otrdiena, 2011. gada 26. aprīlis

"Igates" skvoša turnīrs sievietēm

Ar pirmajām sacensībām, kurās piedalījos jau pasen, palielīties nevaru, bet ar šīm gan ;)
Piektdien, 22.aprīlī, piedalījos «Igates» skvoša turnīrā sievietēm B grupā (iesācējas).
Pirmās spēles spēlējot mazliet tā kā jutos nevietā – biju salīdzinoši spēcīgāka par pārējām meitenēm. Vēlāk jau viss bija ok, jo cīniņš sanāca uz goda.

Ir pāris domas priekš sevis – nestresot, jo stress bija iemesls, kāpēc neskaisti nospēlēju spēli par iespēju cīnīties par 1.vietu=> Ievilkt elpu pirms katras serves!
Nu ja... un kad tā sakoncentrējas un ievelk elpu, tad var izcīnīt arī 3.vietu turnīrā. Man prieks par sevi.
Jāizpēta bildes, tur esot ļoti labi redzamas manas kļūdas :)

Nu tad arī te šis tas no piektdienas
Cīņa par fināluCīņa par 3.vietu

Mēs visas B grupas spēlētājas un Baiba - organizatore

Ogre 2011, kustīgā bilde

Ir tapusi arī kustīgā bildīte Ogres aizsprosta nobraucienam



Video: wilx
Foto: kāds labvēlis, kas arī brauca Ogri un vēlāk atsūtīja bildes :)

pirmdiena, 2011. gada 18. aprīlis

Ogre 2011, ar piedzīvojumu

Šo sestdien bija kārta braukt pa Ogri. Diemžēl, bet ierastā kompānija gāja secen citu plānu dēļ. Toties iepazinu citu kompāniju, kura sagādāja ne mazums smaida :)

Diena bija ne pārāk silta, ne pārāk auksta. Finišs mūs sagaidīja ar lietu.
Pati upe – kā jau Ogre. Brāžu krācītes kā ierasts bija feinas.
Te es pat nenojaušu, kāds būs finišsGandrīz visi mēs

Šogad atšķirībā no citiem gadiem bija vaļā Ogres HESa aizprosts. Es tik no tāluma skatos, ka Edmundo mauc cauri. Es jau gribēju neskatoties maukt – tā teikt „mahņom ņegļadja”. Tomēr krastā mēs piestājām, Wilx apskatījās kā tad īsti ir. Es... paliku laivā sēdēt. Tā bija pirmā mana kļūda – vajadzēja apskatīties. Wilx aizsprostu izmauca ok. Es vadījos pēc instrukcijas - jābrauc tā kā pa vidu, tikai mazliet jānovirzās pa labi. Njā... mazliet tas ir mazliet. Pirmkārt ar mazliet bija par maz, otrkārt – man laiva bija pa mīkstu, treškārt – ātrums pārāk mazs. Rezultāts... ehhhhhh...

Braucu es uz vidu, mazliet padevu pa labi (pa maz pa labi), tuvojos aizsprostam, ieraugu vilni un tajā brīdī saprotu ir BAIGIE MĒSLI, bet ir jau pa vēlu. Laižoties vilnī, laivu salocīja 90grādu leņķī, pāri vilnim netiku un paliku mucā. Mētāja mani nevāji, es tik guļus laivā un mēģināju ar airi izvilkties ārā, bet ko tur... airi sit no rokām ārā. Kad laivu piesmēla beidzot pilnu ar ūdeni, tad vilnis arī izmeta ārā.

Sajūtas vilnī? Tāpat kā Rabioux krācē - nekādas panikas. Saprotu, ka vilnis tur, apkārt nemet, esmu pieplakusi guļus laivai, jātiek ārā, saprotu kādā veidā varētu, tik vien tā bēda, ka spēka nepietiek.

Kauns man par savu slinkumu un pārgalvību, tādēļ uzņemto klipiņu vēl joprojām nevaru parādīt citiem ;)

Foto: Wilx. Visas pārējās te
Kā arī aprakstiņš no Wilx te - "Putni un cilvēkēdājs"

otrdiena, 2011. gada 12. aprīlis

Amata 2011, arī kustīga bilde

Rets ir tas gadījums, ka ir iespēja iegūt kādu nekustīgu bildi ar sevi upē, kur nu vēl kustīgu. Te Wilx mazliet pacentās. Pats gan viņš kadrā netika - kamēr gāju uz filmēšanas punktu, šamais jau bija paspējis aizsteigties līdz savai laivai ar visu filmējamo aparātu

Klipiņā - pirmie 3 mēs, pārējie... ir pārējie ;)

sestdiena, 2011. gada 9. aprīlis

Amata 2011

Šo pavasari kaut kā gadījās, ka dikti gaidīju, kad varēs braukt pa upēm. Nu tad... šodien atklāju sezonu ;) Šodien nobraucām pa Amatu. Starts tāds pats kā pagājušo gadu – Amatasciema izbijušā dzelzceļa tilts, finišs - Līgatnes tilts.

Diena auksta – kādi 5 grādi plusā, ūdens temperatūra mazliet virs nulles, auksts vējš. ūdens līmenis - 169. Uz laivojiena orto pusi man pamatīgi nosala rokas. Par to tik vien domāju, kā tikt ātrāk līdz finišam un sasildīt pārsalušās rokas. Bet Wilx pie Zvārtes ieža manas rokas izglāba – iedeva parastos siltos cimdus.
Pozitīvi tas, ka nepiepildījās laika prognoze – nevis lija, bet gan startā un finišā spīdēja saulīte. Līdz ar to nosala tikai rokas un kājas, bet pašai bija ok. Patīkami.

Amata šodien bija laivotāju pilna. Šoreiz redzēju dikti daudzus peldētājus un tukšas, pa upi slīdošas, laivas. Daži skaisti no laivām izvēlās pie Billes aizsprosta, dažus redzējām iepeldam finišā. Vairākiem peldētājiem savu izpalīdzīgo roku sniedza arī mūsu kompānijas cilvēki :)

Daži redzētie un dzirdētie apgāzieni:

Pie Billes aizsprosta 2 laivas pēc kārtas apkrita ļoti līdzīgi. Billes aizsprostam bija jābrauc pa vidu. Šīs 2 laivas padevās uz labo krastu, kur kā pīķis ārā tupēja koks, kā arī labajā pusē ir stāvs kritums. Šīs 2 laivas uzbrauca kokam un laivotāji kā zirņi izkrita no ūdens transportiņiem.

Savukārt aiz līkuma, straume nesa uz kreiso pusi. Ja laicīgi neskatījās, kas notiek, tad pa taisno varēja iebraukt eglē. Tur tad arī bija piespiestas 3 laivas, kuras daži cilvēciņi mēģināja nocelt.

Finišā trakākais bija vienai kompānijai, kurai kaut kur pirms tam viena laiva, visticamāk bija apgāzusies (iespējams pie lustūža). 2 airē, 2 turas pie laivas, no kuriem savukārt viena knapi nonāca līdz krastam, jo aukstais ūdens jau bija darījis savu (tik aukstā ūdenī ķermenis atdziestot 5 minūšu laikā ). Un tikai pēc kādām minūtēm 10 ieraudzījām šīs kompānijas vēl vienus laivotājus, kas centīgi īrās paši un vēl otru laivu vilka uz finišu.

Savukārt dzirdēts stāsts – laivotājam nostāstīts, kā jāizbrauc lustūzis. Rezultātā 2 laivas strauji pietuvojušās pa priekšu braucošam katamarānam, uz kura tup krietni uz krūti paņēmuši airētāji. Visi esot barā kaut kā tikuši gar lustūzi + vēl viens no katamarāna večiem esot atmuguriski iegāzies ūdenī – kājas aizāķētas pie katamarāna, galva zem ūdens, augšā netiek. Šos braucējus neredzēju, bet būtu bijis interesanti no malas apskatīties, kā šāda čupa tiek garām lustūzim :D

Jau otro reizi piefiksēju, ka pēc laivošanas nespēju normāli ar mašīnu pabraukt – gāzes pedālis nemanot pats spiežas un ātrums ļoti fiksi pārsniedz atļauto.

Ļoti daudz bildes ir atrodamas iekš www.laivas.lv:
http://www.laivas.lv/gallery.php?id=423402
http://www.laivas.lv/gallery.php?id=423461
http://www.laivas.lv/gallery.php?id=423582

Kā arī: http://www.plasma-power.lv/amata.html

otrdiena, 2011. gada 15. februāris

Beidzot mazākā skatāmā formātā ir uztapis Augsto Tatru ceļojuma video:
I daļa


2.daļa


3.daļa

otrdiena, 2011. gada 11. janvāris

Augstie Tatri Slovākijā jeb pretī jaunajam 2011.gadam

Vai jaunā gada sagaidīšanu ārpus Latvijas 2 gadus pēc kārtas sākotnēji nepazīstamā kompānijā un pie tam ļoti jautrā un foršā kompānijā var jau saukt par tradīciju?
Arī šajā gadu mijā man bija izdevība aizceļot uz citām zemēm, kur nosvinēju visus gada nogales svētkus: Ziemassvētkus (pirmais vakars Slovākijā), Dzimšanas dienu un protams Gadu miju. Ļoti labi un skaisti pavadīts laiks. Spilgtākais, kas paliks atmiņā? Fantastiski skaisti kalni, sniegs un skati, ūdenskritums, kompānija.

- Sautējuma gatavošana ar dziesmām telefonā, trio un degošs gāzes plīts aizdedzināmais verķis
- Ingas deja ar slotu
- Smily faces (skumjais, japāņu dusmīgais, plātīgais, stringi u.c
Smily faces jeb Ceļazīmju skices
- Tīnas labrītiņš – vai kāds vēlas šampanieti?
- 14 pasažieri 9vietīgā busiņā
- Zaķi, zaķis-> Vilks, vilks-> Vilks, vilks, Kaza, kaza-> .... ->Tekila, tekila, Rums Rums -> Rums, rums, Šņabis, šņabis ->...
- kam pieder šīs zeķes, kam pieder šī apgrauztā desa?
- es neatceros, kur noliku...
- Sarkangalvīte(s)
- сиськи ;)
- Tatranskij čaj kalna virsotnē
- 5 dzimšanas dienas
- pīpētāju skaits braucienā - precīzi neviens
- Sarkanais busiņš, ar kuru iepazinos jau pagājušā gada braucienā (viņš, busiņš, nelika vilties) ;)

Bet par visu pēc kārtas.

Slovensky raj
Pirmā pastaiga Slovākijā. Laiks draņķīgs, sniegs, šķiet, kūst, lietus līst – nejauks dienas sākums. Bet... mežs skaists, ar laiku parādās sniegs, sāk arī no gaisa krist kaut kas līdzīgs sniegam, tikai ļoti slapjam, upe, ūdenskritums, kalni, kāpnes.
Šajā pastaigā, kā jau ierasts, man pa galvu jaucās visādas domas. Un tad viena doma - lūk, kāpēc man patīk tā staigāt – es varu bez steigas domāt, apdomāt un pārdomāt, dungot pie sevis dziesmas un būt prom no ikdienas, stresa un nemitīgās steigas.

Starij Smakovec un Hrebienok apkārtne
Fantastiski skaisti. Doma bija pabraukāt ar ragaviņām no kalna, bet beigās no ragaviņu braukšanas sanāca 5 braucieni ar riepām un pastaiga pa Hrebienok takām, kuras laikā nonācām piesnigušā mežā pie neaprakstāmi skaista ūdenskrituma. Pie tā pavadījām diezgan ilgu laiku brienot gar krastu uz leju un ik pa brīdim apskatot šo dabas skaistumu.
Otrajā reizē, kad bijām šajā apkārtnē, pie ūdenskrituma pavadījām mazāk laika. Pa pāris dienām ūdenskritums bija pamainījies, sals bija darījis savu darbu un akmeņus izrotājis ar skaistām lāstekām. Savukārt, mūsu tālākais jautrais ceļš (ar anekdotēm un sniega vannu) saulainajā dienā, veda caur piesnigušu mežu uz Tatranska Lomnica.

Velka Studenta Dolina un Zbojnicka kopa (2098m)
Protams, ka atkal skaisti, piesnidzis mežs un takas, tālumā balti kalni un to virsotnes.
Kad nonācām līdz kalnu būdiņai un plāns tika mainīts – pastaigāt pa apkārtni, bet virsotnē nekāpt, nodomāju, ka šis tiešām ir nopietns pasākums un nav ko riskēt. Pie šīs domas atgriezos vēlāk, kad jau sākām iet tālāk un man jau pamatīgi sala rokas.
Un tad, un tad...man ļoti patika pauze un Volodja teiktais: ir 3 ziņas - 1 slikta, 2 labas. 1.sliktā – neejam pa domāto pastaigas taku (tipa nomaldījāmies) (es nodomāju „nmja... tūlīt iesim atpakaļ”), 2. labā – mēs uzkāpsim sākotnēji plānotajā virsotnē (es nodomāju, „wow, super!”), 3. labā – tā virsotne ir re kur tepat :D:D:D (es nodomāju „emmm, ja? Un tas ir viss?”)
Tas bija smieklīgi, es biju gaidījusi, ka tā virsotne būs grandiozāka. Bet tik un tā... kalni ir kalni – vējaini, auksti un skaisti.


Belianska alas
Laikam pirmo reizi fotografēju alās. Sanāca gana ok. Tas tā, lai atcerētos:
Stalagmīti, stalagnīti, stalaktīti. No augšas, no apakšas un pa vidu ;) (kurš bija kurš, es natceros. Es pat neatceros vai nosaukumi ir pareizi) ;)

Giewont (1894m), Polija
Gara diena, feina pastaiga... Cēlāmies agri no rīta, lai pēc iespējas agrāk sāktu iet kalnā. Ļoti patika piesnigušie egļu meži. Kāpiens kalnā – gana viegls. Diena saulaina (beidzot varēju pilnvērtīgi iemēģināt savas jaunās brilles).
Jautrākais – kāpiens virsotnē turoties pie ķēdēm, Maksa dzimšanas dienas svinēšana, Latvijas karoga piemontēšana pie krusta, vēl jautrāks kāpiens lejā.

3 jaunie gadi
Hmmm... nu labi, es pamanījos sagaidīt tikai 2 – pēc Latvijas un Slovākijas laika. Pēc Maskavas laika es dziedēju savu degunu – ludziņas sekas.
Bet jaunais zaķa/ kaķa gads sagaidīts gods godam – ar piedzīvojumiem un maziem negadījumiem, ar pozitīvām emocijām, ar dāvaniņām un atrakcijām, ar dejām un atkal jautrību un smiekliem.

Ikvakara ceļš uz „mājām” Stara Lomnica, mūsu „mājas” un kompānija
Katra vakara ceļš uz mājām bija jautrs. Tas bija kā slēdzis – iekāpjam busiņā un hi hi, ha, ha... anekdotes, stāsti, smiekli līdz asarām. Interesanti, kāds tam varēja būt iemesls? Nogurums pēc dienas pastaigām, svaigais gaiss, busiņš, sļivka, jēgerītis, kompānija...?
Mājās katrs vakars arī pagāja jautrībā. Katru vakaru spēles, izklaides un smiekli. Kā arī labs rādītājs – TV iespējams stūrī noklājās ar putekļiem, jo līdzi paņemtās filmas palika tur, kur bija – atmiņas kartēs. Tikai vienas vakariņas ēdām ārpus mājas un secinājām, ka mājās mums tāpat ir labi, jauki un jautri.
Ehhhh... un kompānija. Super! Paldies visiem par jautro ceļojumu un lielo C vitamīna devu.

Bet ir jau vēl apraksti un ja ir vēlme vēl ko palasīt, tad reku te būs Ingas rakstītais 6 daļās - Откровенный дневник повара с художественным вымыслом, kā arī arī Katjas.
Un vēl daudz vairāk un kompaktāk info un bildes par šo braucienu var atrast te

foto: Saniata; Soniq