21.oktrobrī sākās “lockdown” jeb mājsēde. Nav gluži tā, ka mums daudz kas mainījās no iepriekšējās nedēļas, jo 18.10.2021 sākās skolēnu brīvlaiks, jaunākā arī skolēnu brīvlaikā neiet uz bērnudārzu. Patiesībā visas 3 dāmas mājās tup jau kopš 11.oktrobra. Kāds nu kurai iemesls – Lauru paturējām mājās, jo Latvijā saslimstība ar C19 strauji auga, Austrai un plus arī Laurai uzmetās dīvainas pumpas (it kā vīruss), Madarai jāsēž mājās kā C19 slimnieka kontaktpersonai. Es pēc noklusējuma esmu mājās – strādāju no mājām nu jau 3.5 gadus. Vienīgi pulciņi vēl notika klātienē.
Kas tad bija tik īpašs šajā nedēļā? Atsākās daži pulciņi, bet attālināti. Arī orientēšanās. Ak vai… kad saņēmu nedēļas plānu orientēšanās treniņiem, saķēru galvu un nodomāju: “Sākās!!!!” Un jā… sākās! Prātā, protams sēž, ka nedrīkst visu dienu dzīvot pa māju, ir jāiziet arī ārā. Bet dienas ritms ir tāds, kāds tas ir un ir dienas, kad ārā neiziet ne uz brīdi. To parādīja pirmās 4 mājsēdes dienas. Bija speciāli jāsaņemās un kaut kur jāiet. Slikti, ka Austrai ritenim riepa tukša, būtu varējušas ar riteņiem izbraukt. Tagad bij jādomā kas cits.
Nu jā… un tad Krista (orientēšanās trenere) atsūtīja nedēļas plānu. No sākuma domāju, ka neko nedarīsim, jo meitenes orientēšanās iet tikai no septembra un kādam noteikti ir jādarbojas līdzi. Bet viss notika kaut kā pats no sevis. Tik piebildīšu, ka plānā bija noteikts ko darīt konkrētās dienās, bet mēs tomēr pielāgojāmies savām iespējām
Otrdiena
Orientēšanās diena Ozolniekos. Pirmā reize man ar karti rokās. Uz mežu braucām visas dāmas, arī jaunākā. Sākums bija traks. Laura sāka niķoties (tikai vēlāk sapratu kāpēc – arī viņai bija jāaiziet līdz punktam un vēlāk arī jāatzīmē kartē atrastais punkts), es karti no sākuma nesapratu. Nostaigājām 5.14 km, atradām 11 punktus, tam velītījām apmēram 2. Tajā ietilpst arī laiks, ko gājām no stāvvietas pēc kartēm. Īsti orientieristi par mums tagad var iesmīnēt :D Bet mēs bijām apmierinātas, jo punktus secīgi atradām un no meža iznācām priecīgas. Meitenes kļuva vēl priecīgākas, kad finiša tika pie končām.
Madara izbrauca ar riteni līdz zināmam galapunktam un atpakaļ. Es, Austra un Laura pa lietu “nostaigājām” mazu aplīti turpat mājas tuvumā. Austra ar skritulenēm, Laura ar skrejriteni, es kājām.
Kad atgriezāmies, Laura palīdzēja zupu vārīt, Madara savā nodabā izpildīja testu, es un Austra sēdējām pie testa pildīšanas. Piebildīšu, ka vajadzēja precīzāk lasīt uzdoto :D, jo testu pēc plāna bija jāpilda piektdien, otrdien tik bija jāizlasa. Bet nekas. Tas palīdzēja man saprast karti un tās apzīmējumus, jo citādi es nebūtu lasījusi.
Ceturtdiena
Atkal devāmies uz Ozolniekiem atrast atlikušos 9 punktus. Te nu palīdzēja tas, ka arī es nu jau sapratu karti un tās apzīmējumus. Šoreiz tikām cauri 1.5 stundu laikā. Manuprāt, Ceturtdien mums gāja ļoti raiti un viegli, bet Madara teica, ka otrdien esot bijis vieglāk. Lai vai kā, šis pasākums bija pozitīvs, meitenes pat dziedāja Taciņu (Suzuki bērni un vecāki sapratīs), kad mēs nebridām pa mežu, bet tiešām gājām pa taciņu.
Piektdiena
Diena, kad jāpilda teorijas uzdevums, bet mēs to izdarījām jau trešdien. Madara izbrauca savu maršrutu līdz zināmam galapunktam un atpakaļ, tomēr man šī bija tā diena, kad bija jāsaņemas un jāizstumj sevi ārā no mājās. Kamēr es un Laura ģērbāmies, Austra jau paspēja apskriet 10 apļus ap māju. Biju cerējusi, ka tikšu vaļā no iešanas uz laukumiņu :D Tas nelīdzēja. Tad nu… Austra ar skritulenēm, Laura uz sava ciskudriļļa, es kājām aizdevāmies līdz laukumiņam, meitenes izdauzījās un devāmies mājās. Ķeksītis pašu plānā, ārā bijām!
Biju domājusi varbūt aizbraukt ar meitenēm vēlreiz pastaigāt pa Ozolnieku mežu, bet šoreiz nolēmu, ka pietiks ar dzīvošanos pa mājas pagalmu. Pati sev nevarēju atrast nodarbi līdz izdomāju, ka beidzot jātiek galā ar ķiploku kaudzi un ķēros pie mizošanas. Pa vidu kaut kas, ko mūsmājās neesam darījuši – vārījām uz uguns zupu. Šajā, protams, galvenais ir process. Kamēr tētis un vecākais brālis riktēja uguns vietu, meitenes jau ārā dauzījās. Pat izvilka ciskudriļļus no šķūnīša. Tētis vaktēja uguni. Es vārīju zupu, Laura asistēja. Rezultāts – ļooooti garšīga zupa.
Vēl paliek svētdiena. Ko mēs darīsim, es nezinu. Jāmēģina izpildīt Kristas sūtītie vingrojumi.
- Nedēļas beigu secinājums man – paskaties vispirms kartes apzīmējumus :D
- Prasi bērniem, kur iet tālāk, un kurš ir virziens
- Ari jaunākajam gribas piedalīties pilnībā – atrast punktus, atzīmēt => noteikti jāņem atsevišķa karte arī jaunākajai.
Kāda būs nākamā nedēļa, es nezinu, jo 1.klasniecei skola klātienē, Laura paliek mājās un uz bērnudārzu neies, bet pārējie mācīsies attālināti. Visiem pulciņi attālināti. Ja orientēšanās plāns būs tāds kā šonedēļ, tad būs švaki, jo izpildīt būs ļoti, ļoti grūti un ne jau tāpēc, ka negribas, bet salāgot laikus, kad var ko kurš darīt.
Mājsēde turpinās, turam pozitīvu skatu uz dzīvi un vienkārši dzīvojam tālāk!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru