pirmdiena, 2008. gada 24. novembris

NEPĀLA

Nepāla tā ir cita pasaule. Cilvēki tur ir laimīgi, kaut šī zeme ir nabadzīga, daba ir fantastiska, pilsētas... interesantas.
Mūsu ceļojums ilga 22 dienas - simt procenti atpūta un ikdienas aizmiršana. No ikdienas mēs bijām tik tāl’ atgājuši, ka viena no galvenajām tēmām mums bija kāds nu kuram tas vēders :) un var vai nevar nošķaudīties ;).

Katmandu
Labākie brīži Katmandu bija rīti, kad tūristu bari vēl nebija pamodušies, ieliņas vēl salīdzinoši tukšas, veikalnieki tikai vēra vaļā veikalus. Pēcpusdiena Katmandu bija pārpildīta - civlēki, mašīnas, rikšas, motocikli, smacenis.

Katru dienu Nepālā uz 3 stundām tika atslēgta elektrība. Šo mēs izjutām tikai Katmandu, jo ne kalnos, ne raftojot elektrības vienkārši nebija. Elektrības nav, jo musoni beigušies, upēs nav ūdens. Pēc kāda laika elektrības nebūs pat 12 stundas diennaktī.


Ievērības cienīga lieta Katmandu viesnīcā bija labierīcības un duša. Kalnos bija labāk. Ienākot istabiņā likās, o kāda man laba istabiņa, savukārt atverot tualetes un dušas durvis pavērās nepārspējams skats. Sienā riebīgs, liels caurums, kur var redzēt trubas, grīda slapja, uz poda nav brilles. Tas tikai skats, pēc tam atklājās – podam aiz muguras no trupām uz poda malas pilēja ūdens. Dušai nebija klausules, līdz ar to es varēju dabūt tikai ūdens strūklu. Bet nu... ar to visu varēja veiksmīgi tikt galā. Pielietojot pieejamos spaiņus un ķipīti varēja i uz poda pasēdēt, i nomazgāties.

<- Elektrības stabi. Tie ir vesels "mākslas darbs"
-> Labierīcības, kuru pielietošanai jāpieiet radoši

Katmandu neatņemama sastāvdaļa bija iepirkšanās. Ja labi mācēja un vēlējās, cenu varēja dabūt nost pat vairāk kā uz pusi.
Esot Katmandu bija jāredz arī stupas. Apskatījām mēs 2 - Monkey Temple un Boudhanath Stupa. Iespējams, ka tās ir svētas, tomēr man tur nepatika. Sajūta tur esot bija nospiedoša un tā vien gribējās mukt prom. Iespējams, ka tas dēļ stupu teritorijā esošā tirgus.

<- Boudhanath Stupa un -> lūgšanu rati

Kalni
Mūsu mērķis bija Tsergo Ri virsotne (4984m) Langtang nacionālajā parkā. 8 dienas: 2 dienas ceļš (turp un atpakaļ), 6 kalniem.

Ceļš turp un atpakaļ pagāja pārpildītā Nepālas sabiedriskajā autobusā. No sākuma mēs smējāmies „paskat, kādi viņiem sabiedriskie autobusi, šoferim durvis nav, logu nav, pārpildīti...”. Šo tad izbaudījām arī mēs paši.


Autobusā nostāties pilnā augumā mūsu cilvēks nevar. Arī attālums starp sēdekļiem nav priekš mums. Autobuss, šķiet, taisīts simt procenti ar rokām. Viss pieskrūvēts ar daudzām, daudzām skrūvēm, rokturi rupji no koka iztēsti, pats autobuss izrotāts raibs, riepas – uz tām labāk neskatīties, īpaši uz rezerves riepu, amortiņi – varbūt vēl ir, bremzes čīkst, bet arī ir, ātrumkārba – labāk nepievērts uzmanību, logi – kā kurā vietā, citur paši veras vaļā, citur vispār nav.


Uz jumta somas, Aldis un Modris (atpakaļceļā arī ASh), ceļa sākumā apmēram 15 nepālieši, vēlāk varbūt pat vairāk nekā 30. Salonā cilvēku ka biezs, somas, kartupeļu un visādi citādi maisi, cilvēki stāv kājās, kāds pa logu spļaudās, cits pavem, kāds blakussēdētājs pabungo pa Jāņa celi, vēlāk kāda vietējā atplīst Jānim uz pleca.Tas vēl nav viss. Ceļš uz Dhuncha... teiksim bija braucams. Piebildīšu vēl, ka Nepālā nevienā brīdī neko nemērīja kilometros, visur bija stundas. Līdz Dhuncha bija paredzēts braukt apmēram 8 stundas, sanāca apmēram 12 stundas. Puse no ceļa pa asfaltu, kas nebija īpaši gluds, atlikusī daļa, pa zemes ceļu.
Nepārtraukti serpentīni, kur vēl samainās ar kādu citu pretimbraucošu autobusu. Autobuss gāzelējās, es ik pa brīdim ķēros pie priekšējā krēsla, jo aiza tak tepat, tepat... ceļa malu pat nevar redzēt un svaigie nogruvumi tā vien šķiet tūlīt, tūlīt ar visiem akmeņiem un jēlo smilšu masu turpinās velties lejā pa krauju...
<- Sabiedriskais transports un -> ceļi

Nākamajā dienā pēc autobusa brauciena varēja sākties mūsu trekings. Tā kā mēs netikām līdz plānotajai pilsētai Syabry Bensi mūsu gājiens pagarinājās par aptuveni 2 līdz 3 stundām, kuras gribējām pieveikt pirmajā dienā (plānotais mums neizdevās).

Kāpiens kalnā man bija gana smags, lai es aizmirstu par savu fotoaparātu un priecātos par apkārtējo dabu. Es pat nemanīju, kurā brīdī izbeidzās meži. Tomēr tie atelpas brīži, kas mums bija, ļāva izbaudīt dabu. Tālumā ciemats, upe, rīsu lauki, jaki, kalnu virsotnēs sniegs, mākoņi, saules rieti un lēkti... fantastika un bauda.


Pēc 3 dienu gājiena mēs nonācām ciemā Kyanjin Gompa 3730m augstumā virs jūras līmeņa. Te es sāku just, ka kaut kas nav labi – velk uz sliktu dūšu, augstuma slimība.
<- Mēs mazliet virs Kyanjin Gompa un -> skats uz šo ciematu

Pienāca arī virsotnes Trergo Ri sasniegšanas diena. 3 no mums to paveica. Es nē, tiku tikai līdz apmēram 4300m virs jūras līmeņa. Tomēr atlikušo dienas daļu izmantoju, lai pablandītos pa ciemu, izbaudītu fantastiskos skatus, apbrīnotu, kā cilvēki dzīvo un vienkārši, mazliet atpūstos no kāpiena kalnā.
<- Virsotne Tsergo Ri
-> Mani sasniegie 4300m
Upe
Mūsu mērķis - Karnali upe. 10 dienas, no kurām apmēram 24 stundas ceļā turp un 18 atpakaļ.
Sākums bija gana līdzīgs trekingam – autobuss. Šoreiz autobusā brauca tikai instruktori un raftingotāji, t.i. mēs 5 un vēl 10 citi (amerikāniete, polis, čehi un francūži). Bet tik un tā turp braucot autobuss bija pārbāzts – laivas, kajaki, teltis, pārtika. Turp braucot lielu dienas daļu pa logu redzējām rīsu laukus, namiņus un kaut kur tālumā kalnus. Nakts braucienā es gulēju, pamodos tikai ik pa laikam, bet tur gan kā varēja noprast nekādu lauku apkārt nebija, atkal nogruvumi un nenormāla autobusa kratīšanās. Lai arī mums stāstīja, ka šogad ir pirmais gads, kad autobuss pievedīšot pie upes, jo ceļš esot krietni uzlabots, mums bija stipra vēlēšanās līdz upei iet ar kājām. Ceļš šķita vēl sliktāks, nekā braucot uz Langtang nacionālo parku – bedres, brīžam uz ceļa dubļi, putekļi, kas biezā slānī salīda autobusa salonā.

Laivojot dienas ritēja ļoti līdzīgi. No rīta celšanās, brokastis, telšu nojaukšana, mantu krāmēšana raftos. Pa dienu raftošana, tad pusdienas, vēlāk atkal raftošana. Vakarā vai precīzāk pēcpusdienā nobāzēšanās kādā pludmalītē, slapjo drēbju žāvēšana, telšu celšana, malciņas vākšana ugunskuram, vakariņu ēšana, pasēdēšana pie ugunskura un tad jau iešana gulēt. Bet tas labākais bija pirmās 3 dienas – krāces. Man patika. Es smējos par sevi – parasti braucot krācēs taisu acis ciet un bļauju. Šoreiz acis man bija vaļā, katru krācīti redzēju, laikam pat lāga nebļāvu... nu... ja tikai no manis ik pa brīdim skanēja īsi aj, aj, aj... tas nozīmēja, ka esmu dabūjusi aukstu ūdens šalti.
<- Mūsu rafta komanda - mēs 5 letiņi, 2 francūži un instruktors
-> Viena no nometnēm

<- Vienas no Karnali upes krācēm
-> Pēc dienas laivošanas drēbes kaut kā jāžāvē

Sala, uz kuras pavadījām 2 naktis

Raftinga laikā pilnā mērā izbaudījām nepāliešu, īpaši bērnu, ziņkārību. Mēs jutāmies, kā ceļojošais cirks, uz kuru vietējie saskrien skatīties. Laivojot ļoti bieži, pamanījuši, ka pa upi kāds peld, uz krastu bļaudami un rokas vicinādami skrēja bērnu bars. It kā liekas, re kur tālumā namiņš, bet cik daudz bērnu saradušies pie krasta... no kurienes? Kempinga vietā vienmēr mums apkārt čupojās bērni, vairāk vai mazāk, bet vienmēr. Un jo mazākas palika kraujas, mierīgāka upe, tuvāk nāca finišs, jo vairāk gar krastu parādījās namiņi, apsaimniekoti lauki un lielāki bērnu bari.
Nepāliešu bērni

Vienu dienu raftojot mums bija iespēja pastaigāt un apskatīt vienu no ciemiem pie upes. Apbrīnojami, kā cilvēki tur dzīvo. Viņiem ir namiņš, savs lauks, kurā audzē rīsus, kartupeļus... ir kazas, kāda govs. Kaut kur ciemā ir telefons, kaut kur ir kāda viesnīciņa. Viņu dzīves rit mierīgi, cilvēki ir laimīgi. Ko viņiem vēl vajag... jumts virs galvas ir, ko ēst ir, ja vajag, palīdz kaimiņam. Var jau būt, ka tā ir tikai mana ilūzija, ka cilvēki tur ir laimīgi, bet tā man tiešām šķiet.
Ciemats pie upes

No Nepālas arī es atgriezos laimīga, pacilāta, smaidīga. Lai arī jāatgriežas ikdienā pie jau ierastajiem darbiem, es vēl joprojām staigāju smaidīdama un, šķiet, laimīga. Man ļoti, ļoti patika šis ceļojums ar visiem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, redzēto un izjusto. Šī valsts pārsteidz un vēl joprojām sajūsmina.

Bildes: Sanita, Aldis, Modris

trešdiena, 2008. gada 3. septembris

Indijas vīzas (III) jeb Kā mēs braucām pēc Indijas vīzām

Pieņēmums „Meklēt kādu tūrfirmu – tas laikam būs tas variants, ko realizēsim” netika realizēts. Uz Stokholmu braucām paši – es un ASh. Jāsaka - tāds riskants pasākums, bet nu... par visu pēc kārtas.

Izkuģojām no Rīgas ostas uz Stokholmu svētdien 17:30. Stokholmā ieradāmies tieši kā pēc grafika – 9:30. Tad aši, aši uz 1.autobusu un līdz centram. Kamēr mēģinājām nopirkt biļetes, jau sapazināmies ar vienu ASV ceļotāju, kuram arī palīdzējām biļetes nopirkt. Kamēr braucām autobusā jau viens onka, kas dienējis kādreiz flotē pastāstīja, kur jākāpj ārā, kur jāiet. Vēl pastāstīja par Vasa kuģi un muzeju. Apmēram 10.30 jau bijām Indijas vēstniecībā un ļoti veiksmīgi iesniedzām dokumentus vīzu taisīšanai. Kā arī sarunājām, ka mēs pases varēsim dabūt 30 minūtes ātrāk par oficiālo pasu izsniegšanas laiku (oficiāli pases izsniedz no 16:00 – 17:00). Kāpēc vajadzēja runāt, lai mums pases atdod ātrāk? Prāmis atpakaļ uz Rīgu atiet 17:00 un uz kuģa jau bija jābūt 16:30 a līdz ostai no centra jārauc apmēram 30 minūtes.

Neticami, bet mēs visu paveicām, pases dabūjām laikā, lai arī bija mazi sastrēgumi, uz prāmja jau bijām 16:20. Un vakar no rīta 11:00 jau bijām Rīgā. Un tad arī uzreiz uz darbu.

Tā lūk... mums ir Indijas vīzas. Derīgas 6 mēnešus un ar Multiple entry.

piektdiena, 2008. gada 8. augusts

Indijas vīzas (II)

Sākās nākamā tūre vīzu jautājumā. Viss sākās ar to, ka kādu jauku dienu man zvana no flysiesta un saka, ka mūsu lidojumam ir mainīti laiki. Tagad mums Deli starp lidojumiem būs ~19h. Tad nu nolēmām, ka nav ko dirnēt lidostā, jātaisa vīzas un uz to laiku jāmeklē kāda naktsmītne Deli. Bet tad mums visiem vajag vīzu.

Ir varianti – sūtīt pašiem, meklēt kādu tūrfirmu, braukt pašiem. Katram variantam ir + un -. ***Sūtīt pašiem: tas var aizņemt līdz pat 4 nedēļām, ja vēl ne ilgāk + vēl nav garantija, ka pases pa ceļam kaut kur nepazūd (Latvijas pasts rullē) ;). ***Braukt pašiem (kādam no mums): jābrauc darba dienā, vīzu taisa it kā 2-3 darba dienu laikā (iespējams, ka var panākt arī 1 DD laikā, bet nu... tā varbūtība neizskatās īpaši liela), nu tad ar tām 2-ām darba dienām visas nākamās izrietošās sekas – jāņem atvaļinājums (manā gadījumā tas būtu uz sava rēķina), avio biļetes, palikšana tur uz vietas. *** Meklēt kādu tūrfirmu – tas laikam būs tas variants, ko realizēsim. Esmu it kā no 2-ām info jau dabūjusi. Ir vēl 1 variants. bet nu... par to droš vēlāk.

trešdiena, 2008. gada 23. jūlijs

Deju vētki 2008

Ar Nepālas braucienu viss nebeidzas. Daudzas lietas/ domas/ darbi ir par un ap Nepālu, bet tas jau nav vienīgais. Tā lūk...

Šajā vasarā, kā jau zināms, bija Deju svētki. Tieši Deju svētki, jo es piedalos deju svētkos nevis dziesmu svētkos, es dejoju un lepojos ar to ;).
Es pamanījos safočēt arī daudzas foršaas bildes. Tad nu arī mazam ieskatam te.

Viss, varētu teikt sākās ar gājienu.

Tad bija koncerts Arēnā Rīga, no kura man bilžu nav.
Koncertuzvedums „No Sirsniņas sirsniņai”.


Nākamais posms – Mēģinājumi un koncerti Daugavas stadionā.

Fināla mēģinājums

Mēģinājumā ne tikai dejo, bet taisa lielos zīmējumus - katrs dejotājs īstajā momentā zina, kur atrasties.

Šis jau ir koncertā
Foto no http://www.flickr.com/photos/dziesmusvetki2008


Top nākamais zīmējums

Šis arī jau ir koncertā
Foto no http://www.flickr.com/photos/dziesmusvetki2008

Fināla sākums koncertā
Foto no http://www.flickr.com/photos/dziesmusvetki2008

Foto no http://www.flickr.com/photos/dziesmusvetki2008

Un pa starpu kāds mēģinājums Mežaparka noslēguma koncertam

Arī ēnas dejo ;)

pirmdiena, 2008. gada 30. jūnijs

trekings

Tas lai man neaizmirstos (No maila):

Tad uz kalnu pirms raftinga, bet tur ar nav īsā pastaiga.
Pastaiga tipa no Syabrubesi uz Kyanjin Gompa un tad uz Tsergo Ri? Uz Tsergo Ri nav neviena trekinga taka iezīmēta, bet iet garām, gan jau kāda taciņa iet.
Taciņa ir iezīmēta uz mazāku kalnu (4565m) (uz R no Tsergo Ri) (Tsergo Ri – 4984m).

Atradu arī kaut kādu kartīti.

otrdiena, 2008. gada 10. jūnijs

Vakcīnas (III)

Iekopēju mailu, ko sūtīju visiem braucējiem:

Biju šodien infektoloģijas centrā. Tā jau bija daudz labāka konsultācija.
Sākās ar to, ka viņa man izjautāja kur brauc, ko darīs, no kāda līdz kādam datuma utt.

1) Malārija. Dēļ malārijas arī bija galvenokārt tie n-tie jautājumi, kad, kur, kādā augstumā utt. Jautāja arī vai mēs esam tuvu no Indijas robežas. Parādīja man karti, kur Nepālā iezīmēta riska zona. Kalni (tas parks) un pati Katmandu tajā zonā nebija, upe gan varētu biki pamaisīties tai riskā zonā, kā arī, kad brauc uz upi, mums ir apstāšanās Butwal, kas pilnīgi noteikti ir riska zonā. Riska zona stiepjas gar Nepālas/ Indijas robežu visā garumā, un izskatījās, ka tikai līdz kalniem.

Ir 2 varianti tabletēm:
1. meflukīns – lieto pa tabletei nedēļā. Sāk lietot nedēļu pirms nonākšanas riska zonā.
BET var būt blakus parādības, ja lieto tās zāles un atrodas kalnos – ietekmē centrālo nervu sistēmu – ietekmē koncentrēšanās spējas, var būt halucinācijas, pat murgi.
Tā kā mums kalni ir pirmie un upe pēc tam, tad nu ir riskanti šitos medikamentus lietot, jo tieši kā sanāk kalnu laikā.

2. Malarons – lieto pa 1 tabletei dienā. Jāsāk lietot 1-2 dienas pirms nokļūšanas riska zonā, lieto atrodoties riska zonā, un vēl 7 dienas pēc izbraukšanas no riska zonas.
BET – cena L 1 kastītē ir 12.tabletes, 1 kaste maksā 37LVL.
Lai vai kā – šim te man ārste izrakstīja recepti – 8 iepakojumus, mums visiem.
Vēl noskaidrošu kaut kādā brīdī vai veselības apdrošināšana kaut ko no šitā sedz.

Par šiem te – aptiekās ir, bet var nebūt uzreiz 8 iepakojumi. Ja nav, aptiekai jāpasūta. Derīguma termiņi esot ilgi. Vienīgi, ja aptieka sūtīs, var pajautāt, kāds tad būs tas derīguma termiņš.

2) Difterija. Visu pirms jāpārbauda, kad tā ir potēta, vai ir vispār potēta.
Ja ir potēta pēdējo 5 gadu laikā, ja tuvu pie 5 gadiem, tad vajag 1 poti.
Ja vispār nav potēta vai arī ir tuvu 10 gadiem, tad ir jāpārpotē pilnībā – 3 potes:
1. un 2. Pote ar 45 dienu intervālu, 3.pote 6 mēneši pēc 2.potes. 2.poti var potēt nedēļu pirms izbraukšanas

3) Hepatīti (A un B). Ir 3 potes, 2 līdz braukšanai. Starp 1. un 2. poti starpā 1 mēnesis. 3.pote ir 5 mēneši pēc 2.potes. pēc 3.iestājas imunitāte uz mūžu.
Ieteica pirms tam pārbaudīties uz B vīrusu. T.i. jānodod asins analīze un jāskatās tieši B vīruss.
Potē ne vēlāk kā 10 dienas pirms aizbraukšanas.
Ja bijusi kādreiz dzeltenā slimība, tad jāpotē tikai B.
Pote ir kombinētās A un B.

Tās ir tās, ko daktere ieteica.

Tad es viņai vēl pajautāju par

- tām tabletēm kalnā kāpšanai tai pastiprinātai ūdens izdalīšanai.
To var, bet ja kāpj pakāpeniski, liela jēga neesot. Ir jēga, ja uzreiz nonāk kādu 2000m augstumā. Tad tās tabletes lieto 1 dienu pirms nonākšanas kalnos.
Zāles saucas „Diakarb” un to izrakstīt varot arī ģimenes ārsts.

- Ceļotāju caureja. Tā ir Holēras pote. Darbojoties pret ešerīni ko tur. Ir 2 potes, intervāls 1 līdz 6 nedēļām. Imunitāte uz 2 gadiem. Bet nav 100% garantēta efektivitāte. Jo nez kādi vēl tur tie ko tur caurejas izraisītāji.

- Japāņu encefalīts – nav tajos rajonos

- Dzeltenais drudzis – to prasa tikai tiem, kas Nepālā iebrauc no Centrālās Āfrikas. Uz Eiropu tas neattiecas.

Ja potējas infektoloģijas centrā, tad 122.kab. katru dienu 9:00 – 20:00 (BEZ BRĪVDIENĀM). Iepriekš pieteikt nav vajadzīgs. Vienīgi, ja ir aizdoma, ka pote varētu nebūt, tad var uzzvanīt un pajautāt, vai ir (tas jebkurā vietā, kur potējas).

Tas arī viss, ko man pastāstīja.

Šī izklausās pēc konsultācijas, atšķirībā no tās, kas bija Vakcinācijas dienestā, vai ne?

ceturtdiena, 2008. gada 29. maijs

Vakcīnas (II)

Šodien darbā klusums, visi paklīduši. Tā kā šādā atmosfērā strādāt nav vēlmes, sazvanīju infektoloģijas centru (cerēju varbūt šodien varētu līdz viņiem aizbraukt). Tur atbildējā, pēc balss spriežot, ļoti jauks tantuks. Uz kurieni braucat, kad... Vai!!!... Jums jau vēl laiks, nu šodien nevarēšu, bet varu piedāvāt laiku nākam 4dien. Noskaidroja man precīzi, kur jāiet, kas jāsaka. Forši. Tad nu 05.06 došos uz infektoloģijas centru uz konsultāciju. Redzēs, kā tur ies :)

otrdiena, 2008. gada 27. maijs

Raftings

Jānis ir norezervējis raftingu 10 dienām pa Karnali upi no 25.10 – 3.11 kompānijā Above The Himalya Trekking Ltd. Atradu vienu bildi ar maršrutu. Laikam būs šādi te:

Izskatās, ka šis ir tas tracking apraksts: http://www.nepalguidetrek.com/karnali_river_rafting.php. Te arī uzreiz plāniņš, kā tas varētu būt pa dienām :) Bilde no tās pašas lapas
A te man sagribējās atrast, kurā Nepālas daļā būs Raftings un kurā Trekings. Atradu karti un re ku i...

pirmdiena, 2008. gada 19. maijs

Vakcīnas (I)

Kāda info jau bija par vakcīnām, Jānis jau bija sūtījis. Piektdien parunājos ar kolēģi, viņš ieteica Vakcinācijas Dienestu www.vd.lv (tas man tepat pie darba). Mājas lapā tabulas tur ne pa jokam sataisītas. Šodien aizgāju līdz viņiem... pēc viņu teiktā nekas briesmīgs. Vajagot vakcīnas pret Vēdertīfu un Hepatītu A. Pārējais esot mazsavīrgs.

Pati daktere vēl it kā ieteica vakcīnu pret ETEC Ceļotāju caureju, kura arī esot pret Holēru. Šitam esot arī 2 devas tabletes, pēc kurām veselu mēnesi nedrīkst lietot antibiotikas. Un tad vēl ieteica tabletes augstuma slimībai - tās pastiprināti izdalot šķidrumu no ķermeņa.

Kad jautāju par dzelteno drudzi, malāriju – man tika rādītas
2005.g. saslimšanu kartes un teica tās vakcīnas esot mazsvarīgas. Savukārt vakcīnas pret Japāņu encefalītu LV neesot, to ja vēlas, jāpotē tur uz vietas.

Kaut kā šķiet, ka tomēr būs jāaizbrauc vēl līdz Latvijas Infektoloģijas centram :)

piektdiena, 2008. gada 16. maijs

Gandrīz 4 dienas Īrijā

Tā nu sanāca, ka maijā (09.05.2008 - 12.05.2008) pabijām Īrijā. Biju gaidījusi, ka LV valodu dzirdēšu uz katra stūra - tur taču daudz mūsējo strādā, bet nekā... tik 2X un tie paši izskatījās tādi paši tūristi kā mēs.

2008.05.09, Piektdiena
Lidojums 20:45 ar Aer Lingus. Lidojums kā jau lidojums ;) es visu ceļu nogulēju un tā pa riktīgo. Dublinā tikvien kā iečekojāmies viesnīcā un gājām gulēt, jo uz 6dienu mums bija lieli plāni.


2008.05.10, Sestdiena
Jauks dienas sākums – Guinness muzejs, kas beidzās ar pinti alus un tad skriešus uz Jameson viskija muzeju, kas beidzās ar mēriņu viskija :) un abi bija paspēti līdz kādiem 2-iem dienā. Bet muzeji gan forši. Iesaku visiem, pat tiem, kam negaršo ne alus, ne viskijs.

Guinness alus darītava

Pinte Guinness alus pēc muzeja izstaigāšanas

Filmiņa pims paša Jameson muzeja apskates

2 ietaises viskija destilēšanai. Jameson viskijs tiek destilēts 3 reizes

Otra dienas daļa pagāja staigājot pa Dublinu. Jauka pilsētiņa un nav ļoti liela. Izslavētais Temple bar rajons ļaužu pārbāzts.

Temple bar rajons un arī pats Temple bar

Viens no daudzajiem tiliem pār Liffey upi.

Slavenākais tilts Dublinā ir Ha'penny tilts (ne bildē). Ilgi nevarējām saprast, ar ko viņš tik slavens, jo nebūt pēc mūsu domām nebija tas skaistākais :) Izrādās senāk, lai tiktu pār šo tiltu bija jāmaksā puspenijs.

Pie Trinity college.

Diemžēl neredzējām vecāko grāmatu Īrijā - Book of Kells


Viena no ieliņām Dublinā.
Raksturīgās lietas - baznīca, 2stāvu autobuss, riteņbraucējs

2008.05.11, Svētdiena
Tā kā sākotnējie plāni mainījās (iemeslus neminēsim), tad nolēmām, ka svētdien vajadzētu doties ārpus Dublinas. Atradām brošūras ar autobusu tūrēm un nolēmām – braucam. Gribējām braukt Wickolow tour, kas no Dublinas izbrauc 9:45, bet še tev – Īrijā tik labi visi izmanto net rezervācijas, ka nevienā tādā tūrē netikām. Labi, ka bija vēl viena tūre, biki dārgāda, biki garāka un kā izrādījās arī interesantāka, kurā atradās vieta arī mums. Brauciens izvērtās uz visu dienu. Pabijām/ redzējām 3 vietas 1) Powercourt dārzu, 2) Avoca – audēju ciematu un 3) Glendalough.

Powercourt dārzs – šito mēs sākumā negribējām redzēt, domājām, nu kas tad tur tik īpašs, viena ģimene iekopusi dārziņu :D:D:D Bet izrādījās ne vis dārziņš bet DĀRZS, tāds dārzs... skaists, ar ļoti interesantiem kokiem, puķēm. Tas tik bija skaistums! Sajūsmā bijām par Ķīnas dārzu, „mazajiem” kociņiem, kuriem blakus cilvēks izskatās, kā sīks kukainītis, skats uz pili un minka Ķīnas dārzā – viņš saulītē tik omulīgi gulēja un nemaz nelikās traucēts, kad viņu paglaudījām.

Skats pa kreisi no pils uz vienu daļu dārza

Skats uz pili

Puķītes :)

Ļoti mazi kociņi
Koki tur ir tādi, kas drīzāk raksturīgi ZAmerikai

Ķīnas dārzs man patika vislabāk

Minkāns Ķinas dārzā

Avoca – te nu nāca tāda kā vilšanās. Varbūt tā bija arī dēļ tā, ka gide pārspīlēti cildināja Īriju un Eiropas Savienību. Neslēpšu, pat radās riebums gan pret Īriju (precīzāk īriem), gan ES, kas tā jau neizsauc sajūsmu. Bet pati Avoca – tur it kā vienīgā pilsētele, kurā esot audēji, roku darbs, skaisti utt. Hmmmmm...... man jau šķiet – atbrauciet uz LV, atrodiet kādu mūsējo audēju un paskatieties, kā te notiek aušana. Man jau vispār viegli tā teikt, jo arī LV audējus un meistarus esmu redzējusi lielākoties TV un uz sitiena nemaz nemāku teikt, kur LV var atrast audējus, lai ārzemniekiem parādītu, kas tā aušana ir LV. Fui man. Lai vai kā – Īrijā cilvēki zina, kā pelnīt naudu.

Glendalough jebšu 2 ezeri – šeit mums pietrūka laika. Es neredzēju to, ko tiešām gribēju redzēt. Tikvien bija laika, kā aiziet līdz tālākajam ezeram, bet tā arī nepiegāju ne pie vienām ēku/ baznīciņu drupām un kur nu vēl pie augstā torņa.
Un tad jau ceļš atpakaļ uz Dublinu.

Maza daļiņa no Glendalough

Pa ceļam uz Glendalough tālāko ezeru

Un šie te Īrijā auga lielā daudzumā

2008.05.12, Pirmdiena
Diena, kad jādodas mājās. No rīta vēl apskatījām Phoenix parku. Zooloģiskajā dārzā gan negājām, tam vajadzētu veltīt veselu dienu, bet tās mums vairs nebija. Pirms lidošanas mums vēl bija maza tūre pa Dublinas dienvidu daļu un tas jau arī viss. Tikai lidosta un jau mājās.

Phoenix parka iemītnieki :)