Kanāriju salas

Tas sākās ar – man piedāvāja, es piekritu. Piekritu, jo tur es vēl nebiju bijusi un ar to vēl neesmu pārvietojusies. Es pievienojos braucienam uz Kanāriju salām, lai ietu ar jahtu un apskatītu pāris no salām. Viss iecerētais netika realizēts (mēs netikām uz La Palma), bet tik un tā, bija interesanti.

Jahta
Jau turp braucot zināju, ka būs švaki, no zivtiņu barošanas man neizbēgt. Tā arī bija. Tagad to visu atceros ar smaidu sejā – zivtiņu barošana duetā, iešana uz labierīcībām (dikti, dikti bija jāsaņemas, lai noietu jahtā no klāja), 17 stundu gulēšana uz klāja, kad okeānā lieli viļņi un vējš un rezultātā iegūts skaists, liels zilums, kuru ieraugot pati sabijos :).

Agrā rītā uz jahtas

Gomera
Nav sliktu laika apstākļu, ir nepiemērots apģērbs. Lai arī nevarētu sūdzēties par apģērbu, laiks bija nejauks. Krastā (jūras līmenī) sauli aizsedza mākoņi. Braucot kalnos – migla, lietus. Un visu laiku vējš, vējš, vējš. Brrr... auksts. No gaidītajām siltajām brīvdienām ne vēsts. Pati sala, lai arī mūs uzņēma neviesmīlīgi un tajā mēs atgriezties negribējām, ir maza un skaista. Tas arī viss :)

Skati Gomeras salā

Hierro
Fantastiska sala. Kad vēl Amerika nebija atklāta, šī sala bija pasaules mala, aiz tās tālāk nekā vairs nebija. Un sajūta tiešām ir tāda, ka šī ir pasaules mala. Tūristu maz, pludmales tukšas (tik šur tur hipiji tusē), atkal vējš, vējš un vējš. Parādījās arī saule, vakaros migla, mākoņi.
Šī sala tiešām šķiet visskaistākā. Tas noteikti tādēļ, ka vienu dienu veltījām tikai un vienīgi gājienam pa salu (citās reizēs izmantojām Rent-a-car). Staigājot pilnībā izbaudījām, kas tas ir lava, kas vietām ir melna un cieta (brīžam izskatās kā govs pļekas), citur asu akmeņu lauku nobārstīta, klintis un banānu siltumnīcas. Tas viss rīta cēliena pastaigā.

Vulkānu lavas lauki un stāvie krasti

Pusdienas laikā sākām kāpt Malpaso virsotnē (1501m) – sākumā gandrīz bez ūdens pudelēs, vēlāk starp akmeņu žogu krāvumiem uzgājām ūdens krānu, kas deva spēku pievarēt kalnu. Daba – fantastiska. No lavas laukiem krastos, kaktusu laukiem, krūmiem un milzu pienenēm ap kādiem 800m, līdz pat pasaku priežu mežam ar mīkstu skuju paklāju, skaistiem un smaržojošiem krūmiem un biezas necaurredzamas miglas tuvāk virsotnei. Pasaka ne sala. Kāpiens lejā arī neaizmirstams – pilnmēness, parādās skaidra debess, mēness izgaismotas takas. Trūka tikai dejojošu laumiņu.

<-El Sabinar - Simtgadīgu kadiķu mežs -> Skaistākā pludmale Kanāriju salās

Tenerife
Tūristu midzenis :D krasti vai nu stāvi un klinšaini, vai arī pludmalītes tūristu apsēstas. Labākais šajā salā bija kāpiens Teidē. No rīta tiesa gan nepamodāmies, kā bija plānots, bet tik un tā... saullēktu redzējām jau Teides krāterī. Ar mašīnu uzbraucām līdz apmēram 2250m, atstājām mašīnu un 7:30 sākām kāpt Teidē. Saullēkts deva savu burvību kalnam – krāsas un kalna varenība ir fantastiska. Teide ir 3718m, tomēr līdz virsotnei netikām, tikām tikai līdz apmēram 3555m – tālāk nelaida, ne mums bija atļaujas, ne tās arī tajās dienās kādam deva. Pārējo salu apskatīju jau pārvietojoties ar Rent-a-car apstājoties pie Miradoriem (skaists skats).

<- Saules lēkts kāpjot Teidē -> Tenerifes ZA daļa