Godam nopelnītā gada kalendāra balva

Austra kā gada balvu vēlējas kaklarotu. Sākumā tas bija kaut kas juvelieru veikalā noskatīts - kāda kaklarota, tik es nezinu kāda. Bet kad es sev nopirku baltu rotu, Austra no juvelieru veikala atteicās un teica, ka arī grib tādu kā man. Es jau tikai priecājos par šādu izvēli :)

Biju lasījusi par Hariju Jaunzemu, kas darina baltu rotas. Strādā viņš Sabilē. Tā nu nolēmu, ka jābrauc ne tikai pirkt rotu, bet jādodas ekskursijā. Sākotnējā doma bija, ka brauksim visa ģimene, bet… Austrai nebija pacietība gaidīt, rotu vajadzēja tagad un tūlīt. Citiem bija citi plāni. Tā nu pierunāju, ka jāpagaida, līdz svētdienai, jo tā ir tuvākā diena, kad varam braukt. Galu galā mums bija Austras nopelnītā ģimenes meiteņu ekskursija.

Pirmā lieta svarīgākā – rota. Vispirms devāmies pie Harija Jaunzema un katra sev izvēlējāmies rotu. Harijs arī īsi pastāstīja, ko katra rota dos papildus aizstāvībai.

 

Rotas visām dāmām. Austras rota - zirdziņš, došot gudrību

Tad devāmies uz Sabiles leļļu dārzu. Meitenēm ļoti patika gan lelles, gan visi sīkumi un senās lietas. Vislielākā uzmanība tika veltīta senajam, ar ripu griežamajam telefonam. 

 

Sabiles leļļu dārzu izstaigājām krustu šķērsu

 

Oranžais foršais ripas telefons

Ejot atpakaļ uz auto, nolēmām, ka uzkāpsim arī vīna kalnā. Arī tas meitenēm patika. Vīnogas un āboli garšīgi, foršs serpentīns, pa kuru skriet, nojumīte kalna galā un skats no kalna. Šī bija viena no retajām reizēm, kad nekur neskrējām, sēdējām kalna galā, ēdām ābolus, skatījāmies tālumā un priecājāmies par brīnišķīgo skatu. Tieši tā… nevis es sēdēju, bet mēs visas sēdējām un nevis tādēļ, ka es liku, bet tādēļ, ka bija skaisti ;)

 

Metienes palēkdamās skrien uz vīna kalnu

 

Skats vīna kalnā. Arī Latvijā ir skaistas vietas, kur vienkārši priecēt acis

 

Jālien kur vien var un nevar, drīkst un nedrīkst

Tālāk mūsu ceļš veda uz “Zviedru cepuri”, lai izbrauktu ar rodeļiem. No sākuma garšīgi paēdām un, kamēr ēdām, nolēmām, ka ņemsim ģimenes biļeti – nu tā, lai kārtīgi pavizinātos. Man, protams, sanāca visvairāk nobraucienu, jo abas jaunākās vienas pašas nedrīkst braukt, bet Madara vēl pa mazu, lai brauktu ar kādu kopā. Un protams, arī šis meitenēm ļoti patika. Un man arī patika :)

 

Sajūsmā ne tikai meitenes ;)

Noslēgumā meitenes vēl padauzījās pa bērnu laukumiņu, pamācījāmies staigāt ar ķekatām, pabarojām trušus, aizgājām līdz govīm, kas ganījās kalna lejā, saldam “punktam uz i” uzēdām vafeles un devāmies māju virzienā.

 

Ar ķetaktām pamēģināju staigār arī es. Mazliet vēl trenniņi un varēšu noiet ne tikai dažus soļus, bet stadionu apskriet :D

 

Austras pirmie mēģinājumi uzkāpt uz ķekatām. Vēlāk palīgā nāca soliņš, uz kā uzkāpt, un mamma, kas pieturēja ķekatas :)

 

Par dzīvnieciņiem meitenes vienmēr ir sajūsmā

Pēc visa šī Austra saka, ka turpināšot arī tālāk gada spēlēšanas kalendāru! Gribot vēl vienu rotu un atkal ar rodeļiem braukt…. un ekskursiju grib. Man tik atliek novēlēt veiksmi un vēlmi spēlēt Austrai un pacietību man ;)