Atmiņās tiek norakstīts,
Varbūt kad kļūšu pensionāre,
Aizmirsti būs visi kalendāri
Tik tiešām… vēl viens gads pagājis katru dienu spēlējot savu instrumentu. Runa par 365 dienu spēlēšanas kalendāru. Par pirmo gadu var lasīt te: Viens gads jeb kā mēs mācāmies un nonākam pie rezultāta un par iegūto balvu te: Godam nopelnītā gada kalendāra balva
Pagājušā gada nogalē (Novembrī un Decembrī) savus gada kalendāru finišus sasniedz arī Kaspars un Madara. Viņu izvēlētās balvas: Kasparam spēļu konsole Nintendo, bet Madarai jauns telefons. Tāpat kā Austra, arī Kaspars un Madara turpina spēlēt savus instrumentus katru dienu.
Kad Kaspars un Madara finišēja savu gadu, teicu, ka abi var turpināt, bet es vairs neatgādināšu katru dienu par spēlēšanu. Sākums izskatījās cerīgs un abi tiešām paši atcerējās un spēlēja. Pagāja pāris mēneši - tik ļoti grūtais decembris un janvāris, kad atkal visiem bija jāsēž mājās, atsākās attālinātās mācības, es apradu ar situāciju un saraustīto darba ritmu, pārējie aprada ar situāciju un jau gana drīz atsāku atgādināt.
Kopš pagājušā gada septembra spēlētāju pulciņam pievienojās arī jaunākā dāma, tobrīd trīsgadniece, Laura. Laura spēlē klavieres. Šī gada jūnija koncertā Laura jau varēja nospēlēt “Spīdi maza zvaigznīte” ar labo roku.
Kāds bija šis gads, kas pagāja Covid zīmē ar mājās “sēdēšanu”, mācīšanos un strādāšanu? Smags, ar daudziem pacēlumiem un kritumiem. Un kāds ir šī gada kalendāra fināls? Nu… mēs neesam vairs centīgi un naski ar uzlīmju līmēšanu kalendārā. Kasparam kalendārs nav vairs kopš jūnija, Madarai vēl ir septembra sākums, Austrai un Laurai netapa septembra mēneša kalendārs, jo uzlīmes līmējas reizi labi ja nedēļā par visu nedēļu. Nezinu, kā to nosaukt - “slinkums līmēt uzlīmes”, apnikums, ķeksītis (dokuments) kā labā birokrātijā :D? Es ilgi centos atgādināt par uzlīmēm, bet arī man tas apnika un atmetu ar roku.
Bet labā ziņa ir tā, ka instrumenti tiek spēlēti katru dienu. Fiziska kalendāra neesamība tikai trenē manu atmiņu, intuīciju un modrību. Zinu, kurš tiešām ir godam nospēlējis gadu, kurš ir šmaucies un cik daudz. Man kā noteikumu paklausīgam cilvēkam nepatīk, ka šmaucas un neievēro noteikumus, bet visam ir savas robežas un ir lietas, kas ir “jāpalaiž” un kuras nodot citam izlemšanai ;)
Tāpat kā iepriekšējo gadu, nometnes vasarā “nepārrāva” kalendāru, bet pagarināja par nometnes dienu skaitu. Tā kā nav vairs kalendāra, kurā smuki līmējas uzlīmes, mans atskaites punkts ir 17.septembris, kad pagājušo gadu Austrai apritēja 1.spēlēšanas gads. Piefiksēju, ka Austra bija nometnē 7 dienas. Attiecīgi 17.septembris + 7 = 24. Tātad 24.septembrī ir 2. gads ;) Lai man nav lieka “čakara” ar modrību, intuīciju un atmiņu, Lauras kalendārs iet roku rokā ar Austras kalendāru.
Vēl daži pielāgojumi. Līdz ar vasaras sākumu Kasparam un Madarai vairs nebija jāspēlē BJMK izvēles instrumenti. Līdz ar to Kasparam palika tikai akustiskā ģitāra, Madarai – vijole un akustiskā ģitāra. Septembrī atgriežamies arī pie BJMK izvēles instrumentiem. Jāatzīst, ka ar izvēles instrumentu spēlēšanu sokas ļoti, ļoti slikti :( Norakstu uz to, ka ir skolas sākums, vasaras un “mājās sēdēšanas” laiks ir atstājis savas sekas, ar kurām ir grūti tikt galā.
Palicis spēkā noteikums, ja šajā dienā nenospēlē, tad nākamajā jāspēlē divas reizes, dubultā un ar pauzi pa vidu.
Kas vēl mainījies pa šo gadu? Mājās klāt ir nākušas otras klavieres. Mērķis bija, lai es varētu piespēlēt pavadījumu abām klavieru dāmām. Ar Austru iet švaki, bet kad sanāk pierunāt, rezultāts ir skaists. Varam spēlēt gandrīz visu Suzuki 1.grāmatu duetā – Austra pamata skaņdarbus, es pavadījumu. Ar Lauru esmu mēģinājusi kādu reiziti, bet vēl sanāk viņai vairāk blakus sēdēt un būt par mājas skolotāju.
Šogad arī saņēmos un iemācījos vairākus pavadījumus vijolei. Sākums gaužām vienkāršs – bija paredzēts koncerts attālināti, bet ja jau koncerts, kā tad spēlēs bez pavadījuma. Viena nedēļa centīga darba man, vairāki mēģinājumi kopā ar Madaru (ar lielu un patiesu izsmiešanos par abu kļūdiņām) un koncertā Madara spēlēja savu gabalu ar pavadījumu. Vēl tālāks rezultāts – Madaras 2.grāmatas spēlēšanas svētkos lielu daļu pavadījumu spēlēju es. Gribas papliķēt sev uz pleca un pateikt: “Malacītis” :D
Ja man nesanāk spēlēt duetā ar Lauru, tad abas klavieru dāmas brīžam izpaužas uz pilnu klapi. Austra māca Lauru, spēlē katra uz savām klavierēm twinkļus vai abas eksperimentē ar skaņu virknējumiem. Man gan tas traucē strādāt un prasās pēc klusāka stūrīša, bet saprotu, ka jāļauj darīt, jo kad tad vēl viņas eksperimentēs un izpaudīsies, ja tagad tas tiks liegts.
Ļoti gribas cerēt, ka pat fiziska kalendāra neesamība, bet esošs gada “burkāns” ir devis to, ko vēlējos sākumā – lai instrumenti tiktu spēlēti ne tikai pie skolotāja stundā, bet arī mājās. Negribas eksperimentēt ar gada balvas atcelšanu, jo pusaudži pilnīgi noteikti nespēlēs katru dienu. Jaunākās dāmas – nu… ja likšu vai pierunāšu, varbūt spēlēs.
Lai vai kā 24.septembrī apritēja otrs gads, kā Austra spēlē klavieres. Kā jau minēju, Lauras kalendārs iet roku rokā ar Austras kalendāru ;) Šoreiz gan Austra, gan Laura abas gribēja pie ponijiem. Abas redzēja poniju Jelgavas tirdziņā. Tirdziņā ievācu info. Mērķis https://poniji.lv/. Jāatzīst, ka ļoti negribējās tai dienā nekur braukt, bet labāk izdarīt visu līdz galam – noslēgt gadu kā nākas, lai nepaliktu nekādas “astes”. Tā nu svētdien, 26.septembrī, sazvanīju poniji.lv. Poniju Laura (rakstu poniju Laura, jo arī tur ir Laura) teica, ka esot laiks no 13:00 – 15:00. Tad nu… paēdām pusdienas un atkal visas mūsmājas dāmas devāmies pēc gada balvas.
Visām meitenēm patika. Visas ķemmēja ponijus, Austra tīrīja Grasim nadziņus, turēja grožus, palīdzēja iejūgt poniju Grasi pajūgā. Laura no sirds izbraukājās ponija pajūgā. Ar katru apli Laurai smaids palika arvien lielāks. Arī Austra brauca ponija pajūgā. Bet vislabāk Austrai patika jāt zirdziņa Guste mugurā. Madara ponija pajūgā negribēja braukt, bet arī jāja Gustes mugurā. Visām patika un visas grib vēl.
Pēc braukāšanas meitenes ponijus arī pacienāja ar līdzpaņemtajiem burkāniem. Prieks gan meitenēm, gan ponijiem.
Lai diena būtu piepildīta pilnībā, aizbraucām arī uz mini zoo “Lauku sēta”, lai apskatītu un pacienātu dzīvnieciņus. bet vislielāko sajūsmu izraisīja divi draudzīgie sunīši, kas ļoti labprāt spēlējās ar meitenēm vai otrādāk – meitenes spēlējās ar sunīšiem.
Kad kāpām mašīnā, lai dotos uz mājām, Austra paprasīja uz laukumiņu. Ak vai… kā man gribējās braukt uz mājām… bet ja jau, tad jau. Līdz ar to balvas izbraukuma diena noslēdzās Ozolskvēra laukumiņā.
Tā lūk… vēl viens kalendāra gads noslēdzies. Nākamais jau atkal ir sācies… un atkal – lai pacietība un spēks visiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru