīties kāpt klintīs. Nemainīgs palika tas, ka pievienojos man vēl nezināmai kompānijai.
Kas tad šoreiz?
Nebija īpašās brauciena dziesmas, tikai uz beigām pielipa viena Blackberry zvana īsais meldiņš (pat vairs neatceros, kāds tas bija)
Ģimenītes - pirmo reizi braucu ceļojumā, kur visi bija sadalīti ģimenītēs. No sākuma biju iedomājusies savādāk - katra ģimenīte gatavos ēdienreizes visiem pārējiem, bet izrādījās bija savādāk - ģimenītes paši sev gatavoja un paši domāja, ko gatavos no sagādātajiem produktiem. Jauki :) Man gadījās feina puišu ģimenīte, kur puiši, es teiktu, vairāk par mani domāja par gatavošanu - ko, kad, kā. Man tik atlika noskatīties, kā puiši rīkojas ar pārtikas krājumiem.
Kempings un netālu esošais ceļotāju veikaliņš – ai, ai , ai… cik viegli ļauties kārdinājumam un iegūt savā īpašumā jaunas un feinas ceļotāju lietiņas :)
Domai ir spēks – vienu dienu nodomāju, ka gribētu kādu dienu pastaigāt pa meža takām. Piepildījās :) Mēs, 3 meičas, gribējām ātrāk nonāk kempingā. Rezultātā ieradāmies pēdējās, jo kaut kā to meža taku bija daudz un lāga nebijām ievērojušas pa kādām mēs nonācām līdz klintīm. Tā nu domās izteiktā vēlme piepildījās – pastaigājām pa meža takām. Nākamajā dienā es un Līva izvēlējāmies uzreiz doties pastaigā pa takām – šoreiz mums bija arī karte :)
 |  |
Alas – Polija, liela nācija un svešās valodas tiem nav jāzina. Dienā, kad visu laiku lija un mākoņi pat nedomāja izklīst, mēs devāmies apskatīt ~50km netālu esošas alas. Alas kā jau alas, tik saprast neko nevarēja, jo gide, kā viņa pati mūs informēja: „I don’t speak english”.
 |  |
Un protams… šī bija pirmā reize, kad iemēģināju kāpšanu klintīs. No sākuma jutos nelāgi, jo man vienīgajai nebija iegādātas klinšu kurpītes (nebiju droša, vai mani aizraus kāpšana klintīs un klinšu iemēģināšanai nolēmu izlīdzēties ar parastajām sporta čībām). Bet tā sajūta gana drīz pazuda, jo, manuprāt, es ar savām čībām ar klintīm tiku galā pietiekoši labi. Vismaz es pati tā domāju (varbūt, ka maldos)
 |  |  |
Kopumā - man patika klintis, bet, tur esot, nonācu pie domas, ka tas tomēr nav mans (vairākas reizes brauciena laikā iedomājos, ka labāk izvēlētos raftot). Savukārt tagad, kad ir pagājusi gandrīz nedēļa kopš brauciena, es domāju, ka man nevis vienkārši patika, bet ļoti patika, jo ik pa laikam atceros to sajūtu, meklējot aizķerītes un to foršo prieku, kad tiku garām kādam grūtākam posmam (tiesa gan ļoti daudziem es pāri netiku – ne man spēka, ne māka, bet tas jau laikam labojams, vai ne?) Tad nu… ja es kaut kur manīšu kādu kāpšanas sienu, labprāt pakāpelēšu un darīšu to ar prieku. Un kas to zina… varbūt atkal pievienošos kādam klienšu kāpšanas braucienam.
 |  |
