Dublis nr. ... jeb jauniegūtās zināšanas

Šis karantīnas laiks ir sarežģīts un grūts (vismaz man), bet nekad nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk (un nekad nav tik labi, lai nebūtu vēl labāk). Tikko, tikko man bija iespēja mācīties celot pie Ineses Krūmiņas. Četras informācijas un darbošanās piesātinātas dienas.
Līdz šim man nebija nojausmas, kas tas tāds ir. Tagad... es zinu, ko es varu un ko es gribu.
Pirmajā dienā pēc Ineses instrukcijas savērām velkus un, aidā, uz priekšu. Diezgan īsā laikā ieguvu ļoti skaistu darbiņu.

Pirmais darbiņš ar jau pabeigtām bārkstīm. Bārkstis katram galam pītas mazliet atšķirīgi, lai var redzēt atšķirības

Atbraucu mājās un, protams, gribēju izmēģināt ko savu.Un ne jau paraudziņu, bet uzreiz jostu! Sameklēju vilnas dziju, kāda nu man bij mājās, izdomāju un uzzīmēju, kādu rakstu gribētu iegūt, savilku velkus, daži vakari un man tapa smalka, šaura, skaista jostiņa, kuru tagad izmantoju celojot, lai piesietu topošo darbiņu

Jostā bij paredzētas 2 krāsas: tumši sarkana un 2 toņu pelēkie, bet pelēkie rezultātā ir gaužām līdzīgi un viens no otra maz atšķiras

Otrajā reize bija solis tuvāk rakstainajām celainēm. Jāpiedomā par rakstiņu un velku savilkšanu galdiņos. Aušana vēl gana vienkārša. Šoreiz arī iemācījāmies “sapīt” celaines galus (tā, kā 1.bildē). Mājās pinot jostai bārkstis tik skaitīju pie sevis – labā, kreisā, labā, kreisā...

Otrajā nodarbībā iemācītais

Trešā reize - rakstainā celaine. Raksta zīmēšanu es noteikti sapratu un šķita, ka arī “ķieģelīšus” sapratu. Bet tikai nākamajā nodarbībā līdz galam sapratu kas un kā ar tiem “ķieģelīšiem” un celu griešanu prom vai uz sevi. Visādi citādi rezultāts ļoti skaists. Man ļoti patīk mans trešās nodarbības darbiņš - gan krāsas, gan rakstiņš, gan iemācītie knifiņi.

Trešās nodarbības skaistums

Ceturtā reize – vī, dieniņ :D Es jau nebūšu es, ja izvēlēšos kaut ko vienkāršu. Man jāizmēģina tas, ko es gribu, jo es zinu, ka es varu. Vienas citas meitenes mērķis ir noaust Zemgales villaines apaudu (tādēļ arī tapa šī grupiņa un mācības). Izskatīju visu Lilija Balgalves - Treimanes grāmatu “Celaines Celu jostu un apaudu aušana” un paliku pie Zemgales – Bauskas villaines apauda. Tā kā tas man ir mācību darbiņš un gribēju malas simetriskas, tad man nācās sagatavot diegus 38 celu galdiņiem. Es lielāko daļu vakara mērīju un vēru diegus. Otra liela daļa pagāja apauda uzsākšanai – nav joka lieta noturēt rokās 38 celu galdiņus un tos visus vēl pagriezt. Rezultātā man tapa apmēram 2cm. Bet galveno es iemācījos. Tagad tik jāturpina, lai noturas galvā iemācītais.

Zemgales apauda paraudziņa pats, pats sākums

Uz šo brīdi man ir 4 iesākti darbiņi, kurus noteikti pabeigšu. Tikai viens no tiem būs josta, pārējie mācību darbiņi, kas jāpabeidz. Jostu man jau pēc pirmās nodarbības paprasīja mans piekasīgākais “klients”. Šķirstīja 68.gada jostu grāmatu, iebakstīja ar pirkstu un teica: “Mammu, Tu man tādu uzšūsi?” (viņai viss ir šūšana – gan pati šūšana, gan adīšana, gan aušana) Jā, uzaudīšu! Es tikai dziju nopirkšu, krāsas varēsi izvēlēties pati. Un kluss prieks pie sevis ”Cik labi, ka viņa izvēlējās tik vienkāršu celaini”. Tā nu top mana 2.jostiņa.

Piekasīgākā "klienta" izvēlētās krāsas un raksts

Kad pabeigšu, centīšos ielikt pabeigto darbiņu bildes arī te.

Mandeļu riekstu cepumi

Mandeļu piens top gana naski un mandeļu „čužas” ir pietiekoši ;). Mans jaunākais pavāriņš uz jautājumu: „Cepsim šodien cepumus?” deva noteiktu un stingru atbildi „Nē”. :) Kad sāku taisīt mīklu, palīgs bij klāt kā likts un pamēģini tik neļaut pašam darboties ar mīklu!!! Atkal būs skandāls :D

Pamatā izmantoju šo te recepti no "Cepumi un smalkmaizītes". Iesākumam testēju un visu taisīju uz pusi mazāk. Mana recepte sanāca šāda:

• Gī sviests* - 150g
• Mandeļu riekstu „čužas” – 150g
• Kukurūzas milti - 50 g 
• Rīsu milti – 100g
• Cukurs - 75 g 
• vaniļas cukurs (nepieliku, jo mājās nebija vai arī vienkārši nemācēju atrast, bet liktu)

Kā tad tas viss tapa.

Gī sviestu sagriezu gabaliņos, pieliku cukuru, pamaisīju un atstāju, lai sviests paliek mīkstāks. Pa to laiku jaunākais pavāriņš atņēma karoti un maisīja sviestu kopā ar cukuru. Pati sāku gatavot vakariņas, citādi visa ģimene dabūtu ēst ļoti vēlu - sagriezu tītara fileju mazos gabaliņos, nomizoju un arī sagriezu burkānus un kartupeļus. Tiesa gan kartupeļu griešana izrādījās interesantāks pasākums par sveista maisīšanu un pavāriņš izvēlējās palīdzēt sagrieztos kartupeļus likt atpakaļ katlā.

Kad sviests palika mīkstāks un pavāriņš atļāva paņemt karoti, visu cukuru iemaisīju sviestā (šitādu varētu arī uz maizes smērēt un ēst) ;)

Tad pieliku klāt riekstu „čužas” un miltus. Un iedevu pavāriņam, lai mīca. Pati pa to laiku liku vārīties zupu un vēl kaut ko paspēju padarīt.

Pēc diezgan ilgas "mīklas mīcīšanas" un kaut kādu formu veidošanas pavāriņš izdomāja, ka mīkla ir samīcīta un jāiet darīt, kas cits, bet vispirms jāiet rokas mazgāt. Tā kā rokas tika mazgātas virtuves izlietnē, atradās arī jauna nodarbe – jāmazgā trauki. Kamēr pavāriņš „mazgāja” traukus, turpināju vārīt zupu un kārtīgi samīcīju mīklu.

No mīklas taisīju desiņas, sagriezu, saplacināju, liku uz pannas, kas izklāta ar cepamo papīru. 

Slēdzu iekšā cepeškrāsni. Pievērsos zupas vārīšanai. Un tad... izslēdzu cepeškrāsni un pabaroju jaunāko, kas tikko pamodusies no diendusas ;) Pēc pauzes noliku jaunāko spēlēties uz paklājiņa, pavāriņu sūtīju pārģērbies, jo līdz ar traukiem „nomzagāts” bija arī apģērbs, atkal slēdzu iekšā cepeškrāsni.

Cepumus cepu 200 grādos, ne 180. Man tā patika labāk. Cepumiem pietika ar apmēram 10 minūtēm. Ja cepeškrāsnij neizmanto taimeri, jāatceras par to, ka krāsnī ir cepumiņi arī brīdī, kad BKUS piezvana ar atgādinājumu, ka „Jums parīt vizīte” a man tad panika iestājas... vēl svarīgas lietas jāizdara, lai varētu braukt uz BKUS.

Rezultātā sanāca smuki brūni cepumiņi (dažu brūnums bija izteikti melns :D).

Uz pannas šie cepumi neizplūda, kā dažkārt man ir izplūduši sviesta cepumi gatavoti pēc parastās sviesta cepumu receptes.

Un jā.... pārējiem man jācep riekstu cepumi ar parastajām sastāvdaļām – parasto sviestu un parastajiem miltiem.

* Gī sveistu es taisu pati, citādi šie cepumi būtu zelta vērtē ;)

Mandeļu konfektes

Sāksim ar šodienas eksperimentu. Nosaukšu to par mandeļu konfektēm.

Es nu jau regulāri taisu mandeļu pienu. Kā jau PSRS laikā dzimušai, piedzīvojušai Latvijas neatkarības atgūšanu (ui... cik es izklausos sena), izbaudījušai „varu nopirkt jebko” strādājot ASV un "nevaru nopirkt neko" te Latvijā ;), man ir žēl izmest pāri paliekošās riekstu „čužas”. Es tās biju ielikusi ledusskapī ar domu „jāizcep cepumi”.

Šodien bērni ēda saldējumu, bet Austra to nedrīkst un kā par spīti citu našķu, ko viņa drīkst arī nebija (dateles šodien tika izbrāķētas). Iedomājieties, kā reaģē bērns, kuram pasaka „Tu šito nedrīksti”. Mājās skandāls!

Un tad, kā populāros raidījumos saka, „Ja mājās nekā nav, atveram ledusskapi un izņemam laša fileju...”. Nu labi... laša fileja nebija, bet riekstu „Čužas” gan pievērsa manu uzmanību. Mazliet pasmadzeņojam... un ar 2.piegājienu tapa mandeļu konfektes (arī 1.piegājiena končas pazuda no šķīvīša).

Kas nu man bija, ko saliku iekšā un kas sanāca:

• 1/2 glāze mandeļu riekstu „čužas”, kas palikušas pēc mandeļu piena gatavošanas (pieļauju, ka varētu sablenderēt jebkurus rieksuts)
• 1 tējkarote jāņogu želejas (Jāņogas no sava dārza. Kāda laba sirds parūpējās, lai mūsu jāņogas tiktu izmantotas lietderīgi, nevis sapūtu zaros) 
•  1 tējkarote zemesriekstu sviesta (arī pašas gatavots)
• Izkausēta kokosriekstu eļļa. Varētu būt, ka 1 ēdamkarote, lēju uz dullo

Visu samaisīju (iespējams, ka varētu arī sablenderēt) un no iegūtās masas veidoju bumbiņas. Ieliku ledusskapī, lai sacietē. Izveidotās bumbiņas droši vien būs vēl gardākas, ja aplies ar šokolādi vai arī kokosriekstu eļļu samaisītu ar kanēli vai kakao (ko nu kurš drīkst vai kas garšo)

Rezultāts ir salds un sātīgs. Daļa 1.tūres bumbiņas tika notiesātas uzreiz, daļa paralēli pusdienām, daļa laika gaitā tika izmīcīta pa šķīvīti – tā nodarbinās pirkstiņi un laikam takš garšīgāk :D

Foto no bumbiņām kā kārtīgos pavāru blogos? Mmmm.... kā dziedāja „Dāmu pops” – „Varbūt rīt” ;) 

Ja ir kādi ieteikumi kā uzlabot šo našķi, esmu atvērta idejām un ieteikumiem

Pēc ieielgušas pauzes

Oho... 4 gadi kopš pēdējā ieraksta :D

Biežos ceļojumus un laivošanu esmu jau labu laiku kā likusi malā. Pagājušajā vasarā ar ģimeni un draugiem bijām Norvēģijā. Vaaarbūt saņemšos un kaut ko uzrakstīšu.

Tagad aktuāls ir - ko var pagatavot ēst, ja nedrīkst ēst piena produktus, kviešus, olas baltumu, teļa gaļu, liellopu, cūkas un vistas (izņemot mājas) gaļu, auzu putru

Bērnu dārza māsiņa sašutumā – ko tas bērns vispār var ēst?!?!?!?! Tikai dārzeņus!!! (Bet bērnu dārzs un ēdinātājs ir cits stāsts)

Kādas ir alternatīvas? Piens – mandeļu, lazdu riekstu piens. Sviests – Gi jeb Ghi jeb Dži sviests (kā nu kurš to sauc). Kvieši – rīsu, kukurūzas milti. Iemēģināju rudzu miltus, vēl rindā gaida griķu milti. Olas baltums – čia sēklas (bet neesmu vēl bieži mēģinājusi). Gaļa – pamatā izmantoju tītara gaļu, jo tā veikalā ir vispieejamākā. Auzu putra – prosas, kukurūzas, griķu putra.

Un ar ko aizstāt garšīgumus: končas, cepumus, saldējumu un visādus citādus našķus ko citi var? No atļautā veikalā var nopirkt marmelādi, stiklenes, karameles (mums Jelgavā ir karameļu darbnīca, kur karameles un vēl dažus citus našķus var nopirkt), sulu saldējums, dažādi žāvēti augļi, augļi parastie.

Nu tad par to būs arī mans stāsts jeb stāsti – eksperimenti un rezultāti ēdienam, ko var ēst tie, kas uz pirmo skatienu var ēst tikai dārzeņus.

P.S. Mana vēlme ir piefiksēt ko tad esmu izmēģinājusi. Ja laika gaitā būs kādi uzlabojumi kādam ēdienam vai garšīgumam, tad domāju labot esošo ierakstu. Ja mainīsies, kas ļoti, ļoti, tad domāšu, varbūt taps jauns ieraksts

XXV Dziesmu svētki un XV Deju svētki jeb Dziesmīši, jeb viena fantastiska nedēļa

Tā nu reiz notiek – reizi piecos gados visi Latvijas dejotāji un dziedātāji satiekas Rīgā, lai kopīgi mēģinātu, mācītos, koncertētu, ballētos un izbaudītu vienu fantastisku nedēļu, kas ir Dziesmu un Deju svētki.

Lai arī šie svētki ir viens veselums, turpmāk es minēšu tikai Deju svētkus, jo tas tomēr ir tas, ko daru es – dejoju.

Es citiem parasti jautāju, kas Tev visvairāk palika atmiņā no, piemēram, ceļojuma. Uzdevu šo jautājumu sev par Deju svētkiem un izdomāju, ka tās ir pozitīvās emocijas cauri un pāri visam.

Jelgavniece  - es šogad atkal Deju svētkus izbaudīju kā ārpus Rīgas kolektīva dalībnieks un ziniet – tas ir forši. Mēs dzīvojam skolā, mēs nekur neaizklīstam viens no otra, mēs arī brīvajos brīžos turamies kopā un, piemēram, braucam uz jūru peldēt un sauļoties. Vakaros mēs kaut ko pasvinam, iepļāpājam, ejam uzdziedāt kopā ar citiem deju kolektīviem.

Mēģinājumi – tie, protams, ir svarīga Deju svētku sastāvdaļa. Cik fantastiska organizācija, sakārtotība un informētība. Viss (nu… gandrīz) notika laikā, pat tad, kad, piemēram, mūsu pirmais mēģinājums otrdienas rītā nesākās laikā (izrādās, ķibeles ar elektrību), tas beidzās grafikā paredzētajā laikā un viss plānotais tika izdarīts (vismaz mums palika tāds iespaids).

Mēģinājumi uz laukuma ir, teiksim, jauki. Kad ir kāds brīvāks brīdis, mēs satiekam sen neredzētus draugus, kas nu jau dejo citos kolektīvos, parunājam, pasmejamies, jautrojamies. Jautrība bieži vien sit augstu vilni uz laukuma. Un to, ka dejotāji ir kolosāla un superīga tauta var redzēt piemēram šajā video – tas ir fināla mēģinājums, moments, kad rindas tiek taisnotas un kolektīvi likti īstajās vietās. Dejotāji nevis garlaikojas un gaida, bet uzdzied un visiem ir jautri un ir ko atcerēties.

Koncerti – ai, šīs fantastiskās sajūtas esot laukumā vai gaidot to brīdi, kad tūlīt, tūlīt būs jādejo. Plašs emociju spektrs – panika, stresiņš, prieks, laime, satraukums, smaidi, pacilātība… Visa kulminācija ir fināls. Lai arī nav labi salīdzināt, bet tomēr… 2003.gada fināla iznāciens bija Deiva kalējs, kurš jau no pirmajiem brīžiem dzenāja tirpas pa kauliem un aizkustinājums, prieks un pacilātība valdīja visu finālu. Šoreiz šī sajūtu kulminācija bija brīdī, kad skatītāji cēlās kājās un aplausi nerima ne no mūsu, ne skatītāju puses.

Gājiens – man gājieni parasti nepatīk un vienmēr gribu no tiem izvairīties, lai arī saprotu, ka jāiet. Šoreiz, dīvaini, man gājiens patika, jo arī šeit bija tā kolosālā sajūta, kas ceļ spārnos.

Tādi ir tie mani deju svētki – tieši tādi, kā biju cerējusi – pozitīvu emociju pārpildīti. 

Re kā dejotāji prot dziedāt:


Savukārt to, kā gāja kolektīvam, kurā dejoju es, var apskatīt un palasīt Kalve Zelta smiltis mājas lapā

Foto: Indulis un arī es

Klintis - Podlesice, Polija

Šoreiz stāsts sākās ar to, ka starp mācību semestriem bija paredzētas 2 nedēļas brīvas un ļoti, ļoti gribējās kaut kur aizbraukt. Izskatot vairākus variantus, kas uz šo laiku pieejams, nolēmu, ka gribu pievienoties luzumpunkts.lv braucienam uz Poliju, Podlesice mācīties kāpt klintīs. Nemainīgs palika tas, ka pievienojos man vēl nezināmai kompānijai.

Kas tad šoreiz?

Nebija īpašās brauciena dziesmas, tikai uz beigām pielipa viena Blackberry zvana īsais meldiņš (pat vairs neatceros, kāds tas bija)

Ģimenītes - pirmo reizi braucu ceļojumā, kur visi bija sadalīti ģimenītēs. No sākuma biju iedomājusies savādāk - katra ģimenīte gatavos ēdienreizes visiem pārējiem, bet izrādījās bija savādāk - ģimenītes paši sev gatavoja un paši domāja, ko gatavos no sagādātajiem produktiem. Jauki :) Man gadījās feina puišu ģimenīte, kur puiši, es teiktu, vairāk par mani domāja par gatavošanu - ko, kad, kā. Man tik atlika noskatīties, kā puiši rīkojas ar pārtikas krājumiem.

Kempings un netālu esošais ceļotāju veikaliņš – ai, ai , ai… cik viegli ļauties kārdinājumam un iegūt savā īpašumā jaunas un feinas ceļotāju lietiņas :)

Domai ir spēks – vienu dienu nodomāju, ka gribētu kādu dienu pastaigāt pa meža takām. Piepildījās :) Mēs, 3 meičas, gribējām ātrāk nonāk kempingā. Rezultātā ieradāmies pēdējās, jo kaut kā to meža taku bija daudz un lāga nebijām ievērojušas pa kādām mēs nonācām līdz klintīm. Tā nu domās izteiktā vēlme piepildījās – pastaigājām pa meža takām. Nākamajā dienā es un Līva izvēlējāmies uzreiz doties pastaigā pa takām – šoreiz mums bija arī karte :)



Alas – Polija, liela nācija un svešās valodas tiem nav jāzina. Dienā, kad visu laiku lija un mākoņi pat nedomāja izklīst, mēs devāmies apskatīt ~50km netālu esošas alas. Alas kā jau alas, tik saprast neko nevarēja, jo gide, kā viņa pati mūs informēja: „I don’t speak english”.

Un protams… šī bija pirmā reize, kad iemēģināju kāpšanu klintīs. No sākuma jutos nelāgi, jo man vienīgajai nebija iegādātas klinšu kurpītes (nebiju droša, vai mani aizraus kāpšana klintīs un klinšu iemēģināšanai nolēmu izlīdzēties ar parastajām sporta čībām). Bet tā sajūta gana drīz pazuda, jo, manuprāt, es ar savām čībām ar klintīm tiku galā pietiekoši labi. Vismaz es pati tā domāju (varbūt, ka maldos)




Kopumā - man patika klintis, bet, tur esot, nonācu pie domas, ka tas tomēr nav mans (vairākas reizes brauciena laikā iedomājos, ka labāk izvēlētos raftot). Savukārt tagad, kad ir pagājusi gandrīz nedēļa kopš brauciena, es domāju, ka man nevis vienkārši patika, bet ļoti patika, jo ik pa laikam atceros to sajūtu, meklējot aizķerītes un to foršo prieku, kad tiku garām kādam grūtākam posmam (tiesa gan ļoti daudziem es pāri netiku – ne man spēka, ne māka, bet tas jau laikam labojams, vai ne?) Tad nu… ja es kaut kur manīšu kādu kāpšanas sienu, labprāt pakāpelēšu un darīšu to ar prieku. Un kas to zina… varbūt atkal pievienošos kādam klienšu kāpšanas braucienam.

Ar Kalvi Portugālē

Varētu teikt mūžību nebiju šādi ceļojusi – ar deju kolektīvu uz kādu festivālu uz kādu tālu zemi. Tomēr kaut kas ir nemainīgs – arī šim braucienam piekritu vienas dienas laikā. Kā arī nemainīgs ir tas, ka Kalves pamatsastāva dejotājus nezināju un nepazinu. Viena sezona Kalves Zelta smiltīs nebūt nedeva iespēju iepazīt pašu Kalvi. Bet tas jau nav šķērslis, lai brauciens būtu izdevies un jautrs.


Šī brauciena dziesmas (šoreiz divas): 1) Vai Jūs zināt kā mūs’ zemnieks; 2) Party for everybody, dance... (babuškas no Eriovīzijas). Festivāla beigās visi festivāla dalībnieki dziedāja šo dziesmu :)

Brauciena top koncerta iznāciens. Rai, rai, rai... Bija viens īpašs koncerts, kur labai skaņai pietrūka mikrofoni. tad nu dejotāji dejā "Spēlē spēlmani" to vien dzirdēja kā "Rai, rai, rai...". Lai arī nākamajos koncertos skaņa bija laba, tik un tā mēs dzirdējām... rai, rai....

-1; -2, -3... -12 (pēc)koncerti. Mūsu istabiņas tradīcija, katrs koncerts jāatzīmē līdz galu galā nonācām pie beidzamā koncerta un -12

Tautu sadancošana. Dikti lustīgs pasākums. Katrai valstij bija jāmāca kādas savas dejas soļi bērniem un arī citiem festivāla dalībniekiem. Mēs dejojām „Cūkas driķos”, izskatījās, ka visiem patika – bija viegli un jautri.

Zaķis, Muzejs, sols... un festivāla prezidents „today you are breaking everything”. Kad kaut kur sastapām festivāla prezidentu un/ vai viņa sievu, tā gāzām kādus podus. Cits dabūja rājienu un vēlāk dāvāja ziedus kā atvainošanos, cits muzejā apgāza senu iespējams afrikāņu statuju, cits ar zupas bļodu rokā tika veikli nogāzts no sola.

Stopi un piekabes. Lai arī no skolas, kurā mitinājāmies līdz centram nebija dikti tālu jāiet, vieglāk un ērtāk bija nostopēt auto ar piekabi un visiem salīst tajā un jautrā garā aizbraukt līdz pilsētas centram. Domājams vietējie jau pirmajā dienā saprata, ka no letiņiem var sagaidīt visu un vēl vairāk.

Man nav balss, bet ir puns. Balsi es izskatās atstāju lidmašīnā pa ceļam uz Portugāli, tomēr atpakaļ ceļā atguvu tikai daļu balss. Savukārt kāds stabs man par piemiņu atstāja suvenīru uz pieres. Iesaku, ja stopē auto, negrozīsiet kā vējrādim, bet stāvēt uz vietas ;)

Rīsi un maize katru dienu. Reti kad man kāds no ēdieniem apnīk, bet nu šoreiz pat es varēju teikt, kas par daudz, tas par skādi. Baltmaizi, man ilgi vēl negribēsies ēst. Par rīsiem sāku jau domāt

Bāriņš Klīnika un Sangrija. Meitenes vienā no pirmajām dienām atklāja labu bāriņu, kur bārmenis pēc dažiem mūsu nācieniem jau zināja, ko mēs gribēsim – sapildīt sangriju ūdens pudelēs. Dikti garda sangrija, kura krūzēm un pudelēm šauj korķus ārā.

Apelsīni, citroni, kukurūza brauciena laikā netika pirkti – mēs tos aizņēmāmies uz neatdošanu ;) un tā katru reizi, kad devāmies pastaigā uz un no pilsētas.

Okeāns. Gribas teikt okeāns kā jau okeāns. Tomēr, lai ari saule it kā sildīja un mākoņu nebija, pie okeāna zēģelēja drēgns vējšs un brīžam prasījās ko siltāku uzvilkt.


Portugālē podiem nav vāku un brilles. Un bērnudārzos ir ļoti mazi podiņi un izlietnītes.

Amerikāņi, kas ir Poļi. Viens liels pārsteigums šajā braucienā mums tika sagādāts, ka Poļu himnas laikā visi amerikāņi līdzi dziedāja poļu himnu... opaaaaa.... kas tas? Kā izrādās, lielākā daļa amerikāņu deju grupas dalībnieku, kā arī tās vadītāja ir Poļu emigranti un viņu bērni.

Portugāles pilsētiņu ieliņas. visforšākais no redzētajām pilsētām Portugālē, man šķiet, ir to ieliņas. Mazas, šauras, kompaktas, piekārtas ar veļu... visas ar savu Portugāles smeķi.