Viens gads jeb kā mēs mācāmies un nonākam pie rezultāta

Kas ir viens gads cilvēka dzīvē? Tas ir daudz vai maz? Kā uz to skatās, vai ne?

Šis stāsts ir par vienu gadu un kā viena lieta vai notikums “pavelk” citus līdzi, kā mēs pielāgojamies, kā attīstāmies un uzlabojam to, ko darām, kā no visa saliekas kopā viena vesela skaista “puzle”.

Pagājuša gada vasaras beigās vecāko meitu Madaru “izņēmām” no mūzikas skolas un aizgājām vijoli spēlēt pie Suzuki skolotājas Lienes. Šis nebija vienas dienas lēmums, bet notikumu kopums, pārdomāts un izrunāts risinājums. Galvenais - Madara vijoli spēlēt gribēja. Mana vēlme bija, lai Madara vijoli spēlē katru dienu un ne tikai pie skolotājas stundā. Kaut vai pa bikinītim, bet katru dienu. Jo tikai katru dienu spēlējot un vingrinoties var sasniegt labus rezultātus (kaut vai labais rezultāts ir labi spēlēt pašai sev). Tomēr tās bija “zobu sāpes” viņu dabūt spēlēt. Un, protams, ne katru dienu viņa spēlēja. Tik viena vienīga kaušanās :(

Jau iepriekš biju izmantojusi BEA (Bērnu emocionālā audzināšana) kursos iegūto kalendāru – izdari darbiņu, ielīmē tajā dienā uzlīmīti. Ja nedēļu visas dienas aizpildītas, beigās balviņa. Pēc mēneša lielāka balva. Ja kāda diena izkrīt, pirmo reizi piedod. Ja vēl kāda diena izkrīt, sāc visu no sākuma. Protams, vecākiem regulāri jāatgādina, jāseko līdzi, jāpamudina utt. veikt darbiņu. Šis ļoti labi iet kopā ar Suzuki klavieru skolotājas Tamāras 30 dienu/ 60 dienu klubiņu – bērns tiek uzņemts 30 dienu vai 60 dienu klubiņā, ja nospēlējis 30 vai attiecīgi 60 dienas pēc kārtas mūzikas instrumentu.

Mēģināju Madaru dabūt pie katras dienas spēlēšanas ar kalendāru un mazo “burkānu” – pirmdienā ietu uz karameļu darbnīcu nopirkt karameli (gājiens uz karameļu darbnīcu bija kopēja vienošanās, ka šāda balviņa ir pieņemama). Ha, ha, ha…. Vienu nedēļu izdevās, pēc tam kā pa celmiem.

Pēc pirmās veiksmīgās Madaras kalendāra nedēļas Austra: “Es arī gribu kalendāru”. Nu bet lūdzu! Tapa kalendārs Austrai (Austra no 4 gadu vecuma spēlē klavieres pie Suzuki skolotājas Tamāras).
Pienāca rudens brīvlaiks. Kaspars: “Es arī varu taisīt kalendāru?” Nu bet lūdzu! (Kaspars spēlē klasisko ģitāru kopš 7 gadu vecuma un nu jau mācās BJMK rokskolā).

Pagāja daži mēneši. Kaspars: “Un kas būs, ja es nospēlēšu gadu katru dienu?” Nu bet spēlē! Tik izdomā, kādu lielo balvu Tu vēlies!

Uz gada spēlēšanu uzreiz arī “pavilkās” Austra. Viņa pat uzreiz zināja, ko viņa vēlas kā gada balvu. Madara… pagāja laiks, līdz viņa pievienojās gada mērķim. Madarai viss ir arī mazliet sarežģītāk, jo gada sākumā viņa vēlējas spēlēt arī klasisko ģitāru un bungas. Tos viņa spēlē BJMK. Gada kalendāram pievienojās arī šie 2 mūzikas instrumenti. Bet Austras un Kaspara piemērs un iegūtie nedēļas un mēneša “burkāni” arī Madarai lika sasparoties.

Man, protams, uzreiz bija prātā… kas būs vasarā, kad viņi nebūs mājās? kā ar gada kalendāru? Bet par to mēs vienojāmies – ja tā ir nometne, drīkst nespēlēt, bet par to nedēļu gads pagarinās. Vasarā Kasparam un Madarai “izkrita” tikai 1 nedēļa mājas spēlēšanā, jo abi bija BJMK nometnē. Austrai, savukārt, pauzes spēlēšanā nebija.

Katras dienas spēlēšanas kalendārs deva ļoti daudz. Šis tas laika gaitā pamainījās noteikumos, jo “izlīda” kaut kādi sīkumi/ “caurumi”:

* Lai arī kā pa šo laiku ir gājis, visiem spēles prasme uzlabojās un uzlabojas katru dienu. To novērtē visi skolotāji. Es to nemanu, jo bērni spēlē katru dienu. Salīdzināt ar cietiem bērniem ir nekorekti, jo katrs ir citādāks, katrs ir individualitāte,

* Pēc centīgas Kaspara spēlēšanas brīvlaikā, es sapratu, ka Kaspars skolas laikā ģitāru mājās nespēlē un aizbildinās, ka ir spēlējis BJMK. Rezultātā pēc noteikumu “update”:

    - Mājās jāspēlē katru dienu, neatkarīgi no tā, ka ir bijušas mūzikas nodarbības.

    - Kā rezultātā Kaspars ģitāru spēlēja katru rītu pirms iešanas uz skolu (Mans ieteikums, 100% Kaspara izpildījums bez atgādinājumiem). Tiesa gan ar skolas atsākšanos rīta spēlēšanas ir pazudušas :(

    - Pie šī nāca klāt, ka Kaspars pie datora drīkst brīvdienās tikai tad, ja katru dienu ir spēlējis ģitāru. Citādi dators bija svarīgāks un pieejamāks un ģitāra palika novārtā. 

    - Savukārt šis un vēl daži citi apstākļi noveda pie tā, ka bērni pie datora drīkst tikai brīvdienās. Darba dienas ir jāvelta saviem darbiņiem – skola, pulciņi, mūzikas instrumenti. Izņēmums – skolā uzdotie uzdevumi, kas jāizpilda datorā.

    - Madara, redzot, ka Austra un Kaspars saņem nedēļas un pat mēneša balvu, arī sāka centīgi spēlēt katru dienu,

    - Tā kā vecākos bērnus biju pieķērusi dažas reizes apzinātos un mērķtiecīgos melos, sakot, ka esot spēlējuši, drīkst spēlēt tikai tad, kad es esmu mājās. Izņēmums, ja es kaut kādu iemeslu dēļ neesmu mājās, tad jāspēlē, kad tētis ir mājās. Un tikai reta izņēmuma kārtā ir atļauts nospēlēt pašiem, kad pieaugušo nav mājās.

    - Noteikumiem ir jābūt vienādiem visiem. Citādi sākas, kāpēc viņa tā drīkst un kāpēc viņš drīkst to…

Bez dažiem iepriekš minētiem noteikumu “update”, noteikumos pamainījās vēl kas:

* Ja vienu dienu nenospēlē (tiešām izņēmuma kārtā, jo dzīvē viss kas var gadīties – kaut vai vienkārši neklausa, no rīta līdz vakaram ir prom no mājas), tad  nākamajā dienā jāspēlē 2 reizes un dubultā abas reizes. Starp spēlēm jābūt pauzei. Citādi kalendārs jāsāk no jauna. Šis izņēmums netika pielietots bieži, bet es neuzdrīkstējos likt sākt kalendāru no sākuma, kad bērns ir nospēlējis vairāk par 100 dienām. Šis izņēmums man pat labi patika, jo īpaši Austrai – kad bija jāatspēlē nākamajā dienā un jāspēlē dubultā, ieguvums no spēlēšanas bija lielāks, jo pavadītais laiks pie klavierēm bija ilgāks un pat kvalitatīvāks. Austra izspēlēja ne tikai savus standarta 3 gabalus (kā tas bija ļauts vasaras periodā), bet 6 skaņdarbus un pat brīžam aizrāvās un nospēlēja visus skaņdarbus, ko māk no Suzuki 1.grāmatas vai pat sāka spēlēt to, ko vēl līdz šim nebija spēlējusi.

* COVID ieviesa izmaiņas 1) balvu iegūšanā – uz veikaliem bērni vairs neiet. Līdz tam mēs gājām kopā un paši varēja izvēlēties sev tīkamo, 2) datora lietošanā – tagad bija jāmācās pie datora un arī Austra varēja “mācīties” Tavaklase.lv

17.septembris ir Austras kalendāra 365.diena. Gads! Likteņa ironija :D Viss sagriezās tā, ka nevarēju Austrai aizbraukt laicīgi pakaļ uz bērnu dārzu. Atbraucām mājās, aši bij jāpaēd un jābrauc tālāk uz Jundu. Lieki piebilst – mājās bijām vēlu. Atcerējos, ka Austra nav spēlējusi, tik gultā. Nu ko… 18.septembrī spēlēja no rīta un tad dabūja savu gada kalendāra kūku. 

Kasparam uz šo brīdi ir 316 dienas, Madarai 282.

 

Austras 12 mēnešu kalendāri + 1 pa nedēļām. Kad bija nospēlēti apmēram  4 mēneši, lai mērķa saniegšana kļūtu "redzamāka", izveidoju nedēļu kalendāru. Kad viena nedēļa pilna, drīkst ielīmēt uzlīmīti attiecīgajā nedēļā gada kalendārā

 

Noslēdzošais kalendārs un reizē arī jaunais nākamā gada kalendārs. Pēc saņemtās balvas, Austra turpina spēlēt katru dienu un vēlas arī nākamgad ekskursiju un rotu un ...

Tā lūk... sākās viss ar mērķi dabūt spēlēt Madaru vijoli ne tikai stundās pie skolotājas!

PIrmie darbiņi celošanā pabeigti

Nu jau gandrīz mēnesis pagājis, kopš pabeidzu visus mācību laikā iesāktos darbiņus un noceloju vēl vienu jostiņu. Mazs ieskats:
Visi iesāktie darbiņi ir pabeigti – visi smuki, ar pabeigtām bārkstīm. Ļoti patīk Zemgales villaines apauda paraugs, tik jāpiever acis uz dažām neprecizitātēm ;)

 

Pirmie darbiņi - bārktis mēģināju taisīt cik nu varianti bij iespējami konkrētajam darbiņam

Zemglaes villaines apauda paraugs (ar dažām neprecizitātēm)

Līdz Jāņiem paspēju pabeigt vēl 2 jostiņas - vienu iesākto un vienu jaunu. Nu tā… lai bērni var smuki nolīgot. Šī tāda īsa sanāca, bet nekas

 

Mana 2.garā josta (ne ļoti gara, bet tomēr)

Šī josta ir tāda pati kā mans garastāvoklis celojot – brīžiem stingra un līdz ar to tievāka, citur platāka. Bet kopumā ar darbiņu esmu apmierināta. Kas jauns citādāks arī izmēģināts.

Mana 3. garā josta

Pirmās jostas ir vienkāršas. Līdz ar to arī celojās gana naski. Procesā ir jauna josta – rakstaina ar dažādiem krāsu ielaidumiem. Lēni iet uz priekšu, bet gan jau šogad pabeigšu ;)

Dublis nr. ... jeb jauniegūtās zināšanas

Šis karantīnas laiks ir sarežģīts un grūts (vismaz man), bet nekad nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk (un nekad nav tik labi, lai nebūtu vēl labāk). Tikko, tikko man bija iespēja mācīties celot pie Ineses Krūmiņas. Četras informācijas un darbošanās piesātinātas dienas.
Līdz šim man nebija nojausmas, kas tas tāds ir. Tagad... es zinu, ko es varu un ko es gribu.
Pirmajā dienā pēc Ineses instrukcijas savērām velkus un, aidā, uz priekšu. Diezgan īsā laikā ieguvu ļoti skaistu darbiņu.

Pirmais darbiņš ar jau pabeigtām bārkstīm. Bārkstis katram galam pītas mazliet atšķirīgi, lai var redzēt atšķirības

Atbraucu mājās un, protams, gribēju izmēģināt ko savu.Un ne jau paraudziņu, bet uzreiz jostu! Sameklēju vilnas dziju, kāda nu man bij mājās, izdomāju un uzzīmēju, kādu rakstu gribētu iegūt, savilku velkus, daži vakari un man tapa smalka, šaura, skaista jostiņa, kuru tagad izmantoju celojot, lai piesietu topošo darbiņu

Jostā bij paredzētas 2 krāsas: tumši sarkana un 2 toņu pelēkie, bet pelēkie rezultātā ir gaužām līdzīgi un viens no otra maz atšķiras

Otrajā reize bija solis tuvāk rakstainajām celainēm. Jāpiedomā par rakstiņu un velku savilkšanu galdiņos. Aušana vēl gana vienkārša. Šoreiz arī iemācījāmies “sapīt” celaines galus (tā, kā 1.bildē). Mājās pinot jostai bārkstis tik skaitīju pie sevis – labā, kreisā, labā, kreisā...

Otrajā nodarbībā iemācītais

Trešā reize - rakstainā celaine. Raksta zīmēšanu es noteikti sapratu un šķita, ka arī “ķieģelīšus” sapratu. Bet tikai nākamajā nodarbībā līdz galam sapratu kas un kā ar tiem “ķieģelīšiem” un celu griešanu prom vai uz sevi. Visādi citādi rezultāts ļoti skaists. Man ļoti patīk mans trešās nodarbības darbiņš - gan krāsas, gan rakstiņš, gan iemācītie knifiņi.

Trešās nodarbības skaistums

Ceturtā reize – vī, dieniņ :D Es jau nebūšu es, ja izvēlēšos kaut ko vienkāršu. Man jāizmēģina tas, ko es gribu, jo es zinu, ka es varu. Vienas citas meitenes mērķis ir noaust Zemgales villaines apaudu (tādēļ arī tapa šī grupiņa un mācības). Izskatīju visu Lilija Balgalves - Treimanes grāmatu “Celaines Celu jostu un apaudu aušana” un paliku pie Zemgales – Bauskas villaines apauda. Tā kā tas man ir mācību darbiņš un gribēju malas simetriskas, tad man nācās sagatavot diegus 38 celu galdiņiem. Es lielāko daļu vakara mērīju un vēru diegus. Otra liela daļa pagāja apauda uzsākšanai – nav joka lieta noturēt rokās 38 celu galdiņus un tos visus vēl pagriezt. Rezultātā man tapa apmēram 2cm. Bet galveno es iemācījos. Tagad tik jāturpina, lai noturas galvā iemācītais.

Zemgales apauda paraudziņa pats, pats sākums

Uz šo brīdi man ir 4 iesākti darbiņi, kurus noteikti pabeigšu. Tikai viens no tiem būs josta, pārējie mācību darbiņi, kas jāpabeidz. Jostu man jau pēc pirmās nodarbības paprasīja mans piekasīgākais “klients”. Šķirstīja 68.gada jostu grāmatu, iebakstīja ar pirkstu un teica: “Mammu, Tu man tādu uzšūsi?” (viņai viss ir šūšana – gan pati šūšana, gan adīšana, gan aušana) Jā, uzaudīšu! Es tikai dziju nopirkšu, krāsas varēsi izvēlēties pati. Un kluss prieks pie sevis ”Cik labi, ka viņa izvēlējās tik vienkāršu celaini”. Tā nu top mana 2.jostiņa.

Piekasīgākā "klienta" izvēlētās krāsas un raksts

Kad pabeigšu, centīšos ielikt pabeigto darbiņu bildes arī te.

Mandeļu riekstu cepumi

Mandeļu piens top gana naski un mandeļu „čužas” ir pietiekoši ;). Mans jaunākais pavāriņš uz jautājumu: „Cepsim šodien cepumus?” deva noteiktu un stingru atbildi „Nē”. :) Kad sāku taisīt mīklu, palīgs bij klāt kā likts un pamēģini tik neļaut pašam darboties ar mīklu!!! Atkal būs skandāls :D

Pamatā izmantoju šo te recepti no "Cepumi un smalkmaizītes". Iesākumam testēju un visu taisīju uz pusi mazāk. Mana recepte sanāca šāda:

• Gī sviests* - 150g
• Mandeļu riekstu „čužas” – 150g
• Kukurūzas milti - 50 g 
• Rīsu milti – 100g
• Cukurs - 75 g 
• vaniļas cukurs (nepieliku, jo mājās nebija vai arī vienkārši nemācēju atrast, bet liktu)

Kā tad tas viss tapa.

Gī sviestu sagriezu gabaliņos, pieliku cukuru, pamaisīju un atstāju, lai sviests paliek mīkstāks. Pa to laiku jaunākais pavāriņš atņēma karoti un maisīja sviestu kopā ar cukuru. Pati sāku gatavot vakariņas, citādi visa ģimene dabūtu ēst ļoti vēlu - sagriezu tītara fileju mazos gabaliņos, nomizoju un arī sagriezu burkānus un kartupeļus. Tiesa gan kartupeļu griešana izrādījās interesantāks pasākums par sveista maisīšanu un pavāriņš izvēlējās palīdzēt sagrieztos kartupeļus likt atpakaļ katlā.

Kad sviests palika mīkstāks un pavāriņš atļāva paņemt karoti, visu cukuru iemaisīju sviestā (šitādu varētu arī uz maizes smērēt un ēst) ;)

Tad pieliku klāt riekstu „čužas” un miltus. Un iedevu pavāriņam, lai mīca. Pati pa to laiku liku vārīties zupu un vēl kaut ko paspēju padarīt.

Pēc diezgan ilgas "mīklas mīcīšanas" un kaut kādu formu veidošanas pavāriņš izdomāja, ka mīkla ir samīcīta un jāiet darīt, kas cits, bet vispirms jāiet rokas mazgāt. Tā kā rokas tika mazgātas virtuves izlietnē, atradās arī jauna nodarbe – jāmazgā trauki. Kamēr pavāriņš „mazgāja” traukus, turpināju vārīt zupu un kārtīgi samīcīju mīklu.

No mīklas taisīju desiņas, sagriezu, saplacināju, liku uz pannas, kas izklāta ar cepamo papīru. 

Slēdzu iekšā cepeškrāsni. Pievērsos zupas vārīšanai. Un tad... izslēdzu cepeškrāsni un pabaroju jaunāko, kas tikko pamodusies no diendusas ;) Pēc pauzes noliku jaunāko spēlēties uz paklājiņa, pavāriņu sūtīju pārģērbies, jo līdz ar traukiem „nomzagāts” bija arī apģērbs, atkal slēdzu iekšā cepeškrāsni.

Cepumus cepu 200 grādos, ne 180. Man tā patika labāk. Cepumiem pietika ar apmēram 10 minūtēm. Ja cepeškrāsnij neizmanto taimeri, jāatceras par to, ka krāsnī ir cepumiņi arī brīdī, kad BKUS piezvana ar atgādinājumu, ka „Jums parīt vizīte” a man tad panika iestājas... vēl svarīgas lietas jāizdara, lai varētu braukt uz BKUS.

Rezultātā sanāca smuki brūni cepumiņi (dažu brūnums bija izteikti melns :D).

Uz pannas šie cepumi neizplūda, kā dažkārt man ir izplūduši sviesta cepumi gatavoti pēc parastās sviesta cepumu receptes.

Un jā.... pārējiem man jācep riekstu cepumi ar parastajām sastāvdaļām – parasto sviestu un parastajiem miltiem.

* Gī sveistu es taisu pati, citādi šie cepumi būtu zelta vērtē ;)

Mandeļu konfektes

Sāksim ar šodienas eksperimentu. Nosaukšu to par mandeļu konfektēm.

Es nu jau regulāri taisu mandeļu pienu. Kā jau PSRS laikā dzimušai, piedzīvojušai Latvijas neatkarības atgūšanu (ui... cik es izklausos sena), izbaudījušai „varu nopirkt jebko” strādājot ASV un "nevaru nopirkt neko" te Latvijā ;), man ir žēl izmest pāri paliekošās riekstu „čužas”. Es tās biju ielikusi ledusskapī ar domu „jāizcep cepumi”.

Šodien bērni ēda saldējumu, bet Austra to nedrīkst un kā par spīti citu našķu, ko viņa drīkst arī nebija (dateles šodien tika izbrāķētas). Iedomājieties, kā reaģē bērns, kuram pasaka „Tu šito nedrīksti”. Mājās skandāls!

Un tad, kā populāros raidījumos saka, „Ja mājās nekā nav, atveram ledusskapi un izņemam laša fileju...”. Nu labi... laša fileja nebija, bet riekstu „Čužas” gan pievērsa manu uzmanību. Mazliet pasmadzeņojam... un ar 2.piegājienu tapa mandeļu konfektes (arī 1.piegājiena končas pazuda no šķīvīša).

Kas nu man bija, ko saliku iekšā un kas sanāca:

• 1/2 glāze mandeļu riekstu „čužas”, kas palikušas pēc mandeļu piena gatavošanas (pieļauju, ka varētu sablenderēt jebkurus rieksuts)
• 1 tējkarote jāņogu želejas (Jāņogas no sava dārza. Kāda laba sirds parūpējās, lai mūsu jāņogas tiktu izmantotas lietderīgi, nevis sapūtu zaros) 
•  1 tējkarote zemesriekstu sviesta (arī pašas gatavots)
• Izkausēta kokosriekstu eļļa. Varētu būt, ka 1 ēdamkarote, lēju uz dullo

Visu samaisīju (iespējams, ka varētu arī sablenderēt) un no iegūtās masas veidoju bumbiņas. Ieliku ledusskapī, lai sacietē. Izveidotās bumbiņas droši vien būs vēl gardākas, ja aplies ar šokolādi vai arī kokosriekstu eļļu samaisītu ar kanēli vai kakao (ko nu kurš drīkst vai kas garšo)

Rezultāts ir salds un sātīgs. Daļa 1.tūres bumbiņas tika notiesātas uzreiz, daļa paralēli pusdienām, daļa laika gaitā tika izmīcīta pa šķīvīti – tā nodarbinās pirkstiņi un laikam takš garšīgāk :D

Foto no bumbiņām kā kārtīgos pavāru blogos? Mmmm.... kā dziedāja „Dāmu pops” – „Varbūt rīt” ;) 

Ja ir kādi ieteikumi kā uzlabot šo našķi, esmu atvērta idejām un ieteikumiem

Pēc ieielgušas pauzes

Oho... 4 gadi kopš pēdējā ieraksta :D

Biežos ceļojumus un laivošanu esmu jau labu laiku kā likusi malā. Pagājušajā vasarā ar ģimeni un draugiem bijām Norvēģijā. Vaaarbūt saņemšos un kaut ko uzrakstīšu.

Tagad aktuāls ir - ko var pagatavot ēst, ja nedrīkst ēst piena produktus, kviešus, olas baltumu, teļa gaļu, liellopu, cūkas un vistas (izņemot mājas) gaļu, auzu putru

Bērnu dārza māsiņa sašutumā – ko tas bērns vispār var ēst?!?!?!?! Tikai dārzeņus!!! (Bet bērnu dārzs un ēdinātājs ir cits stāsts)

Kādas ir alternatīvas? Piens – mandeļu, lazdu riekstu piens. Sviests – Gi jeb Ghi jeb Dži sviests (kā nu kurš to sauc). Kvieši – rīsu, kukurūzas milti. Iemēģināju rudzu miltus, vēl rindā gaida griķu milti. Olas baltums – čia sēklas (bet neesmu vēl bieži mēģinājusi). Gaļa – pamatā izmantoju tītara gaļu, jo tā veikalā ir vispieejamākā. Auzu putra – prosas, kukurūzas, griķu putra.

Un ar ko aizstāt garšīgumus: končas, cepumus, saldējumu un visādus citādus našķus ko citi var? No atļautā veikalā var nopirkt marmelādi, stiklenes, karameles (mums Jelgavā ir karameļu darbnīca, kur karameles un vēl dažus citus našķus var nopirkt), sulu saldējums, dažādi žāvēti augļi, augļi parastie.

Nu tad par to būs arī mans stāsts jeb stāsti – eksperimenti un rezultāti ēdienam, ko var ēst tie, kas uz pirmo skatienu var ēst tikai dārzeņus.

P.S. Mana vēlme ir piefiksēt ko tad esmu izmēģinājusi. Ja laika gaitā būs kādi uzlabojumi kādam ēdienam vai garšīgumam, tad domāju labot esošo ierakstu. Ja mainīsies, kas ļoti, ļoti, tad domāšu, varbūt taps jauns ieraksts

XXV Dziesmu svētki un XV Deju svētki jeb Dziesmīši, jeb viena fantastiska nedēļa

Tā nu reiz notiek – reizi piecos gados visi Latvijas dejotāji un dziedātāji satiekas Rīgā, lai kopīgi mēģinātu, mācītos, koncertētu, ballētos un izbaudītu vienu fantastisku nedēļu, kas ir Dziesmu un Deju svētki.

Lai arī šie svētki ir viens veselums, turpmāk es minēšu tikai Deju svētkus, jo tas tomēr ir tas, ko daru es – dejoju.

Es citiem parasti jautāju, kas Tev visvairāk palika atmiņā no, piemēram, ceļojuma. Uzdevu šo jautājumu sev par Deju svētkiem un izdomāju, ka tās ir pozitīvās emocijas cauri un pāri visam.

Jelgavniece  - es šogad atkal Deju svētkus izbaudīju kā ārpus Rīgas kolektīva dalībnieks un ziniet – tas ir forši. Mēs dzīvojam skolā, mēs nekur neaizklīstam viens no otra, mēs arī brīvajos brīžos turamies kopā un, piemēram, braucam uz jūru peldēt un sauļoties. Vakaros mēs kaut ko pasvinam, iepļāpājam, ejam uzdziedāt kopā ar citiem deju kolektīviem.

Mēģinājumi – tie, protams, ir svarīga Deju svētku sastāvdaļa. Cik fantastiska organizācija, sakārtotība un informētība. Viss (nu… gandrīz) notika laikā, pat tad, kad, piemēram, mūsu pirmais mēģinājums otrdienas rītā nesākās laikā (izrādās, ķibeles ar elektrību), tas beidzās grafikā paredzētajā laikā un viss plānotais tika izdarīts (vismaz mums palika tāds iespaids).

Mēģinājumi uz laukuma ir, teiksim, jauki. Kad ir kāds brīvāks brīdis, mēs satiekam sen neredzētus draugus, kas nu jau dejo citos kolektīvos, parunājam, pasmejamies, jautrojamies. Jautrība bieži vien sit augstu vilni uz laukuma. Un to, ka dejotāji ir kolosāla un superīga tauta var redzēt piemēram šajā video – tas ir fināla mēģinājums, moments, kad rindas tiek taisnotas un kolektīvi likti īstajās vietās. Dejotāji nevis garlaikojas un gaida, bet uzdzied un visiem ir jautri un ir ko atcerēties.

Koncerti – ai, šīs fantastiskās sajūtas esot laukumā vai gaidot to brīdi, kad tūlīt, tūlīt būs jādejo. Plašs emociju spektrs – panika, stresiņš, prieks, laime, satraukums, smaidi, pacilātība… Visa kulminācija ir fināls. Lai arī nav labi salīdzināt, bet tomēr… 2003.gada fināla iznāciens bija Deiva kalējs, kurš jau no pirmajiem brīžiem dzenāja tirpas pa kauliem un aizkustinājums, prieks un pacilātība valdīja visu finālu. Šoreiz šī sajūtu kulminācija bija brīdī, kad skatītāji cēlās kājās un aplausi nerima ne no mūsu, ne skatītāju puses.

Gājiens – man gājieni parasti nepatīk un vienmēr gribu no tiem izvairīties, lai arī saprotu, ka jāiet. Šoreiz, dīvaini, man gājiens patika, jo arī šeit bija tā kolosālā sajūta, kas ceļ spārnos.

Tādi ir tie mani deju svētki – tieši tādi, kā biju cerējusi – pozitīvu emociju pārpildīti. 

Re kā dejotāji prot dziedāt:


Savukārt to, kā gāja kolektīvam, kurā dejoju es, var apskatīt un palasīt Kalve Zelta smiltis mājas lapā

Foto: Indulis un arī es