XXV Dziesmu svētki un XV Deju svētki jeb Dziesmīši, jeb viena fantastiska nedēļa

Tā nu reiz notiek – reizi piecos gados visi Latvijas dejotāji un dziedātāji satiekas Rīgā, lai kopīgi mēģinātu, mācītos, koncertētu, ballētos un izbaudītu vienu fantastisku nedēļu, kas ir Dziesmu un Deju svētki.

Lai arī šie svētki ir viens veselums, turpmāk es minēšu tikai Deju svētkus, jo tas tomēr ir tas, ko daru es – dejoju.

Es citiem parasti jautāju, kas Tev visvairāk palika atmiņā no, piemēram, ceļojuma. Uzdevu šo jautājumu sev par Deju svētkiem un izdomāju, ka tās ir pozitīvās emocijas cauri un pāri visam.

Jelgavniece  - es šogad atkal Deju svētkus izbaudīju kā ārpus Rīgas kolektīva dalībnieks un ziniet – tas ir forši. Mēs dzīvojam skolā, mēs nekur neaizklīstam viens no otra, mēs arī brīvajos brīžos turamies kopā un, piemēram, braucam uz jūru peldēt un sauļoties. Vakaros mēs kaut ko pasvinam, iepļāpājam, ejam uzdziedāt kopā ar citiem deju kolektīviem.

Mēģinājumi – tie, protams, ir svarīga Deju svētku sastāvdaļa. Cik fantastiska organizācija, sakārtotība un informētība. Viss (nu… gandrīz) notika laikā, pat tad, kad, piemēram, mūsu pirmais mēģinājums otrdienas rītā nesākās laikā (izrādās, ķibeles ar elektrību), tas beidzās grafikā paredzētajā laikā un viss plānotais tika izdarīts (vismaz mums palika tāds iespaids).

Mēģinājumi uz laukuma ir, teiksim, jauki. Kad ir kāds brīvāks brīdis, mēs satiekam sen neredzētus draugus, kas nu jau dejo citos kolektīvos, parunājam, pasmejamies, jautrojamies. Jautrība bieži vien sit augstu vilni uz laukuma. Un to, ka dejotāji ir kolosāla un superīga tauta var redzēt piemēram šajā video – tas ir fināla mēģinājums, moments, kad rindas tiek taisnotas un kolektīvi likti īstajās vietās. Dejotāji nevis garlaikojas un gaida, bet uzdzied un visiem ir jautri un ir ko atcerēties.

Koncerti – ai, šīs fantastiskās sajūtas esot laukumā vai gaidot to brīdi, kad tūlīt, tūlīt būs jādejo. Plašs emociju spektrs – panika, stresiņš, prieks, laime, satraukums, smaidi, pacilātība… Visa kulminācija ir fināls. Lai arī nav labi salīdzināt, bet tomēr… 2003.gada fināla iznāciens bija Deiva kalējs, kurš jau no pirmajiem brīžiem dzenāja tirpas pa kauliem un aizkustinājums, prieks un pacilātība valdīja visu finālu. Šoreiz šī sajūtu kulminācija bija brīdī, kad skatītāji cēlās kājās un aplausi nerima ne no mūsu, ne skatītāju puses.

Gājiens – man gājieni parasti nepatīk un vienmēr gribu no tiem izvairīties, lai arī saprotu, ka jāiet. Šoreiz, dīvaini, man gājiens patika, jo arī šeit bija tā kolosālā sajūta, kas ceļ spārnos.

Tādi ir tie mani deju svētki – tieši tādi, kā biju cerējusi – pozitīvu emociju pārpildīti. 

Re kā dejotāji prot dziedāt:


Savukārt to, kā gāja kolektīvam, kurā dejoju es, var apskatīt un palasīt Kalve Zelta smiltis mājas lapā

Foto: Indulis un arī es

Klintis - Podlesice, Polija

Šoreiz stāsts sākās ar to, ka starp mācību semestriem bija paredzētas 2 nedēļas brīvas un ļoti, ļoti gribējās kaut kur aizbraukt. Izskatot vairākus variantus, kas uz šo laiku pieejams, nolēmu, ka gribu pievienoties luzumpunkts.lv braucienam uz Poliju, Podlesice mācīties kāpt klintīs. Nemainīgs palika tas, ka pievienojos man vēl nezināmai kompānijai.

Kas tad šoreiz?

Nebija īpašās brauciena dziesmas, tikai uz beigām pielipa viena Blackberry zvana īsais meldiņš (pat vairs neatceros, kāds tas bija)

Ģimenītes - pirmo reizi braucu ceļojumā, kur visi bija sadalīti ģimenītēs. No sākuma biju iedomājusies savādāk - katra ģimenīte gatavos ēdienreizes visiem pārējiem, bet izrādījās bija savādāk - ģimenītes paši sev gatavoja un paši domāja, ko gatavos no sagādātajiem produktiem. Jauki :) Man gadījās feina puišu ģimenīte, kur puiši, es teiktu, vairāk par mani domāja par gatavošanu - ko, kad, kā. Man tik atlika noskatīties, kā puiši rīkojas ar pārtikas krājumiem.

Kempings un netālu esošais ceļotāju veikaliņš – ai, ai , ai… cik viegli ļauties kārdinājumam un iegūt savā īpašumā jaunas un feinas ceļotāju lietiņas :)

Domai ir spēks – vienu dienu nodomāju, ka gribētu kādu dienu pastaigāt pa meža takām. Piepildījās :) Mēs, 3 meičas, gribējām ātrāk nonāk kempingā. Rezultātā ieradāmies pēdējās, jo kaut kā to meža taku bija daudz un lāga nebijām ievērojušas pa kādām mēs nonācām līdz klintīm. Tā nu domās izteiktā vēlme piepildījās – pastaigājām pa meža takām. Nākamajā dienā es un Līva izvēlējāmies uzreiz doties pastaigā pa takām – šoreiz mums bija arī karte :)



Alas – Polija, liela nācija un svešās valodas tiem nav jāzina. Dienā, kad visu laiku lija un mākoņi pat nedomāja izklīst, mēs devāmies apskatīt ~50km netālu esošas alas. Alas kā jau alas, tik saprast neko nevarēja, jo gide, kā viņa pati mūs informēja: „I don’t speak english”.

Un protams… šī bija pirmā reize, kad iemēģināju kāpšanu klintīs. No sākuma jutos nelāgi, jo man vienīgajai nebija iegādātas klinšu kurpītes (nebiju droša, vai mani aizraus kāpšana klintīs un klinšu iemēģināšanai nolēmu izlīdzēties ar parastajām sporta čībām). Bet tā sajūta gana drīz pazuda, jo, manuprāt, es ar savām čībām ar klintīm tiku galā pietiekoši labi. Vismaz es pati tā domāju (varbūt, ka maldos)




Kopumā - man patika klintis, bet, tur esot, nonācu pie domas, ka tas tomēr nav mans (vairākas reizes brauciena laikā iedomājos, ka labāk izvēlētos raftot). Savukārt tagad, kad ir pagājusi gandrīz nedēļa kopš brauciena, es domāju, ka man nevis vienkārši patika, bet ļoti patika, jo ik pa laikam atceros to sajūtu, meklējot aizķerītes un to foršo prieku, kad tiku garām kādam grūtākam posmam (tiesa gan ļoti daudziem es pāri netiku – ne man spēka, ne māka, bet tas jau laikam labojams, vai ne?) Tad nu… ja es kaut kur manīšu kādu kāpšanas sienu, labprāt pakāpelēšu un darīšu to ar prieku. Un kas to zina… varbūt atkal pievienošos kādam klienšu kāpšanas braucienam.

Ar Kalvi Portugālē

Varētu teikt mūžību nebiju šādi ceļojusi – ar deju kolektīvu uz kādu festivālu uz kādu tālu zemi. Tomēr kaut kas ir nemainīgs – arī šim braucienam piekritu vienas dienas laikā. Kā arī nemainīgs ir tas, ka Kalves pamatsastāva dejotājus nezināju un nepazinu. Viena sezona Kalves Zelta smiltīs nebūt nedeva iespēju iepazīt pašu Kalvi. Bet tas jau nav šķērslis, lai brauciens būtu izdevies un jautrs.


Šī brauciena dziesmas (šoreiz divas): 1) Vai Jūs zināt kā mūs’ zemnieks; 2) Party for everybody, dance... (babuškas no Eriovīzijas). Festivāla beigās visi festivāla dalībnieki dziedāja šo dziesmu :)

Brauciena top koncerta iznāciens. Rai, rai, rai... Bija viens īpašs koncerts, kur labai skaņai pietrūka mikrofoni. tad nu dejotāji dejā "Spēlē spēlmani" to vien dzirdēja kā "Rai, rai, rai...". Lai arī nākamajos koncertos skaņa bija laba, tik un tā mēs dzirdējām... rai, rai....

-1; -2, -3... -12 (pēc)koncerti. Mūsu istabiņas tradīcija, katrs koncerts jāatzīmē līdz galu galā nonācām pie beidzamā koncerta un -12

Tautu sadancošana. Dikti lustīgs pasākums. Katrai valstij bija jāmāca kādas savas dejas soļi bērniem un arī citiem festivāla dalībniekiem. Mēs dejojām „Cūkas driķos”, izskatījās, ka visiem patika – bija viegli un jautri.

Zaķis, Muzejs, sols... un festivāla prezidents „today you are breaking everything”. Kad kaut kur sastapām festivāla prezidentu un/ vai viņa sievu, tā gāzām kādus podus. Cits dabūja rājienu un vēlāk dāvāja ziedus kā atvainošanos, cits muzejā apgāza senu iespējams afrikāņu statuju, cits ar zupas bļodu rokā tika veikli nogāzts no sola.

Stopi un piekabes. Lai arī no skolas, kurā mitinājāmies līdz centram nebija dikti tālu jāiet, vieglāk un ērtāk bija nostopēt auto ar piekabi un visiem salīst tajā un jautrā garā aizbraukt līdz pilsētas centram. Domājams vietējie jau pirmajā dienā saprata, ka no letiņiem var sagaidīt visu un vēl vairāk.

Man nav balss, bet ir puns. Balsi es izskatās atstāju lidmašīnā pa ceļam uz Portugāli, tomēr atpakaļ ceļā atguvu tikai daļu balss. Savukārt kāds stabs man par piemiņu atstāja suvenīru uz pieres. Iesaku, ja stopē auto, negrozīsiet kā vējrādim, bet stāvēt uz vietas ;)

Rīsi un maize katru dienu. Reti kad man kāds no ēdieniem apnīk, bet nu šoreiz pat es varēju teikt, kas par daudz, tas par skādi. Baltmaizi, man ilgi vēl negribēsies ēst. Par rīsiem sāku jau domāt

Bāriņš Klīnika un Sangrija. Meitenes vienā no pirmajām dienām atklāja labu bāriņu, kur bārmenis pēc dažiem mūsu nācieniem jau zināja, ko mēs gribēsim – sapildīt sangriju ūdens pudelēs. Dikti garda sangrija, kura krūzēm un pudelēm šauj korķus ārā.

Apelsīni, citroni, kukurūza brauciena laikā netika pirkti – mēs tos aizņēmāmies uz neatdošanu ;) un tā katru reizi, kad devāmies pastaigā uz un no pilsētas.

Okeāns. Gribas teikt okeāns kā jau okeāns. Tomēr, lai ari saule it kā sildīja un mākoņu nebija, pie okeāna zēģelēja drēgns vējšs un brīžam prasījās ko siltāku uzvilkt.


Portugālē podiem nav vāku un brilles. Un bērnudārzos ir ļoti mazi podiņi un izlietnītes.

Amerikāņi, kas ir Poļi. Viens liels pārsteigums šajā braucienā mums tika sagādāts, ka Poļu himnas laikā visi amerikāņi līdzi dziedāja poļu himnu... opaaaaa.... kas tas? Kā izrādās, lielākā daļa amerikāņu deju grupas dalībnieku, kā arī tās vadītāja ir Poļu emigranti un viņu bērni.

Portugāles pilsētiņu ieliņas. visforšākais no redzētajām pilsētām Portugālē, man šķiet, ir to ieliņas. Mazas, šauras, kompaktas, piekārtas ar veļu... visas ar savu Portugāles smeķi.

TDA Teiksma dižkoncerts „Ceļā uz deju svētkiem”

Pirmo reizi skatījos TDA Teiksma dižkoncertu no malas. Pirmās emocijas – prieks, ka esmu Ķīpsalā, ka redzu nu jau izbijušos „cīņu” biedrus, ka varam pasmaidīt viens otram, aprunāties, pasmieties, ka varu iesiet kādu banti, piespraust saktiņu, pielīmēt skropstas... esmu savējā :)

Mans pirmais jautājums jau kā skatītājam bija – vai mēs, Teiksma, vienmēr koncerta sākumu tik ļoti kavējām. Laikam jau nē, jo šoreiz, kā vēlāk uzzināju, bija kāds ČP, bet tas lai paliek teiksmiešu ziņā.

Koncertu noskatījos ar smaidu sejā. Man ļoti patika Teiksmas studija un viņas sniegums. Malači, ne velti viņi pēc skates rezultātiem B grupā ir pirmie Latvijā. Teiksmas bērniņi fantastiski, bet bērni uz skatuves vienmēr ir fantastiski. Teiksmas vidējie – uz viņiem varu daļēji skatīties tikai ar smaidu, jo te jau iezogas vērtējums par deju svētku repertuāra dejām (kā nekā pati dejoju vidējos). Savukārt Ērgļa „Vai domāju, vai cerēji” ir super jautra deja. Īsts teātris uz skatuves. Un jā... tas ir Teiksmas un Ērgļa gars un spars.

Nu un tad jau Teiksmas pamatsastāvs. Vēl joprojām gribas teikt – manējie :) neesmu redzējusi labāku izpildījumu „Sasatiku puisīti” par Teiksmas. No malas laikam nebiju lāga redzējusi, bet ļoti patika „Medņevietis”. Nu jā... „Kungi mani karā sūta”, ehhhh... šo deju laikam paspēju nodejot tik pāris koncertos, par šo gan man bija tā mazliet žēl, ka tik maz esmu to dejojusi un turpmāk redzēšu tikai citu izpildījumā. Bet tas tik tā, lai būtu beidzot arī par ko pažēloties ;)

Tas, ko varu vēl pateikt pēc šī koncerta – Teiksmieši tiešām izliek sevi visu uz skatuves, prieks skatīties.

Gaidu nākamos koncertus!

Tartu – Baltija dejo

Atzīšos, man ļooooooooti negribējās braukt uz Tartu. Pie sevis visu laiku pukojos, ka nedēļas nogale norakstāma, ka neko nevarēšu paspēt izdarīt, kā arī 5dien pusdienu tik varēšu pastrādāt. Bet tā laikam vienmēr ir, kad vismazāk gaidi to labo un pozitīvo tas atnāk pats no sevis un ir prieks par notikušo. Tā arī šoreiz. Brauciens rezultātā bija ļoti pozitīvs, ir ko atcerēties un ir par ko pasmaidīt :) – autobusi un šoferi, boulings un nakts pastaiga uz skolu, pastaiga pa Tartu,  Gostu uznāciens koncertā (vismaz man tas ir top izgājiens šajā sezonā), iztrakošanās ballītē pēc koncerta.

TDA Kalve 65.gadu jubileja

Gads riņķī un vēl viens 65 gadu jubilejas koncerts, šoreiz TDA Kalve. Nu jau veselu sezonu par savu pulciņu saucu Kalves Zelta Smiltis un Zelta Smiltis ir trupinājums Kalvei. Tad nu... vēl viens 65 gadu jubilejas koncerts manā kontā :D

Šis koncerts viennozīmīgi bija īpašs ar to, ka koncerta otrajā daļā tika dejotas Guntas Skujas dejas Valta Pūces orķestra pavadījumā. Atceros pirmo mēģinājumu kopā ar Pūces orķestri. Uz mēģinājumu ierados ar kavēšanos. Kad ienācu zālē, Kalves Zelta Smiltis dejoja deju „Gosti”. Man tirpas pārskrēja pār kauliem, cik vareni un pacilājoši spēlēja Pūces orķestris šo gabalu. Un tik pamatīga bija visa koncerta otrā daļa.

Visi foto no www.azarts.lv

Gads... ko tālāk?

Ui... prceīzi 1 gads, kopš esmu ko sadūšojusies atkal uzrakstīt :)

Mana apņemšanās aprakstīt savus braucienus ir mazliet izplēnējusi. Šeit ir izkrituši apraksti par Jaungada ceļojumu uz Tatriem – jā, jā... biju vēlreiz Tatros un brauciens bija ļoti labs. Trūkst arī apraksts par TDA Kalve 65 gadu jubilejas koncertu – jā, jā... vēl viens kolektīvs, kuram svinēju 65.gadu jubileju :) Un protams, protams... pavasara laivošana. Vai pacensties kaut ko „ieraut”? ir intereses?