Pagājušajā vasarā salielījos: “Re, kādas jostas noceloju savām dāmām!” un pēc mirkļa jau biju uzņēmusies mūsu kolektīvam nocelot 2 iztrūkstošās jostas. Dziju pēc krāsām atradu diezgan līdzīgu oriģinālam. Ar paraudziņu man traki gāja – kamēr sapratu rakstu (zīmēju pati, šķirstīju grāmatas, galu galā atradu īsto), kamēr sapratu, kā to nejauko maliņu dabūt smuku, bet nu… silts ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu :)
Celojās jostas ļoti lēni. Pareizāk sakot – nekādīgi nevarēju pieķerties un padarīt šo darbiņu. Nebija arī motivācija, jo dejas Covid laikā nenotiek, koncertu nav, tātad arī nav tautastērpi jāvelk, pie kā šīs jostas vajadzīgas. Bet kad jau sāku, tad pa brīvdienām, centimetru pa centimetram un pati biju pārsteigta, kad vienā pēcpusdienā izmērīju garumu un sapratu.. eu… pabeidzu!!!
Ar rezultātu esmu apmierināta. Jostas sanāca krietni līdzīgas oriģinālam gan krāsu ziņā, gan platumā. Tik manējās (iespējams tikai pagaidām) ir cietākas.
Tā kā pāri palika gana gari velki, negribējās laist tos vējā – nomainīju sānu velkus uz sarkaniem un paeksperimentēju – noceloju rokas sprādzi. Arī ar šo rezultātu esmu ļoti apmierināta – pašai ļoti patīk, tik vēl neesmu mēģinājusi uzlikt un sajust uz rokas.
Patlaban tuvu finišam ir vēl kāda josta, bet tai man no ķīnas jāsagaida daži nieciņi. Kad būs gatavs, tad jau parādīšu ;)
