otrdiena, 2011. gada 11. janvāris

Augstie Tatri Slovākijā jeb pretī jaunajam 2011.gadam

Vai jaunā gada sagaidīšanu ārpus Latvijas 2 gadus pēc kārtas sākotnēji nepazīstamā kompānijā un pie tam ļoti jautrā un foršā kompānijā var jau saukt par tradīciju?
Arī šajā gadu mijā man bija izdevība aizceļot uz citām zemēm, kur nosvinēju visus gada nogales svētkus: Ziemassvētkus (pirmais vakars Slovākijā), Dzimšanas dienu un protams Gadu miju. Ļoti labi un skaisti pavadīts laiks. Spilgtākais, kas paliks atmiņā? Fantastiski skaisti kalni, sniegs un skati, ūdenskritums, kompānija.

- Sautējuma gatavošana ar dziesmām telefonā, trio un degošs gāzes plīts aizdedzināmais verķis
- Ingas deja ar slotu
- Smily faces (skumjais, japāņu dusmīgais, plātīgais, stringi u.c
Smily faces jeb Ceļazīmju skices
- Tīnas labrītiņš – vai kāds vēlas šampanieti?
- 14 pasažieri 9vietīgā busiņā
- Zaķi, zaķis-> Vilks, vilks-> Vilks, vilks, Kaza, kaza-> .... ->Tekila, tekila, Rums Rums -> Rums, rums, Šņabis, šņabis ->...
- kam pieder šīs zeķes, kam pieder šī apgrauztā desa?
- es neatceros, kur noliku...
- Sarkangalvīte(s)
- сиськи ;)
- Tatranskij čaj kalna virsotnē
- 5 dzimšanas dienas
- pīpētāju skaits braucienā - precīzi neviens
- Sarkanais busiņš, ar kuru iepazinos jau pagājušā gada braucienā (viņš, busiņš, nelika vilties) ;)

Bet par visu pēc kārtas.

Slovensky raj
Pirmā pastaiga Slovākijā. Laiks draņķīgs, sniegs, šķiet, kūst, lietus līst – nejauks dienas sākums. Bet... mežs skaists, ar laiku parādās sniegs, sāk arī no gaisa krist kaut kas līdzīgs sniegam, tikai ļoti slapjam, upe, ūdenskritums, kalni, kāpnes.
Šajā pastaigā, kā jau ierasts, man pa galvu jaucās visādas domas. Un tad viena doma - lūk, kāpēc man patīk tā staigāt – es varu bez steigas domāt, apdomāt un pārdomāt, dungot pie sevis dziesmas un būt prom no ikdienas, stresa un nemitīgās steigas.

Starij Smakovec un Hrebienok apkārtne
Fantastiski skaisti. Doma bija pabraukāt ar ragaviņām no kalna, bet beigās no ragaviņu braukšanas sanāca 5 braucieni ar riepām un pastaiga pa Hrebienok takām, kuras laikā nonācām piesnigušā mežā pie neaprakstāmi skaista ūdenskrituma. Pie tā pavadījām diezgan ilgu laiku brienot gar krastu uz leju un ik pa brīdim apskatot šo dabas skaistumu.
Otrajā reizē, kad bijām šajā apkārtnē, pie ūdenskrituma pavadījām mazāk laika. Pa pāris dienām ūdenskritums bija pamainījies, sals bija darījis savu darbu un akmeņus izrotājis ar skaistām lāstekām. Savukārt, mūsu tālākais jautrais ceļš (ar anekdotēm un sniega vannu) saulainajā dienā, veda caur piesnigušu mežu uz Tatranska Lomnica.

Velka Studenta Dolina un Zbojnicka kopa (2098m)
Protams, ka atkal skaisti, piesnidzis mežs un takas, tālumā balti kalni un to virsotnes.
Kad nonācām līdz kalnu būdiņai un plāns tika mainīts – pastaigāt pa apkārtni, bet virsotnē nekāpt, nodomāju, ka šis tiešām ir nopietns pasākums un nav ko riskēt. Pie šīs domas atgriezos vēlāk, kad jau sākām iet tālāk un man jau pamatīgi sala rokas.
Un tad, un tad...man ļoti patika pauze un Volodja teiktais: ir 3 ziņas - 1 slikta, 2 labas. 1.sliktā – neejam pa domāto pastaigas taku (tipa nomaldījāmies) (es nodomāju „nmja... tūlīt iesim atpakaļ”), 2. labā – mēs uzkāpsim sākotnēji plānotajā virsotnē (es nodomāju, „wow, super!”), 3. labā – tā virsotne ir re kur tepat :D:D:D (es nodomāju „emmm, ja? Un tas ir viss?”)
Tas bija smieklīgi, es biju gaidījusi, ka tā virsotne būs grandiozāka. Bet tik un tā... kalni ir kalni – vējaini, auksti un skaisti.


Belianska alas
Laikam pirmo reizi fotografēju alās. Sanāca gana ok. Tas tā, lai atcerētos:
Stalagmīti, stalagnīti, stalaktīti. No augšas, no apakšas un pa vidu ;) (kurš bija kurš, es natceros. Es pat neatceros vai nosaukumi ir pareizi) ;)

Giewont (1894m), Polija
Gara diena, feina pastaiga... Cēlāmies agri no rīta, lai pēc iespējas agrāk sāktu iet kalnā. Ļoti patika piesnigušie egļu meži. Kāpiens kalnā – gana viegls. Diena saulaina (beidzot varēju pilnvērtīgi iemēģināt savas jaunās brilles).
Jautrākais – kāpiens virsotnē turoties pie ķēdēm, Maksa dzimšanas dienas svinēšana, Latvijas karoga piemontēšana pie krusta, vēl jautrāks kāpiens lejā.

3 jaunie gadi
Hmmm... nu labi, es pamanījos sagaidīt tikai 2 – pēc Latvijas un Slovākijas laika. Pēc Maskavas laika es dziedēju savu degunu – ludziņas sekas.
Bet jaunais zaķa/ kaķa gads sagaidīts gods godam – ar piedzīvojumiem un maziem negadījumiem, ar pozitīvām emocijām, ar dāvaniņām un atrakcijām, ar dejām un atkal jautrību un smiekliem.

Ikvakara ceļš uz „mājām” Stara Lomnica, mūsu „mājas” un kompānija
Katra vakara ceļš uz mājām bija jautrs. Tas bija kā slēdzis – iekāpjam busiņā un hi hi, ha, ha... anekdotes, stāsti, smiekli līdz asarām. Interesanti, kāds tam varēja būt iemesls? Nogurums pēc dienas pastaigām, svaigais gaiss, busiņš, sļivka, jēgerītis, kompānija...?
Mājās katrs vakars arī pagāja jautrībā. Katru vakaru spēles, izklaides un smiekli. Kā arī labs rādītājs – TV iespējams stūrī noklājās ar putekļiem, jo līdzi paņemtās filmas palika tur, kur bija – atmiņas kartēs. Tikai vienas vakariņas ēdām ārpus mājas un secinājām, ka mājās mums tāpat ir labi, jauki un jautri.
Ehhhh... un kompānija. Super! Paldies visiem par jautro ceļojumu un lielo C vitamīna devu.

Bet ir jau vēl apraksti un ja ir vēlme vēl ko palasīt, tad reku te būs Ingas rakstītais 6 daļās - Откровенный дневник повара с художественным вымыслом, kā arī arī Katjas.
Un vēl daudz vairāk un kompaktāk info un bildes par šo braucienu var atrast te

foto: Saniata; Soniq

3 komentāri:

Anonīms teica...

Sanita! Lasīju un baudīju! :)
Man ļoti patika tavs notikumu un iespaidu tops :)). Man prieks, ka mūsu ragu vakars ir pirmā vieta (kaut gan, vietai droši vien nav nozīmes). Man arī tas paliks atmiņā uz ilgu laiku :))). Vēl esmu ļoti priecīga par to, ka "Ingas deja ar slotu" ir atsevišķais iespaids.

Tas, kā tu atklāji, ka mēs esam dzerāju nedara labu mūsu reputācijai, bet nu... no manas atskaites arī jau var saprast, ka mēc ne tikai melno tējiņu dzerām ;).

Un vēl... mes tagad zinām, kam pieder apgrauzta desa! :)))

Paldies, Sanita, par uzrakstīto :).

Saniata teica...

Viss šis pasākums ir viens liels tops un labas nu jau atmiņas par pavadīto laiku.

:) Mēs takš nenodzērāmies līdz baltajām pelītēm, viss taču bija pat vairāk nekā mēreni. Mēs taču pa kalniem staigājām.
Un jā... puspudele sļivkas uz busiņu... tāda asins rites paātrināšana vien bij ;)

Saniata teica...

tā kā... mūsu reputācijai nav ne vainas ;)