Amata 2011, arī kustīga bilde

Rets ir tas gadījums, ka ir iespēja iegūt kādu nekustīgu bildi ar sevi upē, kur nu vēl kustīgu. Te Wilx mazliet pacentās. Pats gan viņš kadrā netika - kamēr gāju uz filmēšanas punktu, šamais jau bija paspējis aizsteigties līdz savai laivai ar visu filmējamo aparātu

Klipiņā - pirmie 3 mēs, pārējie... ir pārējie ;)

Amata 2011

Šo pavasari kaut kā gadījās, ka dikti gaidīju, kad varēs braukt pa upēm. Nu tad... šodien atklāju sezonu ;) Šodien nobraucām pa Amatu. Starts tāds pats kā pagājušo gadu – Amatasciema izbijušā dzelzceļa tilts, finišs - Līgatnes tilts.

Diena auksta – kādi 5 grādi plusā, ūdens temperatūra mazliet virs nulles, auksts vējš. ūdens līmenis - 169. Uz laivojiena orto pusi man pamatīgi nosala rokas. Par to tik vien domāju, kā tikt ātrāk līdz finišam un sasildīt pārsalušās rokas. Bet Wilx pie Zvārtes ieža manas rokas izglāba – iedeva parastos siltos cimdus.
Pozitīvi tas, ka nepiepildījās laika prognoze – nevis lija, bet gan startā un finišā spīdēja saulīte. Līdz ar to nosala tikai rokas un kājas, bet pašai bija ok. Patīkami.

Amata šodien bija laivotāju pilna. Šoreiz redzēju dikti daudzus peldētājus un tukšas, pa upi slīdošas, laivas. Daži skaisti no laivām izvēlās pie Billes aizsprosta, dažus redzējām iepeldam finišā. Vairākiem peldētājiem savu izpalīdzīgo roku sniedza arī mūsu kompānijas cilvēki :)

Daži redzētie un dzirdētie apgāzieni:

Pie Billes aizsprosta 2 laivas pēc kārtas apkrita ļoti līdzīgi. Billes aizsprostam bija jābrauc pa vidu. Šīs 2 laivas padevās uz labo krastu, kur kā pīķis ārā tupēja koks, kā arī labajā pusē ir stāvs kritums. Šīs 2 laivas uzbrauca kokam un laivotāji kā zirņi izkrita no ūdens transportiņiem.

Savukārt aiz līkuma, straume nesa uz kreiso pusi. Ja laicīgi neskatījās, kas notiek, tad pa taisno varēja iebraukt eglē. Tur tad arī bija piespiestas 3 laivas, kuras daži cilvēciņi mēģināja nocelt.

Finišā trakākais bija vienai kompānijai, kurai kaut kur pirms tam viena laiva, visticamāk bija apgāzusies (iespējams pie lustūža). 2 airē, 2 turas pie laivas, no kuriem savukārt viena knapi nonāca līdz krastam, jo aukstais ūdens jau bija darījis savu (tik aukstā ūdenī ķermenis atdziestot 5 minūšu laikā ). Un tikai pēc kādām minūtēm 10 ieraudzījām šīs kompānijas vēl vienus laivotājus, kas centīgi īrās paši un vēl otru laivu vilka uz finišu.

Savukārt dzirdēts stāsts – laivotājam nostāstīts, kā jāizbrauc lustūzis. Rezultātā 2 laivas strauji pietuvojušās pa priekšu braucošam katamarānam, uz kura tup krietni uz krūti paņēmuši airētāji. Visi esot barā kaut kā tikuši gar lustūzi + vēl viens no katamarāna večiem esot atmuguriski iegāzies ūdenī – kājas aizāķētas pie katamarāna, galva zem ūdens, augšā netiek. Šos braucējus neredzēju, bet būtu bijis interesanti no malas apskatīties, kā šāda čupa tiek garām lustūzim :D

Jau otro reizi piefiksēju, ka pēc laivošanas nespēju normāli ar mašīnu pabraukt – gāzes pedālis nemanot pats spiežas un ātrums ļoti fiksi pārsniedz atļauto.

Ļoti daudz bildes ir atrodamas iekš www.laivas.lv:
http://www.laivas.lv/gallery.php?id=423402
http://www.laivas.lv/gallery.php?id=423461
http://www.laivas.lv/gallery.php?id=423582

Kā arī: http://www.plasma-power.lv/amata.html

Beidzot mazākā skatāmā formātā ir uztapis Augsto Tatru ceļojuma video:
I daļa


2.daļa


3.daļa

Augstie Tatri Slovākijā jeb pretī jaunajam 2011.gadam

Vai jaunā gada sagaidīšanu ārpus Latvijas 2 gadus pēc kārtas sākotnēji nepazīstamā kompānijā un pie tam ļoti jautrā un foršā kompānijā var jau saukt par tradīciju?
Arī šajā gadu mijā man bija izdevība aizceļot uz citām zemēm, kur nosvinēju visus gada nogales svētkus: Ziemassvētkus (pirmais vakars Slovākijā), Dzimšanas dienu un protams Gadu miju. Ļoti labi un skaisti pavadīts laiks. Spilgtākais, kas paliks atmiņā? Fantastiski skaisti kalni, sniegs un skati, ūdenskritums, kompānija.

- Sautējuma gatavošana ar dziesmām telefonā, trio un degošs gāzes plīts aizdedzināmais verķis

- Ingas deja ar slotu

- Smily faces (skumjais, japāņu dusmīgais, plātīgais, stringi u.c

Smily faces jeb Ceļazīmju skices

- Tīnas labrītiņš – vai kāds vēlas šampanieti?

- 14 pasažieri 9vietīgā busiņā

- Zaķi, zaķis-> Vilks, vilks-> Vilks, vilks, Kaza, kaza-> .... ->Tekila, tekila, Rums Rums -> Rums, rums, Šņabis, šņabis ->...

- kam pieder šīs zeķes, kam pieder šī apgrauztā desa?

- es neatceros, kur noliku...

- Sarkangalvīte(s)

- сиськи ;)

- Tatranskij čaj kalna virsotnē

- 5 dzimšanas dienas

- pīpētāju skaits braucienā - precīzi neviens

- Sarkanais busiņš, ar kuru iepazinos jau pagājušā gada braucienā (viņš, busiņš, nelika vilties) ;)

Bet par visu pēc kārtas.

Slovensky raj

Pirmā pastaiga Slovākijā. Laiks draņķīgs, sniegs, šķiet, kūst, lietus līst – nejauks dienas sākums. Bet... mežs skaists, ar laiku parādās sniegs, sāk arī no gaisa krist kaut kas līdzīgs sniegam, tikai ļoti slapjam, upe, ūdenskritums, kalni, kāpnes.

Šajā pastaigā, kā jau ierasts, man pa galvu jaucās visādas domas. Un tad viena doma - lūk, kāpēc man patīk tā staigāt – es varu bez steigas domāt, apdomāt un pārdomāt, dungot pie sevis dziesmas un būt prom no ikdienas, stresa un nemitīgās steigas.

Starij Smakovec un Hrebienok apkārtne

Fantastiski skaisti. Doma bija pabraukāt ar ragaviņām no kalna, bet beigās no ragaviņu braukšanas sanāca 5 braucieni ar riepām un pastaiga pa Hrebienok takām, kuras laikā nonācām piesnigušā mežā pie neaprakstāmi skaista ūdenskrituma. Pie tā pavadījām diezgan ilgu laiku brienot gar krastu uz leju un ik pa brīdim apskatot šo dabas skaistumu.

Otrajā reizē, kad bijām šajā apkārtnē, pie ūdenskrituma pavadījām mazāk laika. Pa pāris dienām ūdenskritums bija pamainījies, sals bija darījis savu darbu un akmeņus izrotājis ar skaistām lāstekām. Savukārt, mūsu tālākais jautrais ceļš (ar anekdotēm un sniega vannu) saulainajā dienā, veda caur piesnigušu mežu uz Tatranska Lomnica.

Velka Studenta Dolina un Zbojnicka kopa (2098m)

Protams, ka atkal skaisti, piesnidzis mežs un takas, tālumā balti kalni un to virsotnes.

Kad nonācām līdz kalnu būdiņai un plāns tika mainīts – pastaigāt pa apkārtni, bet virsotnē nekāpt, nodomāju, ka šis tiešām ir nopietns pasākums un nav ko riskēt. Pie šīs domas atgriezos vēlāk, kad jau sākām iet tālāk un man jau pamatīgi sala rokas.

Un tad, un tad...man ļoti patika pauze un Volodja teiktais: ir 3 ziņas - 1 slikta, 2 labas. 1.sliktā – neejam pa domāto pastaigas taku (tipa nomaldījāmies) (es nodomāju „nmja... tūlīt iesim atpakaļ”), 2. labā – mēs uzkāpsim sākotnēji plānotajā virsotnē (es nodomāju, „wow, super!”), 3. labā – tā virsotne ir re kur tepat :D:D:D (es nodomāju „emmm, ja? Un tas ir viss?”)

Tas bija smieklīgi, es biju gaidījusi, ka tā virsotne būs grandiozāka. Bet tik un tā... kalni ir kalni – vējaini, auksti un skaisti.

Belianska alas

Laikam pirmo reizi fotografēju alās. Sanāca gana ok. Tas tā, lai atcerētos:

Stalagmīti, stalagnīti, stalaktīti. No augšas, no apakšas un pa vidu ;) (kurš bija kurš, es natceros. Es pat neatceros vai nosaukumi ir pareizi) ;)

Giewont (1894m), Polija

Gara diena, feina pastaiga... Cēlāmies agri no rīta, lai pēc iespējas agrāk sāktu iet kalnā. Ļoti patika piesnigušie egļu meži. Kāpiens kalnā – gana viegls. Diena saulaina (beidzot varēju pilnvērtīgi iemēģināt savas jaunās brilles).

Jautrākais – kāpiens virsotnē turoties pie ķēdēm, Maksa dzimšanas dienas svinēšana, Latvijas karoga piemontēšana pie krusta, vēl jautrāks kāpiens lejā.

3 jaunie gadi

Hmmm... nu labi, es pamanījos sagaidīt tikai 2 – pēc Latvijas un Slovākijas laika. Pēc Maskavas laika es dziedēju savu degunu – ludziņas sekas.

Bet jaunais zaķa/ kaķa gads sagaidīts gods godam – ar piedzīvojumiem un maziem negadījumiem, ar pozitīvām emocijām, ar dāvaniņām un atrakcijām, ar dejām un atkal jautrību un smiekliem.

Ikvakara ceļš uz „mājām” Stara Lomnica, mūsu „mājas” un kompānija

Katra vakara ceļš uz mājām bija jautrs. Tas bija kā slēdzis – iekāpjam busiņā un hi hi, ha, ha... anekdotes, stāsti, smiekli līdz asarām. Interesanti, kāds tam varēja būt iemesls? Nogurums pēc dienas pastaigām, svaigais gaiss, busiņš, sļivka, jēgerītis, kompānija...?

Mājās katrs vakars arī pagāja jautrībā. Katru vakaru spēles, izklaides un smiekli. Kā arī labs rādītājs – TV iespējams stūrī noklājās ar putekļiem, jo līdzi paņemtās filmas palika tur, kur bija – atmiņas kartēs. Tikai vienas vakariņas ēdām ārpus mājas un secinājām, ka mājās mums tāpat ir labi, jauki un jautri.

Ehhhh... un kompānija. Super! Paldies visiem par jautro ceļojumu un lielo C vitamīna devu.

Bet ir jau vēl apraksti un ja ir vēlme vēl ko palasīt, tad reku te būs Ingas rakstītais 6 daļās - Откровенный дневник повара с художественным вымыслом, kā arī arī Katjas.

Un vēl daudz vairāk un kompaktāk info un bildes par šo braucienu var atrast te

foto: Saniata; Soniq

NeLatvieši Teiksmā jeb Teiksmas iesvētības 2010

Ui... tas bija jau oktobra pirmspēdējā dienā ;) Teiksmas iesvētības. Labs pasākums, interesantas izdarības un pārbaudījumi, raibi, krāsaini tērpi, jautri priekšnesumi.

Šoreiz – NeLatvieši. 4 pārbaudāmās nācijas: Krievi, Ķīnieši, Indieši un Meksikāņi, kā arī citas pamattautas, kas tās 4 pārbaudīja un vērtēja. Un vēlāk baļļuks :D

Man pašai šis pasākums vairāk asociējās ar gatavošanos, galda satura saskaņošanau, naudiņas fīrēšana, bilžu atlasi, ko likt pie sienas. Ar prieku meklēju bildes savos vecajos krājumos no ceļojumiem. Par dažām bildēm bija īpašs prieks un vēl jo lielāks prieks, ka tās nonāca pie sienas (medusmaize manai dvēselei :D:D:D)

Pārbaudījumu daļa pagāja skraidot no vienas pārbaudījumu istabas uz nākamo, žēl, bet daudz kas palika aiz kadra. Filma – vēl top.

Tusiņš – par to vēsture klusē.

Greizais kompass 2010

Brīvdabas muzejs, saulaina un neticami skaista rudens diena, 18 deju kolektīvi + organizatori TDA Dardedze, 30 TDA Teiksma dalībnieki, Teiksmas dzirnaviņas, karte, uzdevumu lapiņas, kontrolpunkti, kopdarbs uzdevumos un beigu tuss mūzikas klubā Acco. Tas viss ir Greizais kompass 2010.

Teiksmas dzirnaviņas	Dodamies iekarot kompasu

Komanda var paveikt visu	Visa komanda jau finišējusi

Šis pasākums notiek tikai 3.gadu, bet jau ir ieguvis labu slavu dejotāju vidū. Un ne velti. Te ir ieskats no Greizā kompasa 2010:
http://www.youtube.com/watch?v=OCP6XOVFHMY
http://www.youtube.com/watch?v=DNDI5dxmF5k&feature=related
http://www.youtube.com/watch?v=PwxxujkVW9I&feature=related

Šī gada Greizā kompasa video:

I daļa:

II daļa:

III daļa (rezultāti un apbalvošana):

Alpi vasarā

Šīs vasaras un tālāko atvaļinājuma braucienu plāni mainījās ik pa brīdim. Domas un ieceres bija dažādas, bet... ar laiku viss kļūst skaidrs un kāds plāns tiek pieņemts par galēju un nemainīgu. Šī vasaras atvaļinājums – Alpi. Tiesa gan tas bija jau jūnija beigās jūlija sākumā, bet tik un tā, tas bija labs ;)

Īsumā:
Cikos rīt ceļamies? – Kā parasti :)
Vieglas pēcpusdienas pastaigas, apetīti rosinošs kāpiens
Mans spieķītis – šoreiz priežu koka
Mana brauciena dziesma – lejā pie upītes, aug zilas puķītes.
Mana upe – Durance
Saldumiņš vajadzīgs katrā ēdienreizē
Atpakaļ ceļš – bez korķiem nu nekādi nedrīkst, vedam uz Latviju negaisu.

Braucienā devāmies četratā un diezgan ekskluzīvi – ar divām mašīnām. Iemesls: lai visi varētu laivot un nevienam nevajadzētu sēdēt krastā un pārdzīt mašīnu no starta uz finišu.

Kā jau ierasts braucienā paredzētas 2 izklaides – upes un kalnu pastaigas.

Isar (Vācija): Jau trešajā brauciena dienā laivojām. Upe Isar. Patīkams laivojiens, mierīgs. Tikai viena lielāka krāce, pie kuras pastājāmies, lai nolemtu braukt vai nē.
Neushwinshtein pils (Vācija): Lēna pastaiga pa pils apkārtni, vēlāk ekskursija pa pili. Skaista un laikam tiešām pasakaina pils.
Lech (Austrija): Straujāka nekā Isar. Gandrīz visu laiku vilnīši, finišā vienā mucā piesmēlu puslaivu ar ūdeni :). Vakarā pastaigājām pa vietējo apkārtni, ciemu. Namiņi kopti, lauki arī. Viss perfekti sakārtots. Namiņiem ziedi, slēģi, viss tīrs un sakārtots. Ceļš tik brīžam tāds dīvains ;)... ir ir un te hop māja uz ceļa un braukšanai atlikusi vairs tikai viena josla
Vorderrhein (Šveice): It kā 2+ kategorija, bet krāces gana niknas. Vienā Jānis peldēja. Jānis esot kā korķis no pudeles no laivas izlecis. Es to neredzēju, jo dikti cītīgi airējos pa krāci un jāsaka gana veiksmīgi, tik vien kā piesmēlu laivu pilnu ar ūdeni, bet tas jau normāli. Upes apkārtne ir ļoti skaista, daļu laivojiena tā tek caur kanjonam.

Vakarā pēc Vorderrein laivošanas un vakariņām devāmies pastaigā, bija doma aiziet līdz tuvējam ezeriņam ar dzidru, dzidru ūdeni un saliņām, kā arī līdz kanjonam, pa kuru dienā laivojām. Nu ko lai saka... skaisti – meža takas, koki, ziedi, kalni, namiņi un apstrādāti lauki, ezers, kanjons, upe.
Mazā Šveice (Šveice): Ir vērts redzēt, viss tik mazs, tik feins un tik forši saveidots. Mazas pilis, lauku sētas, baznīcas, vilcieniņi, kalni, kuģīši.
Durance (Francija), 2.kategorija: sākuma posms labs – krāces, slalomiņš, pa kādai muciņai. Beigu posms – upe plata, daudz līkumu, diezgan spēcīgs pretvējš, bet straume laba, līdz ar to arī laivas tīri labi nes uz priekšu. Pašās beigās tīri feinas krāces – posms, kur kajakeri trenējas. Visi izbraucām šo bez problēmām. Jānis teica, ka es esot tās krāces mierīgi un filigrāni izairējusi. Katra brauciens it gan nofočēts, gan nofilmēts.

Pēc Durances laivojiena sekoja vakara pastaiga :) Doma bija aizstaigāt līdz ciemam Dormillouse. Gluži līdz ciemam mēs neizgājām, bet līdz tā pirmajiem namiņiem gan. Pa ceļam ievērtējām vairākus ūdenskritumus, kā arī izveidojām dabas vērotāju pulciņu. Šīs pastaigas laikā tika safotografēti daudz un dažādi ziedi un kukaiņi.
Guila un Lover Durance (Francija) (3- kategorija ar 3 un 3+ elementiem): Guila - diezgan īs gabals, bet labs, ar diezgan labam krācēm. Guila ietecēja Durancē, mazliet gabals no iepriekšējās dienas finiša posma un tad jau tālāk laivojiens pa tīri labām krācēm.

Pirmajā dienā, kad apbraukājām upes, bijām piebraukuši pie Durnaces 3+ krāces: Rabioux. Pirmā doma bija, ka šeit laivas jānes apkārt vai arī jābeidz te laivot. Tomēr... aizbrauc viens rafts, vēl viens, vēl viens un jo ilgāk skatos uz krāci, jo rodas lielāka vēlme to nobraukt. Tā nu arī bija. Atlaivojām līdz šai krācei, aizgājām apskatīties un pa vienam braucām. Viss ir nofilmēts. Un te nu bija mana kārta peldēt. Sajūtas? Bailes un ļoooti liels satraukums bija pirms sēšanās laivā. Bet viss risinājās apmēram tā:
...Tuvojos krācei, redzu, krastā no kāda bariņa viens vīrs rāda uz mani ar roku...
...Iebraucu krācē, mani pasit uz augšu, sagriež pa kreisi...
...Esmu ūdenī un saprotu, ka jāpeld, jātur aris un laiva...
...Tieku pie gaisa, bet elpu ievilkt tā kārtīgi nevar, tik saraustīti, īsi kampieni...
...Līdz "burkānam" netieku, jāpeld krastā pašai...
...Kaut kad laivu esmu palaidusi vaļā un pagriezusi airi pa straumei, peldu cik ātri spēju uz krastu, jo pēc 400m ir krauja...
...Viena brīdī doma prātā: "Jēeeee... glābšanas veste dara savu darbu"
...Rezultātā laiva aizpeldēja, Jānis laivoja pakaļ, es izpeldēju, sēdāmies Alda laivā un ķērām Jāni rokā.


La pai de sucre jeb Col Agnel (Francijas – Itālijas robeža) – virsotne, kurā uzrāpāmies. Un laikam tiešām jāsaka uzrāpāmies, jo kāpiens bija gana stāvs, kā arī lejā brīžam nācās šļūkt, ne kāpt. Jau lejā esot Jānis tik noteica: „Ja būtu zinājis, ka tur ir tik stāvs, nebūtu gājis”
Ubaye (Francija) bija šī brauciena noslēdzošā upe. Nu dikti gribējās ko mierīgu, bet kas tev deva – sākuma posms straujš un krāčains un mucas arī daudz. Vismaz puse no mucām bija manējās ;) Labi, ka neapmetos, bet veiksmīgi nostūrēju. Ik pa brīdim tik jāstājas malā un ūdens no laivas jālej laukā. Beigu posms gan mierīgs un feins. Varēja arī atpūsties.

Vēlaties redzēt ledāju kalnos vasaras vidū? To var :) Arī līdz tādam mēs aizstaigājām. Saucas Glacier d'Arsine. Biju domājusi, ka šamais būs iespaidīgāks, bet nu...
Verdonas kanjonsir viens no lielākajiem Eiropā. Skaists. Pastaigājām pa taku no Point Sublime līdz Belvédère de la Maline. Brīžam interesanti – garas alas, garas kāpnes, drošības stieples, pauzes ar kāju dzesēšanu vai peldei upē, apetīti rosinošs kāpiens finālā.

Un tas arī viss šim braucienam. Jāgaida nākamais.

Vēl par braucienu var palasīt Wilx rakstīto iekš www.azarts.lv Kā arī apskatīt viņa bildētās fočenes

Foto: Saniata; Wilx