Amata, 05.04.2010

Pēc 2.aprīļa ziņām par notikumiem Amatā (Egle pār upi, daudz overu, kaudze pazaudēta inventāra), uz Amatu braucu ar trīcošu sirdi.

Kā jau ierasts, visi satikāmies pie šosejas tilta, apskatījāmies līmeni un devāmies uz starta vietu – šoreiz tas bija Amatas ciemā pie dzelzceļa tilta, kur no dzelzceļa tik ceļš vien palicis.

Kaut kur sākumposmā	pie Billes aizsprosta

Kopumā brauciens ļoti labs, nekā traka, ūdens līmenis krietni krities kopš piektdienas, kad mēs braucām pa Vesetu (172cm). Man ļoti patikās Billes aizsprosta izbrauciens un krācītes pie Zvārtes ieža. Super.

Kad jau laiva bija krastā, jau gribējās teikt, ka šis ir bijis veiksmīgs brauciens – ne overi, ne kokos iebraukts, ne laivas plēstas. Bet kur nu... finišā skatos, Modris ļoti ātri kaut kur skrien: „Modri, kur tu tā skrien? :)”. Izrādās, jau nesot laivu no upes, kā nu gadījies, kā ne, mantu maiss ir izkritis no laivas un aizpeldējis pa upi. Skrienot Modris nepanāca. Nu ko tad... JankS un Modris sēdās laivā un devās tālāk pa upi pēc mantu maisa. Pēc varbūt stundas Mantu maiss bija rokā un laivotāji atgriezušies.

Elge, pie kuras piektdien daudzi tika vilkti ārā	Vēl ir ledus

Foto: Wilx

Veseta, 02.04.2010

Vakar laivošanas sezonas atklāšana. Pirmā upe – Veseta, no Vietalvas dzirnavām līdz mājām Mailes.

Šī pavasara plūdi manī ir iedzinuši pamatīgas bailes un uz upi man vēl negribējās braukt. Laiks ārā arī vēl auksts, saules nav, sola lietu. Bet apziņa, ka lielais ūdens var ātri pazust un laivošana izpalikt, lika man saņemties un doties uz Vesetu.

Tālākais kociņš tika pazāģēts	Sākuma posms	Sākuma posma finišs

Priekš pirmās dienas ar nobraukto posmu man bija gana. Pirmie metri pie dzirnavām tika braukti vairākas reizes, JankS un Wilx brauca pa kādām 5 reizēm katrs, es saņēmos tik uz 2 nobraucieniem - bailes un apziņa, ka man spēka nav gana daudz un stūrēšanai vēl lāga neesmu piešāvusies, ņēma virsroku.
Tālākie 5km arī nebija nekāda joka lieta ;) Ūdens līmenis ir augsts, straume liela, ir vairāki sagāzušies koki. Lai vai kā... brauciens veiksmīgs un gatavojamies nākamajam nobraucienam pa Amatu šo pirmdien.

Foto:Wilx; Vairāk foto; Video

Ap gadu miju Marokā

Šis bija vēl viens brauciens, par kuru lēmumu es pieņēmu dienas laikā. :)
Spilgtākais, kas paliks atmiņā:
- Kompānija, sastaptie cilvēki un spārnotākās frāzes (piemēram, Манс лабакаис драугс, кур ту та стеидзиес?),
- Saplīsis buss,
- Toubkal iekarošana,
- Man neko nevajag, es neko nepirkšu – Marakešas tirgus
- Es Jums teikšu, visus sveikšu...
Bet arī bez jau nosauktā bija daudzas skaistas lietas un vietas, ko atcerēties.

Pirmā diena Marokā
Pirmā diena Marokā sākās ar piedzīvojumiem muitā. Mūsu buss veiksmīgi tika cauri kādas stundas laikā. Otrs buss – nu.... mēs viņus gaidījām... cik ilgi nezinu, bet gaidījām (iemesls - īstajā laikā un īstajam vīram netika iedota īstā summa).
Šajā dienā arī sagaidījām lidotājus un nu jau pilna komanda devāmies jaunā gada virzienā. Tomēr viss neritēja tik gludi, kā mēs būtu vēlējušies – tuvojās pilnmēness ;) šajā naktī noplīsa mūsu buss. Pēc vairāku stundu mēģinājuma dabūt to pie dzīvības un pāris mēģinājumiem braukt, mēs nobāzējāmies kautkurienē, lai pagulētu. Nākamajā dienā mūsu buss tika aizvilkts līdz pilsētai Kenitra, kurā radās pirmie iespaidi par Marokas pilsētām, iedzīvotājiem, tirgotavām, remontdarbīcām.
Tajā dienā mēs vēl nezinājām, ka savu busu neredzēsim vēl vairākas dienas.

Pirmais skats iebraucot Tangier	Pa ceļam uz tuksnesi apsveicinājāmies ar mērkaķīšiem	Draudzīgais vīrs pie auto darbnīcas Kenitrā

Erg Chebbi kāpa un tuksneša mala
Pie Erg Chebbi mēs nonācām naktī no 30.12 uz 31.12. Nokaulējām istabiņu cenu no 150 Dirhamiem (MAD) par cilvēku (sākumā bijām 5) uz 120MAD par vienu istabu un devāmies nosvinēt veiksmīgu nokļūšanu tuksneša malā.
Pēdējā 2009.gada diena pagāja izbaudot tuksneša malu. Dienas pirmajā daļā devāmies ar kamieļiem pastaigā pa Erg Chebbi kāpu. Ar kamieļiem līdz berberu nometnei, ar kājām – augšā pa kāpu.
Man tika tāds mīlīgs un mierīgs kamielītis, savukārt aiz manis kamielis gan visu laiku sprausloja un šķita, ja nokritīs striķis, ar ko apsieta viņa mute, tad man būs dikten nospļaudīta mugura. Kā vēlāk dabūju zināt no vietējā berbera, šim kamielim „it is time to make babies” un ja mute nebūs aizsieta, viņš kodīšot priekšējam kamielim.
Berberu nometnē pēc pastaigas pa kāpu, mūsu pavadoņi cienāja mūs ar berberu tēju (ļoti stipra un salda) un nodziedāja dziesmu. Mēs atbildi parādā nepalikām – arī nodziedājām vienu dziesmu, ko letiņi visbiežāk dzied un liela daļa zina vārdus. Vienu reizi ļauts minēt, kas tā bija. Nu protams „Es nenācu šai vietā”.

Kamieļu sagādāšana mūsu grupai	Lejupceļā no ErgChebbi kāpas	Mums veltīta dziesma berberu nometnē

Pēcpusdienā daļa arī devās izbraucienā ar džipiem – apmetām lielu loku ap to pašu kāpu, piestājām pie vietējo mītnēm, pabaudījām vietējo, pavisam melno, afrikāņu koncertu, pameklējām fosilijas, piebraucām pie ezera, kur skatījāmies saulrietu un priecājāmies par skatiem ar mēnesi.

Puika ar tuksneša lapsiņu	Mūsu izbrauciena džipi tuksneša malā	Vakars uz ezera ;)

Jaunā gada sagaidīšana
Jauno gadu sagaidījām tuksneša malā pie tās pašas Erg Chebbi kāpas kempingā „Sahara”. Mums arī līdzi bija eglīte, brīnumsvecītes, liela svece, plaukšķenes, šampanietis. Viss kā pienākas.
Lai arī 1.janvāra rītā no čučammaisa ļoti, ļoti, ļoti negribējās līst ārā un „modinātāju” gribējās vienkārši izstumt no telts un čučēt tālāk, vārdi „Saule aust” man lika no telts izlīst pāris minūšu laikā. Tā nu jaunā gada rīta saullēktu es sagaidīju mazliet paejoties uz kāpas pusi. Vēsīgs rīts, bet saullēkts skaists.

0:00 pēc Latvijas laika	Jaungada svinībām bija sagādāta arī skaista eglīte	2010.gada 1.janvāra saullēkts pie ErgChebbi kāpas

Todras kanjons
Plāniem mazliet mainoties, šī gada pirmajā dienā iekrita nākamais pieturas punkts – Todras kanjons un arī pastaiga pa to. Pirms pārgājiena pa kanjonu, grupa sadalījās divās – vieni, kas devās garākā pastaigā un otri, kas devās meklēt kempingu, kurā apmesties.
Trekingu pa kanjonu varētu nosaukt par īsu iesildīšanos Toubkal iekarošanai. Uzkāpām iespējams kādu 2000m augstumā (bet par augstumu varu arī sameloties). Apskatījām apkārtni, atpūtāmies, mazliet iekodām našķus un devāmies atpakaļ uz busu, lai varētu doties kempinga virzienā. Kempinga virziens izrādījās neizdibināms, jo no „Liepājnieku” busa nebija ne vēsts. Tikai vairākas stundas vēlāk, kad bijām nobāzējušies viesnīcā turpat netālu un ēdām vakariņas, ieradās „Liepājnieku” buss ar piedzīvojumu stāstiem par neizbraucamu upes gultni, tukšu riepu un tās maiņu, došanos atpakaļceļā.

Marokas taksis	Todras kanjons	Todras kanjona apkārtnē

Ūdenskritums Ouzoud
Līdz Ouzoud mēs braucām ilgi, man šķita mūžību – serpentīni un noasfaltētie kalnu ceļi nu nepavisam nebija man labvēlīgi un ķermenis reaģēja ļoti nepatīkami. Lai nebūtu slikti, dabūju gulēt lielu daļu ceļa. Tomēr to visu atsvēra notikumi Ouzoud. Vēlā naktī (iespējams ap desmitiem) mūs „kempingā” sagaidīja Hicham. Puisis izskatījās varen sapīpējies un sadzēries, bet ļoti labprāt ierādīja vietu, kur var uzsliet teltis un istabiņas, kurās varēja apmesties tie, kas nevēlas gulēt teltīs.
Nākamajā rītā puisis bija ļoti dusmīgs uz mūsējiem, staigāja bļaustīdamies it kā attēlojot mūs. Mēs esot dusmīgi un neapmierināti. Vēlāk puisis secināja, ka mēs esam īgni tādēļ, ka no ziemeļiem. Tomēr viņa dusmas ātri vien pārgāja :) Mūsējie viņam uzdāvināja kreklu, vēlāk arī vecu kalendāru ar puskailu meiteņu bildēm (šo viņš mums piekodināja neteikt viņa mammai). Vēlāk Hicham mūs izvadāja pa ūdenskrituma apkārtni, stāstīja par olīvu kokiem, olivēm, krāsām uz olīvu kokiem un īpašniekiem, olivu vākšanu. Tā izdevās varen jauka pastaiga, kuras laikā redzējām ne tikai ūdenskritumu no visām pusēm un mazu posmiņu pārcēlāmies ar tādu kā plostu, bet arī to, kas viņiem tika saukts par kempingu, kā arī redzējām McDonald ;)

Ouzoud ūdenskritums	Hicham - Puisis teātris	Ūdenskrituma apkārtnē topošie Tadžini

Jebel Toubkal (4167m)
3.janvārī vēlu vakarā nonācām ciemā Imlil, no kura nākamajā dienā sākām ceļu uz ciemu Refuges, un vēl dienu vēlāk uz virsotni.
Vakarā visiem kāpējiem tika izdalīti dzelkšņi, cirtņi, paicinieks un tika savārīts siltais ūdens termosiem. Un tad sākās somu pakošana. Mūsu istabiņā to drīzāk varēja nosaukt par kārtējo humora vakaru.
4.janvāra rīts bija viens no retajiem, kad izkustējāmies tikai ar apmēram pusstundas kavēšanos no plānotā (7:30). Man sākums gājienam šķita pagrūts, nācās pierast pie smagās somas un kāpiena. Sākumā visi gājēji izstiepās garā desā (kāds nu kuram iešanas temps). Es paliku viena no noslēdzošajiem. Vēlāk jau izveidojās 2 grupas – vieni, kas aizskrēja ātrā tempā uz priekšu un kurus satikām tikai Refuges un mēs, kas gāja nesteidzoties.
Refuges mēs nonācām ap diviem, tur uztapa vakariņas, notikās augstuma slimības simptomu novēršana un gatavošanās nākamās dienas kāpienam.
5.janvārī cēlāmies jau sešos, lai septiņos varētu sākt ceļu uz virsotni. Te nu arī noderēja dzelkšņi un cirtņi. Nevarētu teikt, ka sniegs uz kalna bija daudz (es biju gaidījusi vairāk). Lai vai kā, tas tur bija un visas uzpariktes noderēja.
Tuvojoties kalna pārējai (~3500m) palielinājās vējš. Vēlāk tas bija vēl spēcīgāks un tālākās kāpšanas laikā atņēma man ļoti daudz spēka. Bet šoreiz es līdz virsotnei tiku.
Tajā pašā dienā nokāpām līdz pat Imlil, sakāpām busos un devāmies uz Marakešu. Mana pirmā doma iekāpjot busā bija – gribu atpakaļ uz kalnu, mierā un klusumā, jo pēc pēdējo divu dienu notikumiem, man šķita, ka ceļabiedriem bija vēl vairāk apspriežamā nekā parasti un ka šoreiz viss tika apspriests n reizes skaļāk kā parasti.

Skats no Jabel Toubkal virsotnes

Marakeša
Pirmā doma bija – es šai pilsētā pazudīšu. Tomēr nebija tik traki. Pirmajā vakarā pa Marakešu staigāju kā aizmigusi, kalns bija paņēmis ļoti daudz spēka. Bet situāciju uzlaboja vakariņas nakts tirgū. Iesaku visiem, nu ļoti garšīgi.
Kad nākamajā dienā daļa grupas aizbrauca uz okeānu (tie, kas mājupceļā devās pāris dienas vēlāk ar lidmašīnām), mēs devāmies uz Marakešas tirgu. Pirmais, ko ieguvu - sev uz rokas „dāvanu” – hennas zīmējumu, par kuru, protams, bija jādod pretī „dāvana”, kuru nokaulēju trīs reizes zemāku nekā sākotnēji prasīts :). Vēlāk sanāca atdalīties no pārējiem un es viena pati paklejoju pa Marakešas tā saukto medīnu. Es šo klīšanu, tiešā vārdu nozīmē, izbaudīju. Man par pārsteigumu (un nebūt ne vilšanos, bet gan prieku), man neviens nemācās virsū ar uzmācīgiem „good price”, „what is your price”, „just look”. Es vienkārši gāju, skatījos, fotografēju. Ejot atpakaļ uz centrālo laukumu gan mana doma „es neko nepirkšu, man neko nevajag” kaut kur pazuda :).
Viena no lietām, kas man patika vislabāk Marakešā ir tā saucamais Marakešas nakts tirgus. Kad sāk jau tumst Marakešas galvenais laukums īsā laikā pārtop par ēstūžu midzeni. Katrs tirgonis cenšas dabūt potenciālo klientu zem savas nojumes. Katram šādam iestādījumam ir savi „iekšā vilcēji”. Spēj tik izvēlēties īsto. Bet nu ēdiens tur ir super garšīgs njammmm :) Man vislabāk garšoja cepts kalmārs un Marokāņu salāti.

Garšīgumu pārdevējs	Palmas Marakešā	Ieliņa Marakešā

Atpakaļceļš
No Marokas atpakaļ ceļā mēs devāmies dienu ātrāk nekā plānots – Eiropa aizsnigusi, var sanākt kavēties. Eiropa tiešām sasnigusi, daži ceļi slēgti. Mēs, kas braucām ar busiem, mājās nonācām kā plānots – 10.janvāra vakarā. Toties lidotājiem, kuriem no Marakešas vajadzēja izlidot 9.janvārī, ceļojums nebeidzās. Tas ko īsziņās saņēmu ir apmērām šāds:
10.janvāris (no rīta) – Vakar atcēla lidojumu, ar īrētu busu atbraucām līdz Tangier, dodamies uz Algeciras, tad jātiek līdz kādai lidostai
10.janvāris (pēc vairākām stundām) – Esam Algeciras, ar busu brauksim uz Malagu. Rīt caur Londonu uz Tallinu.
13.janvāris – Pirmo dienu darbā. Lidmašīnai kļūme, nosēdās nevis Tallinā, bet Rīgā.

Gangster party

Nevaru atturēties no pāris jauku bilžu ielikšanas arī šeit.

Tas notika nu jau pagājušo gadu īsi pirms Ziemassvētkiem – darba Ziemassvētku balle. Man šīs balles tēma tā patika, tā patika... ka vienu brīvdienu laikā, ziedojot kaudzīti nervu šūnu, es sev uztapināju dikten jauku kleitiņu (nu man pašai ļoti patika).

No balles visjaukākais, kas palika, ir tērps un, protams, bildes :)
Foto: Maruta Galeniece

Šodien mācījos bremzēt un izdzīvot...

Pēc šodienas Nepālas pieveiktie 4300m liekas tāds nieks. Šodien Tukuma apkārtnē mācījāmies pamata lietas kāpšanai sniegotā kalnā: ko darīt, kad kāpjot kalnā ir gadījies krist un sākas šļūciens no kalna, kā staigāt ar dzelkšņiem un ar dzelkšņiem kājās arī „izdzīvot” šļūciena laikā.

Nu traki, jūtos kā iz...a jāņoga (atvainojiet). Šodien visu dienu laikam bija ap -10grādi pēc Celsija. Pēc dienas pavadītas sniegā un uz pauguriņa ;), sapratu, kas man vajadzīgs – no apģērba kārtīgas zeķes un bahilas, uz kalna – NEKRIST, lai šodien praktizētais nav jāpielieto. :)

Popielas popūrijs pēc sadraudzības koncerta Salaspilī

Kad mums pavēstīja, ka būs popiela un jāsagatavo priekšnesums, radās jautājums, kad es vispār pēdējo reizi ko līdzīgu popielai esmu redzējusi :)

Idejas, idejas, viens mēģinājums, mūzikas pārveidošana un gatavs. Mūsu priekšnesums sastāvēja no 3 daļām, katra ar savu odziņu:
- Nora Bumbiere – Es gribu dejot bugi. Paātrinātā tempā pie Noras Bumbieres un bekvokālistu dziedājuma Teiksmas meitenes dejoja disko.
- Maikls Džeksons – Billy jean. Teiksmas puišu un Jāņa Ērgļa solo iznāciens.
- Latviešu tautas dziesma – Caur sidraba birzi gāju. Teiksmas meiteņu un solista Gintiņa iznāciens.
Man patika.

Teiksmas foto sesijas 2010.gada kalendāram

Šķiet, šī ideja radās Ziemelim – veidot deju kolektīvu kalendāru. Tika nolemts, ka kalendāram tiks fotografēti tie kolektīvi, kas pavasarī piedalījās koncertā Deja mazajai sirsniņai (Daiļrade, Dancis, Līgo, Rotaļa, Teiksma, Vektors). Lai vai kā... es tikai piedalījos un biju tur, kur jābūt. Tagad tik gaidu rezultātu – 2010.gada kalendāru.Mēs katrs ikdienā strādājam, studējam, katram ir sava ģimene utt. Bet vakaros mēs visi satiekamies mēģinājumos un brīvdienās koncertos. Foto sesijā mēs parādām kādu nodarbi. Mums, Teiksmai, tika Kuģošanas un Lauksaimniecības tēma.
Kuģošanas tēmai Teiksmas prezidents un Teiksmas pirmā lēdija :) sagādāja kuģi, uz kura izveikt foto sesiju. Bija laikam augusta otra puse, tuvojās vēsie vakari, bet mēs uz kuģa centīgi pozējām mūsu fotogrāfam Ziemelim. Bildes vēl neesam redzējuši, bet ir pāris kadri, kas tapa ar citu bilžu fiksējamo.
Lauksaimniecības tēmai attiecīgos apstākļus arī sagādāja Teiksmas prezidents – viņa vecāku mājās kartupeļu lauks. Protams, neiztika bez talkas. Norakām dažas vadziņas kartupeļu un varējām ķerties arī pie fotografēšanās. Arī šīs bildes nav redzētas, bet ir pāris kadri, kur Teiksmas meitenes labprāt iepozēja neoficiālajam fotogrāfam.

Pāris bildītes būs vēlāk