Ar Kalvi Portugālē

Varētu teikt mūžību nebiju šādi ceļojusi – ar deju kolektīvu uz kādu festivālu uz kādu tālu zemi. Tomēr kaut kas ir nemainīgs – arī šim braucienam piekritu vienas dienas laikā. Kā arī nemainīgs ir tas, ka Kalves pamatsastāva dejotājus nezināju un nepazinu. Viena sezona Kalves Zelta smiltīs nebūt nedeva iespēju iepazīt pašu Kalvi. Bet tas jau nav šķērslis, lai brauciens būtu izdevies un jautrs.


Šī brauciena dziesmas (šoreiz divas): 1) Vai Jūs zināt kā mūs’ zemnieks; 2) Party for everybody, dance... (babuškas no Eriovīzijas). Festivāla beigās visi festivāla dalībnieki dziedāja šo dziesmu :)

Brauciena top koncerta iznāciens. Rai, rai, rai... Bija viens īpašs koncerts, kur labai skaņai pietrūka mikrofoni. tad nu dejotāji dejā "Spēlē spēlmani" to vien dzirdēja kā "Rai, rai, rai...". Lai arī nākamajos koncertos skaņa bija laba, tik un tā mēs dzirdējām... rai, rai....

-1; -2, -3... -12 (pēc)koncerti. Mūsu istabiņas tradīcija, katrs koncerts jāatzīmē līdz galu galā nonācām pie beidzamā koncerta un -12

Tautu sadancošana. Dikti lustīgs pasākums. Katrai valstij bija jāmāca kādas savas dejas soļi bērniem un arī citiem festivāla dalībniekiem. Mēs dejojām „Cūkas driķos”, izskatījās, ka visiem patika – bija viegli un jautri.

Zaķis, Muzejs, sols... un festivāla prezidents „today you are breaking everything”. Kad kaut kur sastapām festivāla prezidentu un/ vai viņa sievu, tā gāzām kādus podus. Cits dabūja rājienu un vēlāk dāvāja ziedus kā atvainošanos, cits muzejā apgāza senu iespējams afrikāņu statuju, cits ar zupas bļodu rokā tika veikli nogāzts no sola.

Stopi un piekabes. Lai arī no skolas, kurā mitinājāmies līdz centram nebija dikti tālu jāiet, vieglāk un ērtāk bija nostopēt auto ar piekabi un visiem salīst tajā un jautrā garā aizbraukt līdz pilsētas centram. Domājams vietējie jau pirmajā dienā saprata, ka no letiņiem var sagaidīt visu un vēl vairāk.

Man nav balss, bet ir puns. Balsi es izskatās atstāju lidmašīnā pa ceļam uz Portugāli, tomēr atpakaļ ceļā atguvu tikai daļu balss. Savukārt kāds stabs man par piemiņu atstāja suvenīru uz pieres. Iesaku, ja stopē auto, negrozīsiet kā vējrādim, bet stāvēt uz vietas ;)

Rīsi un maize katru dienu. Reti kad man kāds no ēdieniem apnīk, bet nu šoreiz pat es varēju teikt, kas par daudz, tas par skādi. Baltmaizi, man ilgi vēl negribēsies ēst. Par rīsiem sāku jau domāt

Bāriņš Klīnika un Sangrija. Meitenes vienā no pirmajām dienām atklāja labu bāriņu, kur bārmenis pēc dažiem mūsu nācieniem jau zināja, ko mēs gribēsim – sapildīt sangriju ūdens pudelēs. Dikti garda sangrija, kura krūzēm un pudelēm šauj korķus ārā.

Apelsīni, citroni, kukurūza brauciena laikā netika pirkti – mēs tos aizņēmāmies uz neatdošanu ;) un tā katru reizi, kad devāmies pastaigā uz un no pilsētas.

Okeāns. Gribas teikt okeāns kā jau okeāns. Tomēr, lai ari saule it kā sildīja un mākoņu nebija, pie okeāna zēģelēja drēgns vējšs un brīžam prasījās ko siltāku uzvilkt.


Portugālē podiem nav vāku un brilles. Un bērnudārzos ir ļoti mazi podiņi un izlietnītes.

Amerikāņi, kas ir Poļi. Viens liels pārsteigums šajā braucienā mums tika sagādāts, ka Poļu himnas laikā visi amerikāņi līdzi dziedāja poļu himnu... opaaaaa.... kas tas? Kā izrādās, lielākā daļa amerikāņu deju grupas dalībnieku, kā arī tās vadītāja ir Poļu emigranti un viņu bērni.

Portugāles pilsētiņu ieliņas. visforšākais no redzētajām pilsētām Portugālē, man šķiet, ir to ieliņas. Mazas, šauras, kompaktas, piekārtas ar veļu... visas ar savu Portugāles smeķi.