13.aprīlis - vēlreiz Amata
Manam jauniegūtajam Nirokam 2.brauciens – veiksmīgs. Upē ūdens vairāk nekā 5.aprīlī, straume gana liela un posmu no Melturu tilta līdz Līgatnes tiltam nobraucām krietni ātrāk nekā iepriekšējā reizē (kādās 4h ar visām pauzēm). Finišā īsi pirms prombraukšanas redzējām vienu veiklu overi (laivas apgāziens) – kompānija izskatījās riktīgi „iesilusi” un iespējams paši vairs nesaprata, ko dara :D
otrdiena, 2009. gada 14. aprīlis
svētdiena, 2009. gada 12. aprīlis
Pavasara laivošana
Pēc laikam 2 gadu pārtraukuma šopavasar atkal laivoju.
5.aprīlis – Amata
Man nekad nav paticis agri celties. Pat doma, ka tas ir dēļ laivošana, nepatiku nemazina. Tomēr mirklī, kad sāk riktēties laivošanai – ģerbties laivošanas apģērbā, pumpēt laivu un kur nu vēl kad laiva tiek ielaista ūdenī un pats jau sēdi laivā… super. Sajūtas ir kolosālas. Tā šajā reizē… tiklīdz es iesēdos laivā es sapratu, ka gribu pati savu laivu un pati airēt, stūrēt un ja (ne)paveicas krist ūdenī.
Amatas brauciens izvērtās gana interesants. Īsi pēc starta pie HES-a Modrim laiva pušu, arī ūdens bikses, neoprēns un arī celis paskādēts. Lai arī ūdens nelikās nekāds straujais kāds no ungāru kajakeriem pazaudēja airi un tika pārsēdināts Jāņa laivā.
5.aprīlis – Amata
Man nekad nav paticis agri celties. Pat doma, ka tas ir dēļ laivošana, nepatiku nemazina. Tomēr mirklī, kad sāk riktēties laivošanai – ģerbties laivošanas apģērbā, pumpēt laivu un kur nu vēl kad laiva tiek ielaista ūdenī un pats jau sēdi laivā… super. Sajūtas ir kolosālas. Tā šajā reizē… tiklīdz es iesēdos laivā es sapratu, ka gribu pati savu laivu un pati airēt, stūrēt un ja (ne)paveicas krist ūdenī.
Amatas brauciens izvērtās gana interesants. Īsi pēc starta pie HES-a Modrim laiva pušu, arī ūdens bikses, neoprēns un arī celis paskādēts. Lai arī ūdens nelikās nekāds straujais kāds no ungāru kajakeriem pazaudēja airi un tika pārsēdināts Jāņa laivā.
Pirmais brauciens manam jauniegūtajam Nirokam. :) Iesvētīju godam – 2 reizes peldēju: vienu reizi sāniski ieplēsu muciņā un tā apgāza i laivu i mani. Otro reizi gribējās pieturēties pie koka, kamēr pārējie pabrauc man garām :D:D:D. Zars mani noslaucīja no laivas un laivu apgāza otrādāk.
svētdiena, 2009. gada 22. marts
Kanāriju salas
Tas sākās ar – man piedāvāja, es piekritu. Piekritu, jo tur es vēl nebiju bijusi un ar to vēl neesmu pārvietojusies. Es pievienojos braucienam uz Kanāriju salām, lai ietu ar jahtu un apskatītu pāris no salām. Viss iecerētais netika realizēts (mēs netikām uz La Palma), bet tik un tā, bija interesanti.
Jahta
Jau turp braucot zināju, ka būs švaki, no zivtiņu barošanas man neizbēgt. Tā arī bija. Tagad to visu atceros ar smaidu sejā – zivtiņu barošana duetā, iešana uz labierīcībām (dikti, dikti bija jāsaņemas, lai noietu jahtā no klāja), 17 stundu gulēšana uz klāja, kad okeānā lieli viļņi un vējš un rezultātā iegūts skaists, liels zilums, kuru ieraugot pati sabijos :).
Agrā rītā uz jahtas
Gomera
Nav sliktu laika apstākļu, ir nepiemērots apģērbs. Lai arī nevarētu sūdzēties par apģērbu, laiks bija nejauks. Krastā (jūras līmenī) sauli aizsedza mākoņi. Braucot kalnos – migla, lietus. Un visu laiku vējš, vējš, vējš. Brrr... auksts. No gaidītajām siltajām brīvdienām ne vēsts. Pati sala, lai arī mūs uzņēma neviesmīlīgi un tajā mēs atgriezties negribējām, ir maza un skaista. Tas arī viss :)
Skati Gomeras salā
Hierro
Fantastiska sala. Kad vēl Amerika nebija atklāta, šī sala bija pasaules mala, aiz tās tālāk nekā vairs nebija. Un sajūta tiešām ir tāda, ka šī ir pasaules mala. Tūristu maz, pludmales tukšas (tik šur tur hipiji tusē), atkal vējš, vējš un vējš. Parādījās arī saule, vakaros migla, mākoņi.
Šī sala tiešām šķiet visskaistākā. Tas noteikti tādēļ, ka vienu dienu veltījām tikai un vienīgi gājienam pa salu (citās reizēs izmantojām Rent-a-car). Staigājot pilnībā izbaudījām, kas tas ir lava, kas vietām ir melna un cieta (brīžam izskatās kā govs pļekas), citur asu akmeņu lauku nobārstīta, klintis un banānu siltumnīcas. Tas viss rīta cēliena pastaigā.
Vulkānu lavas lauki un stāvie krasti
Pusdienas laikā sākām kāpt Malpaso virsotnē (1501m) – sākumā gandrīz bez ūdens pudelēs, vēlāk starp akmeņu žogu krāvumiem uzgājām ūdens krānu, kas deva spēku pievarēt kalnu. Daba – fantastiska. No lavas laukiem krastos, kaktusu laukiem, krūmiem un milzu pienenēm ap kādiem 800m, līdz pat pasaku priežu mežam ar mīkstu skuju paklāju, skaistiem un smaržojošiem krūmiem un biezas necaurredzamas miglas tuvāk virsotnei. Pasaka ne sala. Kāpiens lejā arī neaizmirstams – pilnmēness, parādās skaidra debess, mēness izgaismotas takas. Trūka tikai dejojošu laumiņu.
<-El Sabinar - Simtgadīgu kadiķu mežs -> Skaistākā pludmale Kanāriju salās
Tenerife
Tūristu midzenis :D krasti vai nu stāvi un klinšaini, vai arī pludmalītes tūristu apsēstas. Labākais šajā salā bija kāpiens Teidē. No rīta tiesa gan nepamodāmies, kā bija plānots, bet tik un tā... saullēktu redzējām jau Teides krāterī. Ar mašīnu uzbraucām līdz apmēram 2250m, atstājām mašīnu un 7:30 sākām kāpt Teidē. Saullēkts deva savu burvību kalnam – krāsas un kalna varenība ir fantastiska. Teide ir 3718m, tomēr līdz virsotnei netikām, tikām tikai līdz apmēram 3555m – tālāk nelaida, ne mums bija atļaujas, ne tās arī tajās dienās kādam deva. Pārējo salu apskatīju jau pārvietojoties ar Rent-a-car apstājoties pie Miradoriem (skaists skats).
<- Saules lēkts kāpjot Teidē -> Tenerifes ZA daļa
Jahta
Jau turp braucot zināju, ka būs švaki, no zivtiņu barošanas man neizbēgt. Tā arī bija. Tagad to visu atceros ar smaidu sejā – zivtiņu barošana duetā, iešana uz labierīcībām (dikti, dikti bija jāsaņemas, lai noietu jahtā no klāja), 17 stundu gulēšana uz klāja, kad okeānā lieli viļņi un vējš un rezultātā iegūts skaists, liels zilums, kuru ieraugot pati sabijos :).
Agrā rītā uz jahtas
Gomera
Nav sliktu laika apstākļu, ir nepiemērots apģērbs. Lai arī nevarētu sūdzēties par apģērbu, laiks bija nejauks. Krastā (jūras līmenī) sauli aizsedza mākoņi. Braucot kalnos – migla, lietus. Un visu laiku vējš, vējš, vējš. Brrr... auksts. No gaidītajām siltajām brīvdienām ne vēsts. Pati sala, lai arī mūs uzņēma neviesmīlīgi un tajā mēs atgriezties negribējām, ir maza un skaista. Tas arī viss :)
Skati Gomeras salā
Fantastiska sala. Kad vēl Amerika nebija atklāta, šī sala bija pasaules mala, aiz tās tālāk nekā vairs nebija. Un sajūta tiešām ir tāda, ka šī ir pasaules mala. Tūristu maz, pludmales tukšas (tik šur tur hipiji tusē), atkal vējš, vējš un vējš. Parādījās arī saule, vakaros migla, mākoņi.
Šī sala tiešām šķiet visskaistākā. Tas noteikti tādēļ, ka vienu dienu veltījām tikai un vienīgi gājienam pa salu (citās reizēs izmantojām Rent-a-car). Staigājot pilnībā izbaudījām, kas tas ir lava, kas vietām ir melna un cieta (brīžam izskatās kā govs pļekas), citur asu akmeņu lauku nobārstīta, klintis un banānu siltumnīcas. Tas viss rīta cēliena pastaigā.
Vulkānu lavas lauki un stāvie krasti
Pusdienas laikā sākām kāpt Malpaso virsotnē (1501m) – sākumā gandrīz bez ūdens pudelēs, vēlāk starp akmeņu žogu krāvumiem uzgājām ūdens krānu, kas deva spēku pievarēt kalnu. Daba – fantastiska. No lavas laukiem krastos, kaktusu laukiem, krūmiem un milzu pienenēm ap kādiem 800m, līdz pat pasaku priežu mežam ar mīkstu skuju paklāju, skaistiem un smaržojošiem krūmiem un biezas necaurredzamas miglas tuvāk virsotnei. Pasaka ne sala. Kāpiens lejā arī neaizmirstams – pilnmēness, parādās skaidra debess, mēness izgaismotas takas. Trūka tikai dejojošu laumiņu.
<-El Sabinar - Simtgadīgu kadiķu mežs -> Skaistākā pludmale Kanāriju salās
Tenerife
Tūristu midzenis :D krasti vai nu stāvi un klinšaini, vai arī pludmalītes tūristu apsēstas. Labākais šajā salā bija kāpiens Teidē. No rīta tiesa gan nepamodāmies, kā bija plānots, bet tik un tā... saullēktu redzējām jau Teides krāterī. Ar mašīnu uzbraucām līdz apmēram 2250m, atstājām mašīnu un 7:30 sākām kāpt Teidē. Saullēkts deva savu burvību kalnam – krāsas un kalna varenība ir fantastiska. Teide ir 3718m, tomēr līdz virsotnei netikām, tikām tikai līdz apmēram 3555m – tālāk nelaida, ne mums bija atļaujas, ne tās arī tajās dienās kādam deva. Pārējo salu apskatīju jau pārvietojoties ar Rent-a-car apstājoties pie Miradoriem (skaists skats).
<- Saules lēkts kāpjot Teidē -> Tenerifes ZA daļa
pirmdiena, 2008. gada 24. novembris
NEPĀLA
Nepāla tā ir cita pasaule. Cilvēki tur ir laimīgi, kaut šī zeme ir nabadzīga, daba ir fantastiska, pilsētas... interesantas.
Mūsu ceļojums ilga 22 dienas - simt procenti atpūta un ikdienas aizmiršana. No ikdienas mēs bijām tik tāl’ atgājuši, ka viena no galvenajām tēmām mums bija kāds nu kuram tas vēders :) un var vai nevar nošķaudīties ;).
Katmandu
Labākie brīži Katmandu bija rīti, kad tūristu bari vēl nebija pamodušies, ieliņas vēl salīdzinoši tukšas, veikalnieki tikai vēra vaļā veikalus. Pēcpusdiena Katmandu bija pārpildīta - civlēki, mašīnas, rikšas, motocikli, smacenis.
Katru dienu Nepālā uz 3 stundām tika atslēgta elektrība. Šo mēs izjutām tikai Katmandu, jo ne kalnos, ne raftojot elektrības vienkārši nebija. Elektrības nav, jo musoni beigušies, upēs nav ūdens. Pēc kāda laika elektrības nebūs pat 12 stundas diennaktī.
Ievērības cienīga lieta Katmandu viesnīcā bija labierīcības un duša. Kalnos bija labāk. Ienākot istabiņā likās, o kāda man laba istabiņa, savukārt atverot tualetes un dušas durvis pavērās nepārspējams skats. Sienā riebīgs, liels caurums, kur var redzēt trubas, grīda slapja, uz poda nav brilles. Tas tikai skats, pēc tam atklājās – podam aiz muguras no trupām uz poda malas pilēja ūdens. Dušai nebija klausules, līdz ar to es varēju dabūt tikai ūdens strūklu. Bet nu... ar to visu varēja veiksmīgi tikt galā. Pielietojot pieejamos spaiņus un ķipīti varēja i uz poda pasēdēt, i nomazgāties.
Kalni
Mūsu mērķis bija Tsergo Ri virsotne (4984m) Langtang nacionālajā parkā. 8 dienas: 2 dienas ceļš (turp un atpakaļ), 6 kalniem.
Ceļš turp un atpakaļ pagāja pārpildītā Nepālas sabiedriskajā autobusā. No sākuma mēs smējāmies „paskat, kādi viņiem sabiedriskie autobusi, šoferim durvis nav, logu nav, pārpildīti...”. Šo tad izbaudījām arī mēs paši.
Autobusā nostāties pilnā augumā mūsu cilvēks nevar. Arī attālums starp sēdekļiem nav priekš mums. Autobuss, šķiet, taisīts simt procenti ar rokām. Viss pieskrūvēts ar daudzām, daudzām skrūvēm, rokturi rupji no koka iztēsti, pats autobuss izrotāts raibs, riepas – uz tām labāk neskatīties, īpaši uz rezerves riepu, amortiņi – varbūt vēl ir, bremzes čīkst, bet arī ir, ātrumkārba – labāk nepievērts uzmanību, logi – kā kurā vietā, citur paši veras vaļā, citur vispār nav.
Uz jumta somas, Aldis un Modris (atpakaļceļā arī ASh), ceļa sākumā apmēram 15 nepālieši, vēlāk varbūt pat vairāk nekā 30. Salonā cilvēku ka biezs, somas, kartupeļu un visādi citādi maisi, cilvēki stāv kājās, kāds pa logu spļaudās, cits pavem, kāds blakussēdētājs pabungo pa Jāņa celi, vēlāk kāda vietējā atplīst Jānim uz pleca.Tas vēl nav viss. Ceļš uz Dhuncha... teiksim bija braucams. Piebildīšu vēl, ka Nepālā nevienā brīdī neko nemērīja kilometros, visur bija stundas. Līdz Dhuncha bija paredzēts braukt apmēram 8 stundas, sanāca apmēram 12 stundas. Puse no ceļa pa asfaltu, kas nebija īpaši gluds, atlikusī daļa, pa zemes ceļu. Nepārtraukti serpentīni, kur vēl samainās ar kādu citu pretimbraucošu autobusu. Autobuss gāzelējās, es ik pa brīdim ķēros pie priekšējā krēsla, jo aiza tak tepat, tepat... ceļa malu pat nevar redzēt un svaigie nogruvumi tā vien šķiet tūlīt, tūlīt ar visiem akmeņiem un jēlo smilšu masu turpinās velties lejā pa krauju...
Nākamajā dienā pēc autobusa brauciena varēja sākties mūsu trekings. Tā kā mēs netikām līdz plānotajai pilsētai Syabry Bensi mūsu gājiens pagarinājās par aptuveni 2 līdz 3 stundām, kuras gribējām pieveikt pirmajā dienā (plānotais mums neizdevās).
Kāpiens kalnā man bija gana smags, lai es aizmirstu par savu fotoaparātu un priecātos par apkārtējo dabu. Es pat nemanīju, kurā brīdī izbeidzās meži. Tomēr tie atelpas brīži, kas mums bija, ļāva izbaudīt dabu. Tālumā ciemats, upe, rīsu lauki, jaki, kalnu virsotnēs sniegs, mākoņi, saules rieti un lēkti... fantastika un bauda.
Pēc 3 dienu gājiena mēs nonācām ciemā Kyanjin Gompa 3730m augstumā virs jūras līmeņa. Te es sāku just, ka kaut kas nav labi – velk uz sliktu dūšu, augstuma slimība.
Pienāca arī virsotnes Trergo Ri sasniegšanas diena. 3 no mums to paveica. Es nē, tiku tikai līdz apmēram 4300m virs jūras līmeņa. Tomēr atlikušo dienas daļu izmantoju, lai pablandītos pa ciemu, izbaudītu fantastiskos skatus, apbrīnotu, kā cilvēki dzīvo un vienkārši, mazliet atpūstos no kāpiena kalnā.
Raftinga laikā pilnā mērā izbaudījām nepāliešu, īpaši bērnu, ziņkārību. Mēs jutāmies, kā ceļojošais cirks, uz kuru vietējie saskrien skatīties. Laivojot ļoti bieži, pamanījuši, ka pa upi kāds peld, uz krastu bļaudami un rokas vicinādami skrēja bērnu bars. It kā liekas, re kur tālumā namiņš, bet cik daudz bērnu saradušies pie krasta... no kurienes? Kempinga vietā vienmēr mums apkārt čupojās bērni, vairāk vai mazāk, bet vienmēr. Un jo mazākas palika kraujas, mierīgāka upe, tuvāk nāca finišs, jo vairāk gar krastu parādījās namiņi, apsaimniekoti lauki un lielāki bērnu bari.
Vienu dienu raftojot mums bija iespēja pastaigāt un apskatīt vienu no ciemiem pie upes. Apbrīnojami, kā cilvēki tur dzīvo. Viņiem ir namiņš, savs lauks, kurā audzē rīsus, kartupeļus... ir kazas, kāda govs. Kaut kur ciemā ir telefons, kaut kur ir kāda viesnīciņa. Viņu dzīves rit mierīgi, cilvēki ir laimīgi. Ko viņiem vēl vajag... jumts virs galvas ir, ko ēst ir, ja vajag, palīdz kaimiņam. Var jau būt, ka tā ir tikai mana ilūzija, ka cilvēki tur ir laimīgi, bet tā man tiešām šķiet.
No Nepālas arī es atgriezos laimīga, pacilāta, smaidīga. Lai arī jāatgriežas ikdienā pie jau ierastajiem darbiem, es vēl joprojām staigāju smaidīdama un, šķiet, laimīga. Man ļoti, ļoti patika šis ceļojums ar visiem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, redzēto un izjusto. Šī valsts pārsteidz un vēl joprojām sajūsmina.
Mūsu ceļojums ilga 22 dienas - simt procenti atpūta un ikdienas aizmiršana. No ikdienas mēs bijām tik tāl’ atgājuši, ka viena no galvenajām tēmām mums bija kāds nu kuram tas vēders :) un var vai nevar nošķaudīties ;).
Katmandu
Labākie brīži Katmandu bija rīti, kad tūristu bari vēl nebija pamodušies, ieliņas vēl salīdzinoši tukšas, veikalnieki tikai vēra vaļā veikalus. Pēcpusdiena Katmandu bija pārpildīta - civlēki, mašīnas, rikšas, motocikli, smacenis.
Katru dienu Nepālā uz 3 stundām tika atslēgta elektrība. Šo mēs izjutām tikai Katmandu, jo ne kalnos, ne raftojot elektrības vienkārši nebija. Elektrības nav, jo musoni beigušies, upēs nav ūdens. Pēc kāda laika elektrības nebūs pat 12 stundas diennaktī.
Ievērības cienīga lieta Katmandu viesnīcā bija labierīcības un duša. Kalnos bija labāk. Ienākot istabiņā likās, o kāda man laba istabiņa, savukārt atverot tualetes un dušas durvis pavērās nepārspējams skats. Sienā riebīgs, liels caurums, kur var redzēt trubas, grīda slapja, uz poda nav brilles. Tas tikai skats, pēc tam atklājās – podam aiz muguras no trupām uz poda malas pilēja ūdens. Dušai nebija klausules, līdz ar to es varēju dabūt tikai ūdens strūklu. Bet nu... ar to visu varēja veiksmīgi tikt galā. Pielietojot pieejamos spaiņus un ķipīti varēja i uz poda pasēdēt, i nomazgāties.
<- Elektrības stabi. Tie ir vesels "mākslas darbs"
-> Labierīcības, kuru pielietošanai jāpieiet radoši
Katmandu neatņemama sastāvdaļa bija iepirkšanās. Ja labi mācēja un vēlējās, cenu varēja dabūt nost pat vairāk kā uz pusi.
Esot Katmandu bija jāredz arī stupas. Apskatījām mēs 2 - Monkey Temple un Boudhanath Stupa. Iespējams, ka tās ir svētas, tomēr man tur nepatika. Sajūta tur esot bija nospiedoša un tā vien gribējās mukt prom. Iespējams, ka tas dēļ stupu teritorijā esošā tirgus.
<- Boudhanath Stupa un -> lūgšanu rati
Kalni
Mūsu mērķis bija Tsergo Ri virsotne (4984m) Langtang nacionālajā parkā. 8 dienas: 2 dienas ceļš (turp un atpakaļ), 6 kalniem.
Ceļš turp un atpakaļ pagāja pārpildītā Nepālas sabiedriskajā autobusā. No sākuma mēs smējāmies „paskat, kādi viņiem sabiedriskie autobusi, šoferim durvis nav, logu nav, pārpildīti...”. Šo tad izbaudījām arī mēs paši.
Autobusā nostāties pilnā augumā mūsu cilvēks nevar. Arī attālums starp sēdekļiem nav priekš mums. Autobuss, šķiet, taisīts simt procenti ar rokām. Viss pieskrūvēts ar daudzām, daudzām skrūvēm, rokturi rupji no koka iztēsti, pats autobuss izrotāts raibs, riepas – uz tām labāk neskatīties, īpaši uz rezerves riepu, amortiņi – varbūt vēl ir, bremzes čīkst, bet arī ir, ātrumkārba – labāk nepievērts uzmanību, logi – kā kurā vietā, citur paši veras vaļā, citur vispār nav.
Uz jumta somas, Aldis un Modris (atpakaļceļā arī ASh), ceļa sākumā apmēram 15 nepālieši, vēlāk varbūt pat vairāk nekā 30. Salonā cilvēku ka biezs, somas, kartupeļu un visādi citādi maisi, cilvēki stāv kājās, kāds pa logu spļaudās, cits pavem, kāds blakussēdētājs pabungo pa Jāņa celi, vēlāk kāda vietējā atplīst Jānim uz pleca.Tas vēl nav viss. Ceļš uz Dhuncha... teiksim bija braucams. Piebildīšu vēl, ka Nepālā nevienā brīdī neko nemērīja kilometros, visur bija stundas. Līdz Dhuncha bija paredzēts braukt apmēram 8 stundas, sanāca apmēram 12 stundas. Puse no ceļa pa asfaltu, kas nebija īpaši gluds, atlikusī daļa, pa zemes ceļu. Nepārtraukti serpentīni, kur vēl samainās ar kādu citu pretimbraucošu autobusu. Autobuss gāzelējās, es ik pa brīdim ķēros pie priekšējā krēsla, jo aiza tak tepat, tepat... ceļa malu pat nevar redzēt un svaigie nogruvumi tā vien šķiet tūlīt, tūlīt ar visiem akmeņiem un jēlo smilšu masu turpinās velties lejā pa krauju...
<- Sabiedriskais transports un -> ceļi
Nākamajā dienā pēc autobusa brauciena varēja sākties mūsu trekings. Tā kā mēs netikām līdz plānotajai pilsētai Syabry Bensi mūsu gājiens pagarinājās par aptuveni 2 līdz 3 stundām, kuras gribējām pieveikt pirmajā dienā (plānotais mums neizdevās).
Kāpiens kalnā man bija gana smags, lai es aizmirstu par savu fotoaparātu un priecātos par apkārtējo dabu. Es pat nemanīju, kurā brīdī izbeidzās meži. Tomēr tie atelpas brīži, kas mums bija, ļāva izbaudīt dabu. Tālumā ciemats, upe, rīsu lauki, jaki, kalnu virsotnēs sniegs, mākoņi, saules rieti un lēkti... fantastika un bauda.
Pēc 3 dienu gājiena mēs nonācām ciemā Kyanjin Gompa 3730m augstumā virs jūras līmeņa. Te es sāku just, ka kaut kas nav labi – velk uz sliktu dūšu, augstuma slimība.
<- Mēs mazliet virs Kyanjin Gompa un -> skats uz šo ciematu
Pienāca arī virsotnes Trergo Ri sasniegšanas diena. 3 no mums to paveica. Es nē, tiku tikai līdz apmēram 4300m virs jūras līmeņa. Tomēr atlikušo dienas daļu izmantoju, lai pablandītos pa ciemu, izbaudītu fantastiskos skatus, apbrīnotu, kā cilvēki dzīvo un vienkārši, mazliet atpūstos no kāpiena kalnā.
<- Virsotne Tsergo Ri
-> Mani sasniegie 4300m
Upe
Mūsu mērķis - Karnali upe. 10 dienas, no kurām apmēram 24 stundas ceļā turp un 18 atpakaļ.
Sākums bija gana līdzīgs trekingam – autobuss. Šoreiz autobusā brauca tikai instruktori un raftingotāji, t.i. mēs 5 un vēl 10 citi (amerikāniete, polis, čehi un francūži). Bet tik un tā turp braucot autobuss bija pārbāzts – laivas, kajaki, teltis, pārtika. Turp braucot lielu dienas daļu pa logu redzējām rīsu laukus, namiņus un kaut kur tālumā kalnus. Nakts braucienā es gulēju, pamodos tikai ik pa laikam, bet tur gan kā varēja noprast nekādu lauku apkārt nebija, atkal nogruvumi un nenormāla autobusa kratīšanās. Lai arī mums stāstīja, ka šogad ir pirmais gads, kad autobuss pievedīšot pie upes, jo ceļš esot krietni uzlabots, mums bija stipra vēlēšanās līdz upei iet ar kājām. Ceļš šķita vēl sliktāks, nekā braucot uz Langtang nacionālo parku – bedres, brīžam uz ceļa dubļi, putekļi, kas biezā slānī salīda autobusa salonā.
Laivojot dienas ritēja ļoti līdzīgi. No rīta celšanās, brokastis, telšu nojaukšana, mantu krāmēšana raftos. Pa dienu raftošana, tad pusdienas, vēlāk atkal raftošana. Vakarā vai precīzāk pēcpusdienā nobāzēšanās kādā pludmalītē, slapjo drēbju žāvēšana, telšu celšana, malciņas vākšana ugunskuram, vakariņu ēšana, pasēdēšana pie ugunskura un tad jau iešana gulēt. Bet tas labākais bija pirmās 3 dienas – krāces. Man patika. Es smējos par sevi – parasti braucot krācēs taisu acis ciet un bļauju. Šoreiz acis man bija vaļā, katru krācīti redzēju, laikam pat lāga nebļāvu... nu... ja tikai no manis ik pa brīdim skanēja īsi aj, aj, aj... tas nozīmēja, ka esmu dabūjusi aukstu ūdens šalti.
Mūsu mērķis - Karnali upe. 10 dienas, no kurām apmēram 24 stundas ceļā turp un 18 atpakaļ.
Sākums bija gana līdzīgs trekingam – autobuss. Šoreiz autobusā brauca tikai instruktori un raftingotāji, t.i. mēs 5 un vēl 10 citi (amerikāniete, polis, čehi un francūži). Bet tik un tā turp braucot autobuss bija pārbāzts – laivas, kajaki, teltis, pārtika. Turp braucot lielu dienas daļu pa logu redzējām rīsu laukus, namiņus un kaut kur tālumā kalnus. Nakts braucienā es gulēju, pamodos tikai ik pa laikam, bet tur gan kā varēja noprast nekādu lauku apkārt nebija, atkal nogruvumi un nenormāla autobusa kratīšanās. Lai arī mums stāstīja, ka šogad ir pirmais gads, kad autobuss pievedīšot pie upes, jo ceļš esot krietni uzlabots, mums bija stipra vēlēšanās līdz upei iet ar kājām. Ceļš šķita vēl sliktāks, nekā braucot uz Langtang nacionālo parku – bedres, brīžam uz ceļa dubļi, putekļi, kas biezā slānī salīda autobusa salonā.
Laivojot dienas ritēja ļoti līdzīgi. No rīta celšanās, brokastis, telšu nojaukšana, mantu krāmēšana raftos. Pa dienu raftošana, tad pusdienas, vēlāk atkal raftošana. Vakarā vai precīzāk pēcpusdienā nobāzēšanās kādā pludmalītē, slapjo drēbju žāvēšana, telšu celšana, malciņas vākšana ugunskuram, vakariņu ēšana, pasēdēšana pie ugunskura un tad jau iešana gulēt. Bet tas labākais bija pirmās 3 dienas – krāces. Man patika. Es smējos par sevi – parasti braucot krācēs taisu acis ciet un bļauju. Šoreiz acis man bija vaļā, katru krācīti redzēju, laikam pat lāga nebļāvu... nu... ja tikai no manis ik pa brīdim skanēja īsi aj, aj, aj... tas nozīmēja, ka esmu dabūjusi aukstu ūdens šalti.
<- Mūsu rafta komanda - mēs 5 letiņi, 2 francūži un instruktors
-> Viena no nometnēm
<- Vienas no Karnali upes krācēm
-> Pēc dienas laivošanas drēbes kaut kā jāžāvē
Sala, uz kuras pavadījām 2 naktis
Raftinga laikā pilnā mērā izbaudījām nepāliešu, īpaši bērnu, ziņkārību. Mēs jutāmies, kā ceļojošais cirks, uz kuru vietējie saskrien skatīties. Laivojot ļoti bieži, pamanījuši, ka pa upi kāds peld, uz krastu bļaudami un rokas vicinādami skrēja bērnu bars. It kā liekas, re kur tālumā namiņš, bet cik daudz bērnu saradušies pie krasta... no kurienes? Kempinga vietā vienmēr mums apkārt čupojās bērni, vairāk vai mazāk, bet vienmēr. Un jo mazākas palika kraujas, mierīgāka upe, tuvāk nāca finišs, jo vairāk gar krastu parādījās namiņi, apsaimniekoti lauki un lielāki bērnu bari.
Nepāliešu bērni
Vienu dienu raftojot mums bija iespēja pastaigāt un apskatīt vienu no ciemiem pie upes. Apbrīnojami, kā cilvēki tur dzīvo. Viņiem ir namiņš, savs lauks, kurā audzē rīsus, kartupeļus... ir kazas, kāda govs. Kaut kur ciemā ir telefons, kaut kur ir kāda viesnīciņa. Viņu dzīves rit mierīgi, cilvēki ir laimīgi. Ko viņiem vēl vajag... jumts virs galvas ir, ko ēst ir, ja vajag, palīdz kaimiņam. Var jau būt, ka tā ir tikai mana ilūzija, ka cilvēki tur ir laimīgi, bet tā man tiešām šķiet.
Ciemats pie upes
No Nepālas arī es atgriezos laimīga, pacilāta, smaidīga. Lai arī jāatgriežas ikdienā pie jau ierastajiem darbiem, es vēl joprojām staigāju smaidīdama un, šķiet, laimīga. Man ļoti, ļoti patika šis ceļojums ar visiem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, redzēto un izjusto. Šī valsts pārsteidz un vēl joprojām sajūsmina.
Bildes: Sanita, Aldis, Modris
trešdiena, 2008. gada 3. septembris
Indijas vīzas (III) jeb Kā mēs braucām pēc Indijas vīzām
Pieņēmums „Meklēt kādu tūrfirmu – tas laikam būs tas variants, ko realizēsim” netika realizēts. Uz Stokholmu braucām paši – es un ASh. Jāsaka - tāds riskants pasākums, bet nu... par visu pēc kārtas.
Izkuģojām no Rīgas ostas uz Stokholmu svētdien 17:30. Stokholmā ieradāmies tieši kā pēc grafika – 9:30. Tad aši, aši uz 1.autobusu un līdz centram. Kamēr mēģinājām nopirkt biļetes, jau sapazināmies ar vienu ASV ceļotāju, kuram arī palīdzējām biļetes nopirkt. Kamēr braucām autobusā jau viens onka, kas dienējis kādreiz flotē pastāstīja, kur jākāpj ārā, kur jāiet. Vēl pastāstīja par Vasa kuģi un muzeju. Apmēram 10.30 jau bijām Indijas vēstniecībā un ļoti veiksmīgi iesniedzām dokumentus vīzu taisīšanai. Kā arī sarunājām, ka mēs pases varēsim dabūt 30 minūtes ātrāk par oficiālo pasu izsniegšanas laiku (oficiāli pases izsniedz no 16:00 – 17:00). Kāpēc vajadzēja runāt, lai mums pases atdod ātrāk? Prāmis atpakaļ uz Rīgu atiet 17:00 un uz kuģa jau bija jābūt 16:30 a līdz ostai no centra jārauc apmēram 30 minūtes.
Neticami, bet mēs visu paveicām, pases dabūjām laikā, lai arī bija mazi sastrēgumi, uz prāmja jau bijām 16:20. Un vakar no rīta 11:00 jau bijām Rīgā. Un tad arī uzreiz uz darbu.
Tā lūk... mums ir Indijas vīzas. Derīgas 6 mēnešus un ar Multiple entry.
Izkuģojām no Rīgas ostas uz Stokholmu svētdien 17:30. Stokholmā ieradāmies tieši kā pēc grafika – 9:30. Tad aši, aši uz 1.autobusu un līdz centram. Kamēr mēģinājām nopirkt biļetes, jau sapazināmies ar vienu ASV ceļotāju, kuram arī palīdzējām biļetes nopirkt. Kamēr braucām autobusā jau viens onka, kas dienējis kādreiz flotē pastāstīja, kur jākāpj ārā, kur jāiet. Vēl pastāstīja par Vasa kuģi un muzeju. Apmēram 10.30 jau bijām Indijas vēstniecībā un ļoti veiksmīgi iesniedzām dokumentus vīzu taisīšanai. Kā arī sarunājām, ka mēs pases varēsim dabūt 30 minūtes ātrāk par oficiālo pasu izsniegšanas laiku (oficiāli pases izsniedz no 16:00 – 17:00). Kāpēc vajadzēja runāt, lai mums pases atdod ātrāk? Prāmis atpakaļ uz Rīgu atiet 17:00 un uz kuģa jau bija jābūt 16:30 a līdz ostai no centra jārauc apmēram 30 minūtes.
Neticami, bet mēs visu paveicām, pases dabūjām laikā, lai arī bija mazi sastrēgumi, uz prāmja jau bijām 16:20. Un vakar no rīta 11:00 jau bijām Rīgā. Un tad arī uzreiz uz darbu.
Tā lūk... mums ir Indijas vīzas. Derīgas 6 mēnešus un ar Multiple entry.
piektdiena, 2008. gada 8. augusts
Indijas vīzas (II)
Sākās nākamā tūre vīzu jautājumā. Viss sākās ar to, ka kādu jauku dienu man zvana no flysiesta un saka, ka mūsu lidojumam ir mainīti laiki. Tagad mums Deli starp lidojumiem būs ~19h. Tad nu nolēmām, ka nav ko dirnēt lidostā, jātaisa vīzas un uz to laiku jāmeklē kāda naktsmītne Deli. Bet tad mums visiem vajag vīzu.
Ir varianti – sūtīt pašiem, meklēt kādu tūrfirmu, braukt pašiem. Katram variantam ir + un -. ***Sūtīt pašiem: tas var aizņemt līdz pat 4 nedēļām, ja vēl ne ilgāk + vēl nav garantija, ka pases pa ceļam kaut kur nepazūd (Latvijas pasts rullē) ;). ***Braukt pašiem (kādam no mums): jābrauc darba dienā, vīzu taisa it kā 2-3 darba dienu laikā (iespējams, ka var panākt arī 1 DD laikā, bet nu... tā varbūtība neizskatās īpaši liela), nu tad ar tām 2-ām darba dienām visas nākamās izrietošās sekas – jāņem atvaļinājums (manā gadījumā tas būtu uz sava rēķina), avio biļetes, palikšana tur uz vietas. *** Meklēt kādu tūrfirmu – tas laikam būs tas variants, ko realizēsim. Esmu it kā no 2-ām info jau dabūjusi. Ir vēl 1 variants. bet nu... par to droš vēlāk.
Ir varianti – sūtīt pašiem, meklēt kādu tūrfirmu, braukt pašiem. Katram variantam ir + un -. ***Sūtīt pašiem: tas var aizņemt līdz pat 4 nedēļām, ja vēl ne ilgāk + vēl nav garantija, ka pases pa ceļam kaut kur nepazūd (Latvijas pasts rullē) ;). ***Braukt pašiem (kādam no mums): jābrauc darba dienā, vīzu taisa it kā 2-3 darba dienu laikā (iespējams, ka var panākt arī 1 DD laikā, bet nu... tā varbūtība neizskatās īpaši liela), nu tad ar tām 2-ām darba dienām visas nākamās izrietošās sekas – jāņem atvaļinājums (manā gadījumā tas būtu uz sava rēķina), avio biļetes, palikšana tur uz vietas. *** Meklēt kādu tūrfirmu – tas laikam būs tas variants, ko realizēsim. Esmu it kā no 2-ām info jau dabūjusi. Ir vēl 1 variants. bet nu... par to droš vēlāk.
trešdiena, 2008. gada 23. jūlijs
Deju vētki 2008
Ar Nepālas braucienu viss nebeidzas. Daudzas lietas/ domas/ darbi ir par un ap Nepālu, bet tas jau nav vienīgais. Tā lūk...
Šajā vasarā, kā jau zināms, bija Deju svētki. Tieši Deju svētki, jo es piedalos deju svētkos nevis dziesmu svētkos, es dejoju un lepojos ar to ;).
Es pamanījos safočēt arī daudzas foršaas bildes. Tad nu arī mazam ieskatam te.
Viss, varētu teikt sākās ar gājienu.
Tad bija koncerts Arēnā Rīga, no kura man bilžu nav.
Koncertuzvedums „No Sirsniņas sirsniņai”.
Nākamais posms – Mēģinājumi un koncerti Daugavas stadionā.
Fināla mēģinājums
Mēģinājumā ne tikai dejo, bet taisa lielos zīmējumus - katrs dejotājs īstajā momentā zina, kur atrasties.
Šis jau ir koncertā
Foto no http://www.flickr.com/photos/dziesmusvetki2008
Top nākamais zīmējums
Šis arī jau ir koncertā
Foto no http://www.flickr.com/photos/dziesmusvetki2008
Fināla sākums koncertā
Foto no http://www.flickr.com/photos/dziesmusvetki2008
Foto no http://www.flickr.com/photos/dziesmusvetki2008
Un pa starpu kāds mēģinājums Mežaparka noslēguma koncertam
Arī ēnas dejo ;)
Šajā vasarā, kā jau zināms, bija Deju svētki. Tieši Deju svētki, jo es piedalos deju svētkos nevis dziesmu svētkos, es dejoju un lepojos ar to ;).
Es pamanījos safočēt arī daudzas foršaas bildes. Tad nu arī mazam ieskatam te.
Viss, varētu teikt sākās ar gājienu.
Tad bija koncerts Arēnā Rīga, no kura man bilžu nav.Koncertuzvedums „No Sirsniņas sirsniņai”.
Nākamais posms – Mēģinājumi un koncerti Daugavas stadionā.
Fināla mēģinājums
Mēģinājumā ne tikai dejo, bet taisa lielos zīmējumus - katrs dejotājs īstajā momentā zina, kur atrasties.
Šis jau ir koncertāFoto no http://www.flickr.com/photos/dziesmusvetki2008
Top nākamais zīmējums
Šis arī jau ir koncertāFoto no http://www.flickr.com/photos/dziesmusvetki2008
Fināla sākums koncertāFoto no http://www.flickr.com/photos/dziesmusvetki2008
Foto no http://www.flickr.com/photos/dziesmusvetki2008
Arī ēnas dejo ;)
Abonēt:
Ziņas (Atom)