Tā lūk...: Salaca

Maršruts: Mazsalaca –> Vīķu tilts (32km)
Laivotāji: Es, Wilx, Amanda, JankS, Modris, Dāvis

11. un 12. jūliju pavadījām laivojot pa Salacu. Laiks – nekad nav tik labi, lai nebūtu vēl labāk un nekad nav tik slikti, lai nebūtu vēl slitkāt. Līdz ar to… laiks bija ok :) – nu … nosacīti.

Sestdien jau 9 no rīta bijām Mazsalacā pie upes. Pēc sagatavošanās darbiem pa lietu sēdāmies laivās un sākām laivot. Un tā mēs pa lietu nolaivojām kādu pusstundu/ stundu. Vēlāk laiks bija tīri jauks. Par sauli sūdzēties gan nevarēja, tā slēpās aiz mākoņiem, bet auksts arī nebija. Ap 6 vakarā atkal sāka līt. Šī lietus beigas tā arī nesagaidīju. Pa lietu uzcēlām teltis, iekurinājām ugunskuru, izvārījām ēst, paēdām, izdzērām aliņu, papļāpājām :) Viss kā nākas + vēl lietus.
Svētdien laiks gan bija jauks – saule sildīja, bet karsts nebija. Tieši laikā.

Pati upe – jauka. Man patika. Straume pieteikoša, lai vairāk slinkotu nekā airētu. Droši varu teikt, ka pusi no laivojiena vienkārši slīdējām pa upi, apcerējām trušu alas un tur mītošos trušus, alni (vai tas tomēr bija briedis?) un ķenkuru ;)))


Salacas klintiņas

Skātāmie objekti iekrita laivojiena pirmajā dienā – skaņais kalns, alas, klintis. Wilx jau šeit reiz bija laivojis un parādīja mums Xalas. Tās ir vērts redzēt, vērts tajās ielīst… ielīst tālāk pa šauro eju un vēl tālāk (bet tur es kaut kā nesadūšojos ielīst). Kur tādas Xalas ir? Meklējiet, jābūt. Kaut kur Salacas krastā. Lai šīs alas netiktu makten postītas un bojātas, tās var atrast tikai zinātāji un tie, kas tiešām tās grib atrast. Nekur tās netiek afišētas, arī fotogrāfiju nav.