Nepāla tā ir cita pasaule. Cilvēki tur ir laimīgi, kaut šī zeme ir nabadzīga, daba ir fantastiska, pilsētas... interesantas.Mūsu ceļojums ilga 22 dienas - simt procenti atpūta un ikdienas aizmiršana. No ikdienas mēs bijām tik tāl’ atgājuši, ka viena no galvenajām tēmām mums bija kāds nu kuram tas vēders :) un var vai nevar nošķaudīties ;).
KatmanduLabākie brīži Katmandu bija rīti, kad tūristu bari vēl nebija pamodušies, ieliņas vēl salīdzinoši tukšas, veikalnieki tikai vēra vaļā veikalus. Pēcpusdiena Katmandu bija pārpildīta - civlēki, mašīnas, rikšas, motocikli, smacenis.
Katru dienu Nepālā uz 3 stundām tika atslēgta elektrība. Šo mēs izjutām tikai Katmandu, jo ne kalnos, ne raftojot elektrības vienkārši nebija. Elektrības nav, jo musoni beigušies, upēs nav ūdens. Pēc kāda laika elektrības nebūs pat 12 stundas diennaktī.
Ievērības cienīga lieta Katmandu viesnīcā bija labierīcības un duša. Kalnos bija labāk. Ienākot istabiņā likās, o kāda man laba istabiņa, savukārt atverot tualetes un dušas durvis pavērās nepārspējams skats. Sienā riebīgs, liels caurums, kur var redzēt trubas, grīda slapja, uz poda nav brilles. Tas tikai skats, pēc tam atklājās – podam aiz muguras no trupām uz poda malas pilēja ūdens. Dušai nebija klausules, līdz ar to es varēju dabūt tikai ūdens strūklu. Bet nu... ar to visu varēja veiksmīgi tikt galā. Pielietojot pieejamos spaiņus un ķipīti varēja i uz poda pasēdēt, i nomazgāties. <- Elektrības stabi. Tie ir vesels "mākslas darbs"
-> Labierīcības, kuru pielietošanai jāpieiet radoši
Katmandu neatņemama sastāvdaļa bija iepirkšanās. Ja labi mācēja un vēlējās, cenu varēja dabūt nost pat vairāk kā uz pusi.
Esot Katmandu bija jāredz arī stupas. Apskatījām mēs 2 - Monkey Temple un Boudhanath Stupa. Iespējams, ka tās ir svētas, tomēr man tur nepatika. Sajūta tur esot bija nospiedoša un tā vien gribējās mukt prom. Iespējams, ka tas dēļ stupu teritorijā esošā tirgus.
<- Boudhanath Stupa un -> lūgšanu rati
KalniMūsu mērķis bija Tsergo Ri virsotne (4984m) Langtang nacionālajā parkā. 8 dienas: 2 dienas ceļš (turp un atpakaļ), 6 kalniem.
Ceļš turp un atpakaļ pagāja pārpildītā Nepālas sabiedriskajā autobusā. No sākuma mēs smējāmies „paskat, kādi viņiem sabiedriskie autobusi, šoferim durvis nav, logu nav, pārpildīti...”. Šo tad izbaudījām arī mēs paši.
Autobusā nostāties pilnā augumā mūsu cilvēks nevar. Arī attālums starp sēdekļiem nav priekš mums. Autobuss, šķiet, taisīts simt procenti ar rokām. Viss pieskrūvēts ar daudzām, daudzām skrūvēm, rokturi rupji no koka iztēsti, pats autobuss izrotāts raibs, riepas – uz tām labāk neskatīties, īpaši uz rezerves riepu, amortiņi – varbūt vēl ir, bremzes čīkst, bet arī ir, ātrumkārba – labāk nepievērts uzmanību, logi – kā kurā vietā, citur paši veras vaļā, citur vispār nav.
Uz jumta somas, Aldis un Modris (atpakaļceļā arī ASh), ceļa sākumā apmēram 15 nepālieši, vēlāk varbūt pat vairāk nekā 30. Salonā cilvēku ka biezs, somas, kartupeļu un visādi citādi maisi, cilvēki stāv kājās, kāds pa logu spļaudās, cits pavem, kāds blakussēdētājs pabungo pa Jāņa celi, vēlāk kāda vietējā atplīst Jānim uz pleca.Tas vēl nav viss. Ceļš uz Dhuncha... teiksim bija braucams. Piebildīšu vēl, ka Nepālā nevienā brīdī neko nemērīja kilometros, visur bija stundas. Līdz Dhuncha bija paredzēts braukt apmēram 8 stundas, sanāca apmēram 12 stundas. Puse no ceļa pa asfaltu, kas nebija īpaši gluds, atlikusī daļa, pa zemes ceļu. Nepārtraukti serpentīni, kur vēl samainās ar kādu citu pretimbraucošu autobusu. Autobuss gāzelējās, es ik pa brīdim ķēros pie priekšējā krēsla, jo aiza tak tepat, tepat... ceļa malu pat nevar redzēt un svaigie nogruvumi tā vien šķiet tūlīt, tūlīt ar visiem akmeņiem un jēlo smilšu masu turpinās velties lejā pa krauju...<- Sabiedriskais transports un -> ceļi
Nākamajā dienā pēc autobusa brauciena varēja sākties mūsu trekings. Tā kā mēs netikām līdz plānotajai pilsētai Syabry Bensi mūsu gājiens pagarinājās par aptuveni 2 līdz 3 stundām, kuras gribējām pieveikt pirmajā dienā (plānotais mums neizdevās).
Kāpiens kalnā man bija gana smags, lai es aizmirstu par savu fotoaparātu un priecātos par apkārtējo dabu. Es pat nemanīju, kurā brīdī izbeidzās meži. Tomēr tie atelpas brīži, kas mums bija, ļāva izbaudīt dabu. Tālumā ciemats, upe, rīsu lauki, jaki, kalnu virsotnēs sniegs, mākoņi, saules rieti un lēkti... fantastika un bauda.Pēc 3 dienu gājiena mēs nonācām ciemā Kyanjin Gompa 3730m augstumā virs jūras līmeņa. Te es sāku just, ka kaut kas nav labi – velk uz sliktu dūšu, augstuma slimība.<- Mēs mazliet virs Kyanjin Gompa un -> skats uz šo ciematu
Pienāca arī virsotnes Trergo Ri sasniegšanas diena. 3 no mums to paveica. Es nē, tiku tikai līdz apmēram 4300m virs jūras līmeņa. Tomēr atlikušo dienas daļu izmantoju, lai pablandītos pa ciemu, izbaudītu fantastiskos skatus, apbrīnotu, kā cilvēki dzīvo un vienkārši, mazliet atpūstos no kāpiena kalnā. <- Virsotne Tsergo Ri
-> Mani sasniegie 4300m
Upe
Mūsu mērķis - Karnali upe. 10 dienas, no kurām apmēram 24 stundas ceļā turp un 18 atpakaļ.
Sākums bija gana līdzīgs trekingam – autobuss. Šoreiz autobusā brauca tikai instruktori un raftingotāji, t.i. mēs 5 un vēl 10 citi (amerikāniete, polis, čehi un francūži). Bet tik un tā turp braucot autobuss bija pārbāzts – laivas, kajaki, teltis, pārtika. Turp braucot lielu dienas daļu pa logu redzējām rīsu laukus, namiņus un kaut kur tālumā kalnus. Nakts braucienā es gulēju, pamodos tikai ik pa laikam, bet tur gan kā varēja noprast nekādu lauku apkārt nebija, atkal nogruvumi un nenormāla autobusa kratīšanās. Lai arī mums stāstīja, ka šogad ir pirmais gads, kad autobuss pievedīšot pie upes, jo ceļš esot krietni uzlabots, mums bija stipra vēlēšanās līdz upei iet ar kājām. Ceļš šķita vēl sliktāks, nekā braucot uz Langtang nacionālo parku – bedres, brīžam uz ceļa dubļi, putekļi, kas biezā slānī salīda autobusa salonā.
Laivojot dienas ritēja ļoti līdzīgi. No rīta celšanās, brokastis, telšu nojaukšana, mantu krāmēšana raftos. Pa dienu raftošana, tad pusdienas, vēlāk atkal raftošana. Vakarā vai precīzāk pēcpusdienā nobāzēšanās kādā pludmalītē, slapjo drēbju žāvēšana, telšu celšana, malciņas vākšana ugunskuram, vakariņu ēšana, pasēdēšana pie ugunskura un tad jau iešana gulēt. Bet tas labākais bija pirmās 3 dienas – krāces. Man patika. Es smējos par sevi – parasti braucot krācēs taisu acis ciet un bļauju. Šoreiz acis man bija vaļā, katru krācīti redzēju, laikam pat lāga nebļāvu... nu... ja tikai no manis ik pa brīdim skanēja īsi aj, aj, aj... tas nozīmēja, ka esmu dabūjusi aukstu ūdens šalti.
<- Mūsu rafta komanda - mēs 5 letiņi, 2 francūži un instruktors
-> Viena no nometnēm
<- Vienas no Karnali upes krācēm
-> Pēc dienas laivošanas drēbes kaut kā jāžāvē
Sala, uz kuras pavadījām 2 naktis
Raftinga laikā pilnā mērā izbaudījām nepāliešu, īpaši bērnu, ziņkārību. Mēs jutāmies, kā ceļojošais cirks, uz kuru vietējie saskrien skatīties. Laivojot ļoti bieži, pamanījuši, ka pa upi kāds peld, uz krastu bļaudami un rokas vicinādami skrēja bērnu bars. It kā liekas, re kur tālumā namiņš, bet cik daudz bērnu saradušies pie krasta... no kurienes? Kempinga vietā vienmēr mums apkārt čupojās bērni, vairāk vai mazāk, bet vienmēr. Un jo mazākas palika kraujas, mierīgāka upe, tuvāk nāca finišs, jo vairāk gar krastu parādījās namiņi, apsaimniekoti lauki un lielāki bērnu bari.
Nepāliešu bērni
Vienu dienu raftojot mums bija iespēja pastaigāt un apskatīt vienu no ciemiem pie upes. Apbrīnojami, kā cilvēki tur dzīvo. Viņiem ir namiņš, savs lauks, kurā audzē rīsus, kartupeļus... ir kazas, kāda govs. Kaut kur ciemā ir telefons, kaut kur ir kāda viesnīciņa. Viņu dzīves rit mierīgi, cilvēki ir laimīgi. Ko viņiem vēl vajag... jumts virs galvas ir, ko ēst ir, ja vajag, palīdz kaimiņam. Var jau būt, ka tā ir tikai mana ilūzija, ka cilvēki tur ir laimīgi, bet tā man tiešām šķiet.
Ciemats pie upes
No Nepālas arī es atgriezos laimīga, pacilāta, smaidīga. Lai arī jāatgriežas ikdienā pie jau ierastajiem darbiem, es vēl joprojām staigāju smaidīdama un, šķiet, laimīga. Man ļoti, ļoti patika šis ceļojums ar visiem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, redzēto un izjusto. Šī valsts pārsteidz un vēl joprojām sajūsmina.
Bildes: Sanita, Aldis, Modris
