Rogainings – Ziemeļkurzeme 2010

Esi uzmanīgs ar savām vēlmēm, tās var piepildīties.

Pagājušā gada Jāņos mēs laivojām pa Enguri, Rindu un Irbi. Kad toreiz apstājāmies pie Rindas pussabrukušā tilta, izstaigājām lokatora apkārtni, nodomāju, cik feini būtu te atbraukt vienkārši tāpat - pastaigāt pa mežu un apskatīt apkārtni. Protams, pie šīs domas realizācijas es neķēros, jo tāpat bija gana daudz ko darīt, kur braukt.

Un re ku še ku... man pat nebija nekas jādomā un jāplāno. Nāca negaidīts zvans ar vēl negaidītāku piedāvājumu (zvanīja kursa biedrs ar piedāvājumu pastaigāt 6 stundas pa mežu) un es pat ilgi nepretojoties piekritu. Piekritu piedalīties rogainingā, lai arī lāga nezināju, ko tas nozīmē.
Zināju, ka tas būs kaut kur tajā apkārtnē, bet es pat līdz tam neaizdomājos, ka tā būs tieši tā pati apkārtne, par kuru es nodomāju, ka feini būtu te tāpat atbraukt un pastaigāt :).
Vienkārši pastaiga tā tomēr nebija, bet tik un tā...

Rogainings kā tāds: man patika. Pirmo reizi izbaudīju, ko nozīmē saplānot maršrutu, laiku, distanci, meklēt konrtolpuntus, izmantot orientieristu karti, pirmo reizi tā īsti darbojos ar kompasu.

Plānojam maršrutu

Maršrutu mēs plānojām, es teiktu, saudzīgu. Kopumā uz kādiem 18km, skriet nebijām paredzējuši, bet tikai iet. Kaimiņu mašīnas komanda plānoja pusi iet un pusi skriet – viņi ieguva 3. rezultātu grupā. Mūsu mērķis bija nepalikt pēdējiem. Dīvaini, bet šo mērķi mēs izpildījām – palikām 3. no beigām. Finišā, kad satiku kolēģi un runājām par savāktajiem punktiem pat tā kā neērti sametās. Mums pajautāja:
- cik punktus savācāt?
- 43,
- katrs?
- Nē, visi kopā.

- Viens no kontrolpunktiem - Stabils tilts - Irbenes lokators

Lai vai kā, šis bija interesants piedzīvojums. Mazliet bail, ka šis nepaliek par vēl vienu āķi uz kā uzķerties ;)

Visa info: http://www.okzk.lv/index.php?rogaine
Foto: Wilx

Jaunībai 65

Vai zināt, kā tas ir dejot no visas sirds, ar pilnu atdevi un ar lielu prieku un sajūsmu? Es zinu - tas ir SUPER. Uz īpašas emociju stīgas pagāja viss TDA Jaunība 65 gadu jubilejas koncerts.
Mūsu pirmā tikšanās jau bija janvāra beigās. Cik labi bija atkal satikt vecos dejotājus, ar kuriem ir pavadīts kopā tik daudz laba laika – koncerti, ballītes, pirtis, deju svētki, studentu dziesmas un tosti, kāzas un ķekatas...
Šo sestdien koncerts. Ehhh... es vēl joprojām smaidu. Gāju uz darbu un smaidīju. Garāmgājēji droši vien domāja, ka tā gan ir traka – pirmdienas rītā smaidīt. Bet kā, lai nesmaida?

Koncerta pirmajā daļā dejoja tagadējā Jaunība. Bet otrā daļa bija mūsējā, pārsvarā veco dejotāju. Iedomājieties 6 sastāvi, katrai desmitgadei savs – sākot no 60to gadu dejotājiem līdz tagadējiem.
Tā kā man ļoti patīk dejot un pamanos ielīst ļoti daudz kur, tad man „gadījās” dejot 4 dejas. Un protams, protams, katrai dejai savs tērps. Sen nebiju tādos tempos pārģērbusies. Otrās daļas pirmā deja „Kam ir gaiss” – mugurā gandrīz pilns tautiskais tērps. 3 dejas starpā un aiziet „Zēns paņēma līgaviņu” – te no tautiņtērpa ne vēsts – bikses, tops, citas zeķes, mati ar bik jāpārtaisa. Nu tad – viss nost un nākamais atkal virsū un aiziet atkal uz skatuvi. Super, super.

Kopā mūsu ir daudz - pāri par 100

A pēc koncerta... balle ar koncertu dejo ar Jaunības zvaigzni. Vadītāji un žūrija visai Latvijai jau zināmie Jaunības 80 gadu dejotāji – Jana Duļevska un es teiktu ... Krauze. Žūrijā – Ponomarjovs , Šmite, Kivlenieks, Ufo. Visi priekšnesumi tika vērtēti – bija sulīgi steiki, izvirtīga gatve, muguras, muguras, pirkstgali un pēdas, žūrijas uzpirkšana, mans brīnās, malači, malači utt. utjp.

Pēdējie ballētāji no Jelgavas kultūras nama izgāja ap pussešiem rītā. Nu ko lai saka – tuss kā vecajos labajos laikos.

Tiekamies Jaunības 70 gadu jubilejā pēc 5 gadiem!

Foto: Wilx

Laivošanas sezona turpinās – Lielā Jugla un Ogre, 11.04.2010

Kamēr ūdens upēs ir, tikmēr jālaivo. Vakar kārta bija Lielajai Juglai un Ogrei.

Lielā Jugla	Ogre

Lielā Jugla – Gana ok gabals, gandrīz visu laiku vilnīši, mierīgu ūdeņu laikam pat nebija. Labs mirklis pie Lielās Juglas lustūža. Brauciens īss, apmēram 4km, tik kāda stunda vai pusotra, bet bija labi.

Kā jau zināms, šogad visas upes pārplūst un pamatīgi. Laivojot pa L.Juglu varēja redzēt, cik tad augsts tas ūdens bijis. Tagad tas jau nokrities pa kādiem 2-3m, bet koki un žogi pilni ar ūdens sanestām zālēm/ Skati iespaidīgi.

Lielās Juglas lustūzis	Plūdu sekas

Ogre – Laikam jau pavasara laivošanas noslēguma upe. Sākums ļoti mierīgs. Pa upi slīdējām mierīgi un nesteidzoties, pat īpaši neairējot. Brāžu krāces – nu dikti feinas. Liels šūpošanās un spēlēšanās gabals. Gana daudz labu muciņu, kurās pasēdēt (man gan tas izdevās retu reizi).

Akmeņupīte netika laista garām	Vardīt, vardīt! Cik silts ūdens? ;)
Aizbergi Ogres krastos

Vēl vienu izklaidi pie Ogres var pieskaitīt piebraukšanu un izbraukšanu no finiša. Nobraukt ar savu mašīnīti nebija problēmu, bet uzbraukt atpakaļ :(... bija problēma. Kalna pusceļā es nepaliku, bet nu vienu brīdi likās, ka mašīnai kaut kas no apakšas tok būs norauts. Bet nu... it kā viss ok, mašīna brauc. Tikai nabadzīte gauži netīra, bet tas jau ir viegli labojams.

Foto:Wilx

Amata, 05.04.2010

Pēc 2.aprīļa ziņām par notikumiem Amatā (Egle pār upi, daudz overu, kaudze pazaudēta inventāra), uz Amatu braucu ar trīcošu sirdi.

Kā jau ierasts, visi satikāmies pie šosejas tilta, apskatījāmies līmeni un devāmies uz starta vietu – šoreiz tas bija Amatas ciemā pie dzelzceļa tilta, kur no dzelzceļa tik ceļš vien palicis.

Kaut kur sākumposmā	pie Billes aizsprosta

Kopumā brauciens ļoti labs, nekā traka, ūdens līmenis krietni krities kopš piektdienas, kad mēs braucām pa Vesetu (172cm). Man ļoti patikās Billes aizsprosta izbrauciens un krācītes pie Zvārtes ieža. Super.

Kad jau laiva bija krastā, jau gribējās teikt, ka šis ir bijis veiksmīgs brauciens – ne overi, ne kokos iebraukts, ne laivas plēstas. Bet kur nu... finišā skatos, Modris ļoti ātri kaut kur skrien: „Modri, kur tu tā skrien? :)”. Izrādās, jau nesot laivu no upes, kā nu gadījies, kā ne, mantu maiss ir izkritis no laivas un aizpeldējis pa upi. Skrienot Modris nepanāca. Nu ko tad... JankS un Modris sēdās laivā un devās tālāk pa upi pēc mantu maisa. Pēc varbūt stundas Mantu maiss bija rokā un laivotāji atgriezušies.

Elge, pie kuras piektdien daudzi tika vilkti ārā	Vēl ir ledus

Foto: Wilx

Veseta, 02.04.2010

Vakar laivošanas sezonas atklāšana. Pirmā upe – Veseta, no Vietalvas dzirnavām līdz mājām Mailes.

Šī pavasara plūdi manī ir iedzinuši pamatīgas bailes un uz upi man vēl negribējās braukt. Laiks ārā arī vēl auksts, saules nav, sola lietu. Bet apziņa, ka lielais ūdens var ātri pazust un laivošana izpalikt, lika man saņemties un doties uz Vesetu.

Tālākais kociņš tika pazāģēts	Sākuma posms	Sākuma posma finišs

Priekš pirmās dienas ar nobraukto posmu man bija gana. Pirmie metri pie dzirnavām tika braukti vairākas reizes, JankS un Wilx brauca pa kādām 5 reizēm katrs, es saņēmos tik uz 2 nobraucieniem - bailes un apziņa, ka man spēka nav gana daudz un stūrēšanai vēl lāga neesmu piešāvusies, ņēma virsroku.
Tālākie 5km arī nebija nekāda joka lieta ;) Ūdens līmenis ir augsts, straume liela, ir vairāki sagāzušies koki. Lai vai kā... brauciens veiksmīgs un gatavojamies nākamajam nobraucienam pa Amatu šo pirmdien.

Foto:Wilx; Vairāk foto; Video

Ap gadu miju Marokā

Šis bija vēl viens brauciens, par kuru lēmumu es pieņēmu dienas laikā. :)
Spilgtākais, kas paliks atmiņā:
- Kompānija, sastaptie cilvēki un spārnotākās frāzes (piemēram, Манс лабакаис драугс, кур ту та стеидзиес?),
- Saplīsis buss,
- Toubkal iekarošana,
- Man neko nevajag, es neko nepirkšu – Marakešas tirgus
- Es Jums teikšu, visus sveikšu...
Bet arī bez jau nosauktā bija daudzas skaistas lietas un vietas, ko atcerēties.

Pirmā diena Marokā
Pirmā diena Marokā sākās ar piedzīvojumiem muitā. Mūsu buss veiksmīgi tika cauri kādas stundas laikā. Otrs buss – nu.... mēs viņus gaidījām... cik ilgi nezinu, bet gaidījām (iemesls - īstajā laikā un īstajam vīram netika iedota īstā summa).
Šajā dienā arī sagaidījām lidotājus un nu jau pilna komanda devāmies jaunā gada virzienā. Tomēr viss neritēja tik gludi, kā mēs būtu vēlējušies – tuvojās pilnmēness ;) šajā naktī noplīsa mūsu buss. Pēc vairāku stundu mēģinājuma dabūt to pie dzīvības un pāris mēģinājumiem braukt, mēs nobāzējāmies kautkurienē, lai pagulētu. Nākamajā dienā mūsu buss tika aizvilkts līdz pilsētai Kenitra, kurā radās pirmie iespaidi par Marokas pilsētām, iedzīvotājiem, tirgotavām, remontdarbīcām.
Tajā dienā mēs vēl nezinājām, ka savu busu neredzēsim vēl vairākas dienas.

Pirmais skats iebraucot Tangier	Pa ceļam uz tuksnesi apsveicinājāmies ar mērkaķīšiem	Draudzīgais vīrs pie auto darbnīcas Kenitrā

Erg Chebbi kāpa un tuksneša mala
Pie Erg Chebbi mēs nonācām naktī no 30.12 uz 31.12. Nokaulējām istabiņu cenu no 150 Dirhamiem (MAD) par cilvēku (sākumā bijām 5) uz 120MAD par vienu istabu un devāmies nosvinēt veiksmīgu nokļūšanu tuksneša malā.
Pēdējā 2009.gada diena pagāja izbaudot tuksneša malu. Dienas pirmajā daļā devāmies ar kamieļiem pastaigā pa Erg Chebbi kāpu. Ar kamieļiem līdz berberu nometnei, ar kājām – augšā pa kāpu.
Man tika tāds mīlīgs un mierīgs kamielītis, savukārt aiz manis kamielis gan visu laiku sprausloja un šķita, ja nokritīs striķis, ar ko apsieta viņa mute, tad man būs dikten nospļaudīta mugura. Kā vēlāk dabūju zināt no vietējā berbera, šim kamielim „it is time to make babies” un ja mute nebūs aizsieta, viņš kodīšot priekšējam kamielim.
Berberu nometnē pēc pastaigas pa kāpu, mūsu pavadoņi cienāja mūs ar berberu tēju (ļoti stipra un salda) un nodziedāja dziesmu. Mēs atbildi parādā nepalikām – arī nodziedājām vienu dziesmu, ko letiņi visbiežāk dzied un liela daļa zina vārdus. Vienu reizi ļauts minēt, kas tā bija. Nu protams „Es nenācu šai vietā”.

Kamieļu sagādāšana mūsu grupai	Lejupceļā no ErgChebbi kāpas	Mums veltīta dziesma berberu nometnē

Pēcpusdienā daļa arī devās izbraucienā ar džipiem – apmetām lielu loku ap to pašu kāpu, piestājām pie vietējo mītnēm, pabaudījām vietējo, pavisam melno, afrikāņu koncertu, pameklējām fosilijas, piebraucām pie ezera, kur skatījāmies saulrietu un priecājāmies par skatiem ar mēnesi.

Puika ar tuksneša lapsiņu	Mūsu izbrauciena džipi tuksneša malā	Vakars uz ezera ;)

Jaunā gada sagaidīšana
Jauno gadu sagaidījām tuksneša malā pie tās pašas Erg Chebbi kāpas kempingā „Sahara”. Mums arī līdzi bija eglīte, brīnumsvecītes, liela svece, plaukšķenes, šampanietis. Viss kā pienākas.
Lai arī 1.janvāra rītā no čučammaisa ļoti, ļoti, ļoti negribējās līst ārā un „modinātāju” gribējās vienkārši izstumt no telts un čučēt tālāk, vārdi „Saule aust” man lika no telts izlīst pāris minūšu laikā. Tā nu jaunā gada rīta saullēktu es sagaidīju mazliet paejoties uz kāpas pusi. Vēsīgs rīts, bet saullēkts skaists.

0:00 pēc Latvijas laika	Jaungada svinībām bija sagādāta arī skaista eglīte	2010.gada 1.janvāra saullēkts pie ErgChebbi kāpas

Todras kanjons
Plāniem mazliet mainoties, šī gada pirmajā dienā iekrita nākamais pieturas punkts – Todras kanjons un arī pastaiga pa to. Pirms pārgājiena pa kanjonu, grupa sadalījās divās – vieni, kas devās garākā pastaigā un otri, kas devās meklēt kempingu, kurā apmesties.
Trekingu pa kanjonu varētu nosaukt par īsu iesildīšanos Toubkal iekarošanai. Uzkāpām iespējams kādu 2000m augstumā (bet par augstumu varu arī sameloties). Apskatījām apkārtni, atpūtāmies, mazliet iekodām našķus un devāmies atpakaļ uz busu, lai varētu doties kempinga virzienā. Kempinga virziens izrādījās neizdibināms, jo no „Liepājnieku” busa nebija ne vēsts. Tikai vairākas stundas vēlāk, kad bijām nobāzējušies viesnīcā turpat netālu un ēdām vakariņas, ieradās „Liepājnieku” buss ar piedzīvojumu stāstiem par neizbraucamu upes gultni, tukšu riepu un tās maiņu, došanos atpakaļceļā.

Marokas taksis	Todras kanjons	Todras kanjona apkārtnē

Ūdenskritums Ouzoud
Līdz Ouzoud mēs braucām ilgi, man šķita mūžību – serpentīni un noasfaltētie kalnu ceļi nu nepavisam nebija man labvēlīgi un ķermenis reaģēja ļoti nepatīkami. Lai nebūtu slikti, dabūju gulēt lielu daļu ceļa. Tomēr to visu atsvēra notikumi Ouzoud. Vēlā naktī (iespējams ap desmitiem) mūs „kempingā” sagaidīja Hicham. Puisis izskatījās varen sapīpējies un sadzēries, bet ļoti labprāt ierādīja vietu, kur var uzsliet teltis un istabiņas, kurās varēja apmesties tie, kas nevēlas gulēt teltīs.
Nākamajā rītā puisis bija ļoti dusmīgs uz mūsējiem, staigāja bļaustīdamies it kā attēlojot mūs. Mēs esot dusmīgi un neapmierināti. Vēlāk puisis secināja, ka mēs esam īgni tādēļ, ka no ziemeļiem. Tomēr viņa dusmas ātri vien pārgāja :) Mūsējie viņam uzdāvināja kreklu, vēlāk arī vecu kalendāru ar puskailu meiteņu bildēm (šo viņš mums piekodināja neteikt viņa mammai). Vēlāk Hicham mūs izvadāja pa ūdenskrituma apkārtni, stāstīja par olīvu kokiem, olivēm, krāsām uz olīvu kokiem un īpašniekiem, olivu vākšanu. Tā izdevās varen jauka pastaiga, kuras laikā redzējām ne tikai ūdenskritumu no visām pusēm un mazu posmiņu pārcēlāmies ar tādu kā plostu, bet arī to, kas viņiem tika saukts par kempingu, kā arī redzējām McDonald ;)

Ouzoud ūdenskritums	Hicham - Puisis teātris	Ūdenskrituma apkārtnē topošie Tadžini

Jebel Toubkal (4167m)
3.janvārī vēlu vakarā nonācām ciemā Imlil, no kura nākamajā dienā sākām ceļu uz ciemu Refuges, un vēl dienu vēlāk uz virsotni.
Vakarā visiem kāpējiem tika izdalīti dzelkšņi, cirtņi, paicinieks un tika savārīts siltais ūdens termosiem. Un tad sākās somu pakošana. Mūsu istabiņā to drīzāk varēja nosaukt par kārtējo humora vakaru.
4.janvāra rīts bija viens no retajiem, kad izkustējāmies tikai ar apmēram pusstundas kavēšanos no plānotā (7:30). Man sākums gājienam šķita pagrūts, nācās pierast pie smagās somas un kāpiena. Sākumā visi gājēji izstiepās garā desā (kāds nu kuram iešanas temps). Es paliku viena no noslēdzošajiem. Vēlāk jau izveidojās 2 grupas – vieni, kas aizskrēja ātrā tempā uz priekšu un kurus satikām tikai Refuges un mēs, kas gāja nesteidzoties.
Refuges mēs nonācām ap diviem, tur uztapa vakariņas, notikās augstuma slimības simptomu novēršana un gatavošanās nākamās dienas kāpienam.
5.janvārī cēlāmies jau sešos, lai septiņos varētu sākt ceļu uz virsotni. Te nu arī noderēja dzelkšņi un cirtņi. Nevarētu teikt, ka sniegs uz kalna bija daudz (es biju gaidījusi vairāk). Lai vai kā, tas tur bija un visas uzpariktes noderēja.
Tuvojoties kalna pārējai (~3500m) palielinājās vējš. Vēlāk tas bija vēl spēcīgāks un tālākās kāpšanas laikā atņēma man ļoti daudz spēka. Bet šoreiz es līdz virsotnei tiku.
Tajā pašā dienā nokāpām līdz pat Imlil, sakāpām busos un devāmies uz Marakešu. Mana pirmā doma iekāpjot busā bija – gribu atpakaļ uz kalnu, mierā un klusumā, jo pēc pēdējo divu dienu notikumiem, man šķita, ka ceļabiedriem bija vēl vairāk apspriežamā nekā parasti un ka šoreiz viss tika apspriests n reizes skaļāk kā parasti.

Skats no Jabel Toubkal virsotnes

Marakeša
Pirmā doma bija – es šai pilsētā pazudīšu. Tomēr nebija tik traki. Pirmajā vakarā pa Marakešu staigāju kā aizmigusi, kalns bija paņēmis ļoti daudz spēka. Bet situāciju uzlaboja vakariņas nakts tirgū. Iesaku visiem, nu ļoti garšīgi.
Kad nākamajā dienā daļa grupas aizbrauca uz okeānu (tie, kas mājupceļā devās pāris dienas vēlāk ar lidmašīnām), mēs devāmies uz Marakešas tirgu. Pirmais, ko ieguvu - sev uz rokas „dāvanu” – hennas zīmējumu, par kuru, protams, bija jādod pretī „dāvana”, kuru nokaulēju trīs reizes zemāku nekā sākotnēji prasīts :). Vēlāk sanāca atdalīties no pārējiem un es viena pati paklejoju pa Marakešas tā saukto medīnu. Es šo klīšanu, tiešā vārdu nozīmē, izbaudīju. Man par pārsteigumu (un nebūt ne vilšanos, bet gan prieku), man neviens nemācās virsū ar uzmācīgiem „good price”, „what is your price”, „just look”. Es vienkārši gāju, skatījos, fotografēju. Ejot atpakaļ uz centrālo laukumu gan mana doma „es neko nepirkšu, man neko nevajag” kaut kur pazuda :).
Viena no lietām, kas man patika vislabāk Marakešā ir tā saucamais Marakešas nakts tirgus. Kad sāk jau tumst Marakešas galvenais laukums īsā laikā pārtop par ēstūžu midzeni. Katrs tirgonis cenšas dabūt potenciālo klientu zem savas nojumes. Katram šādam iestādījumam ir savi „iekšā vilcēji”. Spēj tik izvēlēties īsto. Bet nu ēdiens tur ir super garšīgs njammmm :) Man vislabāk garšoja cepts kalmārs un Marokāņu salāti.

Garšīgumu pārdevējs	Palmas Marakešā	Ieliņa Marakešā

Atpakaļceļš
No Marokas atpakaļ ceļā mēs devāmies dienu ātrāk nekā plānots – Eiropa aizsnigusi, var sanākt kavēties. Eiropa tiešām sasnigusi, daži ceļi slēgti. Mēs, kas braucām ar busiem, mājās nonācām kā plānots – 10.janvāra vakarā. Toties lidotājiem, kuriem no Marakešas vajadzēja izlidot 9.janvārī, ceļojums nebeidzās. Tas ko īsziņās saņēmu ir apmērām šāds:
10.janvāris (no rīta) – Vakar atcēla lidojumu, ar īrētu busu atbraucām līdz Tangier, dodamies uz Algeciras, tad jātiek līdz kādai lidostai
10.janvāris (pēc vairākām stundām) – Esam Algeciras, ar busu brauksim uz Malagu. Rīt caur Londonu uz Tallinu.
13.janvāris – Pirmo dienu darbā. Lidmašīnai kļūme, nosēdās nevis Tallinā, bet Rīgā.

Gangster party

Nevaru atturēties no pāris jauku bilžu ielikšanas arī šeit.

Tas notika nu jau pagājušo gadu īsi pirms Ziemassvētkiem – darba Ziemassvētku balle. Man šīs balles tēma tā patika, tā patika... ka vienu brīvdienu laikā, ziedojot kaudzīti nervu šūnu, es sev uztapināju dikten jauku kleitiņu (nu man pašai ļoti patika).

No balles visjaukākais, kas palika, ir tērps un, protams, bildes :)
Foto: Maruta Galeniece