Gribētos teikt zīda ceļš, bet nē… vilniņa, vilniņa

Vilniņa manās rokās paņēmās jau novembrī. Gribējās uzadīt vīram dūraiņus. Par dūraiņu oderīti viss bija skaidrs – vasarā nopirktā suņa vilnas dzija. Ārpusīte – gribēju rakstainu. Tiesa gan uz krāsām un krāsainumu kaut kā neiespringu, bet varbūt vajadzēja, jo rakstaini cimdi ir krāšņāki un, manuprāt, priecīgāk tādus rokās vilkt. Bet nu… tapa sarkani cimdi ar pelēku rakstiņu. Galvenais šajos cimdos – silti. Un jā… adīti rokām.

 

Pēc ilgiem laikiem adīju rokām - četras adatas un roku veiklība ;)

Kad uzadīju cimdus, izdomāju, ka gribu sev siltus maučus, jo, strādājot pie datora, rokas salst. Rakstu pati sazīmēju. Tikai, kad mauči jau bija gatavi, sapratu, ka varēju zīmēt citādāk un būtu bijis smukāk. Nekas, to tad nākamajiem. Ar krāsu izvēli atkal baigi neaizrāvos. Ņēmu dziju, kas bija mājās un gana daudz. Vai es šos mauču izmantoju strādājot pie datora? Hmmm… vairs nē, izrādās man rokās vilna kož. Vajadzētu ieadīt citas dzijas oderīti, bet uz to atkal jāsaņemās :D. Toties atradu citu pielietojumu – velku uz ādas cimdiem, ar kuriem stūrēju auto. Tā kā pārsvarā jāizbrauc īsi brīži, tad šajā gadījumā tīri labi noder - delnas locītavai tagad silti.

 

Vilnas mauči - adīti rokām

Iepriekšējā rakstā īsi ieminējos par adāmmašīnas salikšanu un iemēģināšu. Man tagad ir divas adāmmašīnas – 5.klase jeb kā es saku mazā mašīna, un 3.klase – kā es saku lielā mašīna. Bija jāiemēģina jaunā lielākā mašīna. Iemēģināšanas laikā uzadīju 3 pārus zeķes un jaku. Man nepatīk adīt zeķes uz adāmmašīnas, bet šīs adījās viegli un labi. Iespējams tādēļ, ka lielajai adāmmašīnai starp fantūrām ir lielāka atstarpe nekā mazajai mašīnai.

Pirms ļoti laba laika biju pirkusi biezu vilnas dziju. Adāmmašīnas kursos kā noslēguma darbs bija jāada mētelis audējrakstā. Tik skāde – mana mazā mašīna negribēja adīt audējrakstu :(. Mašīnu toreiz nesaremontēju, bet mēteli adīju platingā. Tā nu dzija palika neizmantota. Tagad man ir lielā mašīna un iespēja šo dziju izmantot. Ko nu adīt? Jaku. Un kādu? Nu, protams, ka ar pīnēm! (P.S. Mīlu pīnes)
Jaka tapinājās ilgi (pa vidu tapa iepriekš minētie 3 pāri zeķes), bet rezultāts ir labs (P.S. ir arī viena laža. Gribētāji var vērīgāk apskatīt foto, varbūt pamanīs. Tā kā jaka paredzēta man, tad lažu neārdīju, bet pielāgoju simetriski otru pusi).
Kad uzadīju muguru, sapratu, ka dzija var visam nepietikt. Tā nu sameklēju dziju, kuru varētu salikt kopā un dabūt līdzīgu biezumu, lai varētu detaļas uzadīt citādākas.

 

Uz lielās mašīnas pirmais lielais adījums

Patīk man šī jaka. Patīk pīnes, citas krāsas detaļas, augstā apkaklīte, kuru var nesāt arī kā parasto. Patīk, ka šī jaka ir ļoti silta.

Varbūt uz šīs mašīnas tuvākajās dienās taps vēl kāds pāris zeķu, bet tad gan jāmaina atpakaļ uz mazo, jo beidzot jāķeras pie sen solītā džempera.

Vēl divas nedēļas Lockdown

Ja nevajadzētu sūtīt orientēšanās trenerei info par padarīto, laikam nemaz neaizdomātos rakstīt, kas noticis pēdējās divās nedēļās. Tik šoreiz šis vairāk man pašai, jo lai vai kā arī šajās divās nedēļās bija gana daudz laba darīts.

Pirmdienā saņēmām orientēšanās uzdevumus divām nedēļām. Šoreiz padarītais nav saistīts tikai ar orientēšanos, jo tai mēs, diemžēl, veltījām gaužām maz laika.

Otrdiena: Bijām mežā orientēties. Biju izpētījusi variantus un devāmies uz mežu blakus Langervaldes mežam. Atradām sākuma punktu, paņēmām kartes, pamocījos ar iorientering aplikāciju uz devāmies dziļāk mežā. Atkal visas četras. Turp braucot jau bijām nolēmušas, ka šoreiz iesim tā kā pienākas orientēšanās – pēc noteiktās punktu secības nevis kā mēs vēlamies. Rezultāts – atradām 8 punktus no 25 vienā stundā un 53 minūtēs, devīto nekādi nevarējām atrast (izskatās, ka meklējām kādu pusstundu) un no meža izlīdām jau pa tumsu, satikām manu klasesbiedreni ar dēlu, mežā nospiedām vienu ērci un vēl 3 atvedām uz mājām.

 

Mežā bija kluss. It kā viss pelēks. Bet ja tā labi ieskatās, tur ir tik daudz krāsu.

 

Mūsu ietais maršruts un rezultāts. Nu tas ņemot vērā, ka jaunākais gājējs ir 5gadnieks un orientētis mēs tikai sākam ;)

 

Karte mūsu izpildījumā

Trešdiena: spēlēju kopā ar Austru. Austra ģitāru, es uz klavierēm pavadījumu.

 

Gabals, ko spēlējām kopā ar Austru. Austra uz ģitāras es uz klavierēm, vēlāk uz kokles

Ceturtdiena: spēlēju kopā ar Austru. Austra ģitāru, es uz kokles pavadījumu. Rakstījām video, lai nosūtītu Endijam. Ui, ku daudzas reizes rakstījām :D Tā bij ļoti laba pozitīvisma deva.
Šajā dienā tika atsūtīta arī jaunā deju bultiņu spēlīte. Visi iemēģinājām, izkustējāmies. Tik mana vilšanās – bultiņas neiet kopā ar mūziku :( Izrādās, jāskatās tā bultiņu deju spēle citādāk un šādu ķīnieti nevajag pirkt. Nu nekas… izrādās šajā štruntā ir kaudze citu spēlīšu, ko bērni var uzspēlēt.

 

Arī jaunākās beidzot tikušas pie spēlītēm

Sestdiena, svētdiena – jaunās adāmās mašīnas salikšanas, iemēģināšanas un dziju pārrevidēšnas dienas. 

 

Atcerējos, kā mammai kādreiz palīdzēju dziju tīt. Tagad mazliet advancētāk, es vairs netinu kamolu parasto

Nākamā nedēļa

Pirmdiena: Austrai un Laurai koncerta mēģinājuma un koncerta vakars: Viena deja duetā, divas solo dejas. Kārtīga smaida deva.

Otrdiena: mežš. Atkal tie paši punkti, tik šoreiz mūsu izvēlētā secībā. Šoreiz mūsu kontā 10 punkti 1 stundā un 3 minūtēs. Finišējām vēl pa gaismu. Gribējām vēl 3 punktus sameklēt (107, 118 un 119), bet lecot pāri grāvim es mazliet samērcēju kāju, Austra kārtīgi iekāpa grāvī. Ar tik slapju kāju gan bij jāiet uz auto un jābrauc mājās. Austra: "Mājās būs jādzer silta tēja!". Tiesa gan šoreiz vispozitīvākais bija tas, ka Madara pati brīžam skrēja pa priekšu un meklēja pati punktus. Mūsu pārējo lēnais temps dod to, ka Madara iet uz priekšu un pati meklē :).

 

 Vēl viena tūre mežā. Veiksmīgāka nekā ierpeikšējā

 Mūsu maršruts un rezultāts

 

...un arī karte mūsu izpildījumā

Ceturtdiena: bērni ir ļoti liels dzinulis, lai kustētos. Man nebija pat ne doma, Lāčplēša dienā kustēt no mājas. Atnāk Austra no skolas un stāsta, ka jāiet svecītes nolikt. Ja jau bērns saka, ka vajag, tad noteikti vajag. Vakarā noskatījāmies muzikālo filmu par Lāčplēša dienu un gandrīz visi devāmies pie Lāčplēša pieminekļa, lai katrs noliktu svecīti par godu 1919.gada brīvības cīņām.

 

Piektdiena: pēc vairākām drūmām dienām ārā atkal spīdēja saulīte. Tik ļoti gribējās ārā, bet bērnu pulciņi pēcpusdienā tik tuvu viens otram, ka nav iespēja aiziet kaut kur tālāk. Tad nu ķēru pirmo iespēju – Austra atnāca no skolas un momentā ģērbāmies un devāmies uz parku ko nu kurš darīt – skrituļot, braukt ar riteni, pastaigāties. Stundiņa ārā bija pa maz, bet nu… labāk tā nekā nekas. 

 

Ēnu spēles pie Lāčplēša pieminekļa

Sestdiena: pārceltā darba diena. Laikam lieki teikt, ka strādāt vispār negribējās. No rīta mazliet pastrādāju, bet tas arī viss. Tā vien prasījās iet ārā. Pēc pusdienām aizgāju līdz veikalam. Atnācu mājās un Laura prasīja aizbraukt līdz pasta salai. Viņai tur ļoti patīk namiņi un koka skulptūras. Rezultātā sēdāmies uz riteņiem un braucām. Todien gan bija auksts. Es pat mazliet nosalu, bet meitenēm nekas.

 

Diena miglaina un drēgna, bet arī šadā dienā ir savs košums

 

 

mans favorīts no jaunajām Pasta salas skulptūrām - kraukļa kungs. Zirņu bērni gan tādi dīvaini un baisi no tāluma šķita

Svētdiena: Mārtiņdiena pagājusi, kad visiem dārza darbiem bija jābūt pabeigtiem. A ko es… beidzot saņēmos, paķēru līdz abas jaunākās un braucu uz dārzu, lai pabeigtu dārza darbus – iestādītu ķiplokus, nogrieztu vēlās, nokaltušās/ nosalušās rudens puķes. Tiklīdz atbraucām uz dārzu, tā uzreiz iekūrām plīti namiņā. Forši, silts. Kamēr es pa dārzu, meitenes namiņu izslaucīja. Sanesu vēl malku, saskaldīju skaliņus citai reizei. Patīkamākais meitenēm bija marshmellow cepšana un ēšana. Dikti saldi.

 

Saldais prieks siltā plītī

Ar šodienu visi atkal iet uz skolu. Tik daudz kas vēl ir nesaprotams – kā notiek pulciņi. Ir, kas jau devuši ziņu un zināms, kas un kā notiks. Ir iestādes, kas vispār nekādu ziņu nedod, jo vecāki laikam gaišreģi, laikam visu nosapņo :D Visādā ziņā… lai spēks un pacietība visiem pārdzīvot šo laiku un lai visiem veselība!

Kā mēs pavadījām kārtējā “lockdown” pirmo nedēļu

21.oktrobrī sākās “lockdown” jeb mājsēde. Nav gluži tā, ka mums daudz kas mainījās no iepriekšējās nedēļas, jo 18.10.2021 sākās skolēnu brīvlaiks, jaunākā arī skolēnu brīvlaikā neiet uz bērnudārzu. Patiesībā visas 3 dāmas mājās tup jau kopš 11.oktrobra. Kāds nu kurai iemesls – Lauru paturējām mājās, jo Latvijā saslimstība ar C19 strauji auga, Austrai un plus arī Laurai uzmetās dīvainas pumpas (it kā vīruss), Madarai jāsēž mājās kā C19 slimnieka kontaktpersonai. Es pēc noklusējuma esmu mājās – strādāju no mājām nu jau 3.5 gadus. Vienīgi pulciņi vēl notika klātienē.

Kas tad bija tik īpašs šajā nedēļā? Atsākās daži pulciņi, bet attālināti. Arī orientēšanās. Ak vai… kad saņēmu nedēļas plānu orientēšanās treniņiem, saķēru galvu un nodomāju: “Sākās!!!!” Un jā… sākās! Prātā, protams sēž, ka nedrīkst visu dienu dzīvot pa māju, ir jāiziet arī ārā. Bet dienas ritms ir tāds, kāds tas ir un ir dienas, kad ārā neiziet ne uz brīdi. To parādīja pirmās 4 mājsēdes dienas. Bija speciāli jāsaņemās un kaut kur jāiet. Slikti, ka Austrai ritenim riepa tukša, būtu varējušas ar riteņiem izbraukt. Tagad bij jādomā kas cits. 

Nu jā… un tad Krista (orientēšanās trenere) atsūtīja nedēļas plānu. No sākuma domāju, ka neko nedarīsim, jo meitenes orientēšanās iet tikai no septembra un kādam noteikti ir jādarbojas līdzi. Bet viss notika kaut kā pats no sevis. Tik piebildīšu, ka plānā bija noteikts ko darīt konkrētās dienās, bet mēs tomēr pielāgojāmies savām iespējām

Otrdiena
Orientēšanās diena Ozolniekos. Pirmā reize man ar karti rokās. Uz mežu braucām visas dāmas, arī jaunākā. Sākums bija traks. Laura sāka niķoties (tikai vēlāk sapratu kāpēc – arī viņai bija jāaiziet līdz punktam un vēlāk arī jāatzīmē kartē atrastais punkts), es karti no sākuma nesapratu. Nostaigājām 5.14 km, atradām 11 punktus, tam velītījām apmēram 2. Tajā ietilpst arī laiks, ko gājām no stāvvietas pēc kartēm. Īsti orientieristi par mums tagad var iesmīnēt :D Bet mēs bijām apmierinātas, jo punktus secīgi atradām un no meža iznācām priecīgas. Meitenes kļuva vēl priecīgākas, kad finiša tika pie končām.

 

Ozolnieku mežā

 

 Nostaigātais

Trešdiena
Madara izbrauca ar riteni līdz zināmam galapunktam un atpakaļ. Es, Austra un Laura pa lietu “nostaigājām” mazu aplīti turpat mājas tuvumā. Austra ar skritulenēm, Laura ar skrejriteni, es kājām.
Kad atgriezāmies, Laura palīdzēja zupu vārīt, Madara savā nodabā izpildīja testu, es un Austra sēdējām pie testa pildīšanas. Piebildīšu, ka vajadzēja precīzāk lasīt uzdoto :D, jo testu pēc plāna bija jāpilda piektdien, otrdien tik bija jāizlasa. Bet nekas. Tas palīdzēja man saprast karti un tās apzīmējumus, jo citādi es nebūtu lasījusi.

 

"Pastaiga" sākusies un jau līst

Palīgs griež zupai burkānus

 

Divas dienas ātrāk pildām testu

Ceturtdiena
Atkal devāmies uz Ozolniekiem atrast atlikušos 9 punktus. Te nu palīdzēja tas, ka arī es nu jau sapratu karti un tās apzīmējumus. Šoreiz tikām cauri 1.5 stundu laikā. Manuprāt, Ceturtdien mums gāja ļoti raiti un viegli, bet Madara teica, ka otrdien esot bijis vieglāk. Lai vai kā, šis pasākums bija pozitīvs, meitenes pat dziedāja Taciņu (Suzuki bērni un vecāki sapratīs), kad mēs nebridām pa mežu, bet tiešām gājām pa taciņu.

 

Madara ieraudzīja punktu un fiksiņām skrien uz to

 

Kamēr meitenes pa pļavu pie punkta, es pa taciņu lēnītēm uz priekšu

 

Laikam bija pa maz. Meitenēm vēl kalniņos jāuzkāpj

Tāds nu mūsu maršruts

 

Visas 4 kartes. Meitenēm korekti, ar zīmuļiem aizkrāsoti punkti. Man - kartē atzīmēti, kas atrasti

Piektdiena
Diena, kad jāpilda teorijas uzdevums, bet mēs to izdarījām jau trešdien. Madara izbrauca savu maršrutu līdz zināmam galapunktam un atpakaļ, tomēr man šī bija tā diena, kad bija jāsaņemas un jāizstumj sevi ārā no mājās. Kamēr es un Laura ģērbāmies, Austra jau paspēja apskriet 10 apļus ap māju. Biju cerējusi, ka tikšu vaļā no iešanas uz laukumiņu :D Tas nelīdzēja. Tad nu… Austra ar skritulenēm, Laura uz sava ciskudriļļa, es kājām aizdevāmies līdz laukumiņam, meitenes izdauzījās un devāmies mājās. Ķeksītis pašu plānā, ārā bijām!

 

Ēnu spēles laukumiņā

 

Ēnu spēles uz ripuļiem

Sestdiena
Biju domājusi varbūt aizbraukt ar meitenēm vēlreiz pastaigāt pa Ozolnieku mežu, bet šoreiz nolēmu, ka pietiks ar dzīvošanos pa mājas pagalmu. Pati sev nevarēju atrast nodarbi līdz izdomāju, ka beidzot jātiek galā ar ķiploku kaudzi un ķēros pie mizošanas. Pa vidu kaut kas, ko mūsmājās neesam darījuši – vārījām uz uguns zupu. Šajā, protams, galvenais ir process. Kamēr tētis un vecākais brālis riktēja uguns vietu, meitenes jau ārā dauzījās. Pat izvilka ciskudriļļus no šķūnīša. Tētis vaktēja uguni. Es vārīju zupu, Laura asistēja. Rezultāts – ļooooti garšīga zupa.
Vēl paliek svētdiena. Ko mēs darīsim, es nezinu. Jāmēģina izpildīt Kristas sūtītie vingrojumi.

 

Zupu zupa ;)

Gala secinājumi:
-    Nedēļas beigu secinājums man – paskaties vispirms kartes apzīmējumus :D
-    Prasi bērniem, kur iet tālāk, un kurš ir virziens
-    Ari jaunākajam gribas piedalīties pilnībā – atrast punktus, atzīmēt => noteikti jāņem atsevišķa karte arī jaunākajai.

Kāda būs nākamā nedēļa, es nezinu, jo 1.klasniecei skola klātienē, Laura paliek mājās un uz bērnudārzu neies, bet pārējie mācīsies attālināti. Visiem pulciņi attālināti. Ja orientēšanās plāns būs tāds kā šonedēļ, tad būs švaki, jo izpildīt būs ļoti, ļoti grūti un ne jau tāpēc, ka negribas, bet salāgot laikus, kad var ko kurš darīt.

Mājsēde turpinās, turam pozitīvu skatu uz dzīvi un vienkārši dzīvojam tālāk!

Vēl viens dolārs, vēl viens rīts – tik mazliet jāpārfrāzē

Vēl viens gadiņš, vēl viens rīts,
Atmiņās tiek norakstīts,
Varbūt kad kļūšu pensionāre,
Aizmirsti būs visi kalendāri

Tik tiešām… vēl viens gads pagājis katru dienu spēlējot savu instrumentu. Runa par 365 dienu spēlēšanas kalendāru. Par pirmo gadu var lasīt te: Viens gads jeb kā mēs mācāmies un nonākam pie rezultāta un par iegūto balvu te: Godam nopelnītā gada kalendāra balva

Pagājušā gada nogalē (Novembrī un Decembrī) savus gada kalendāru finišus sasniedz arī Kaspars un Madara. Viņu izvēlētās balvas: Kasparam spēļu konsole Nintendo, bet Madarai jauns telefons. Tāpat kā Austra, arī Kaspars un Madara turpina spēlēt savus instrumentus katru dienu.

Kad Kaspars un Madara finišēja savu gadu, teicu, ka abi var turpināt, bet es vairs neatgādināšu katru dienu par spēlēšanu. Sākums izskatījās cerīgs un abi tiešām paši atcerējās un spēlēja. Pagāja pāris mēneši - tik ļoti grūtais decembris un janvāris, kad atkal visiem bija jāsēž mājās, atsākās attālinātās mācības, es apradu ar situāciju un saraustīto darba ritmu, pārējie aprada ar situāciju un jau gana drīz atsāku atgādināt.

Kopš pagājušā gada septembra spēlētāju pulciņam pievienojās arī jaunākā dāma, tobrīd trīsgadniece, Laura. Laura spēlē klavieres. Šī gada jūnija koncertā Laura jau varēja nospēlēt “Spīdi maza zvaigznīte” ar labo roku.

Kāds bija šis gads, kas pagāja Covid zīmē ar mājās “sēdēšanu”, mācīšanos un strādāšanu? Smags, ar daudziem pacēlumiem un kritumiem. Un kāds ir šī gada kalendāra fināls? Nu… mēs neesam vairs centīgi un naski ar uzlīmju līmēšanu kalendārā. Kasparam kalendārs nav vairs kopš jūnija, Madarai vēl ir septembra sākums, Austrai un Laurai netapa  septembra mēneša kalendārs, jo uzlīmes līmējas reizi labi ja nedēļā par visu nedēļu. Nezinu, kā to nosaukt - “slinkums līmēt uzlīmes”, apnikums, ķeksītis (dokuments) kā labā birokrātijā :D? Es ilgi centos atgādināt par uzlīmēm, bet arī man tas apnika un atmetu ar roku.

Bet labā ziņa ir tā, ka instrumenti tiek spēlēti katru dienu. Fiziska kalendāra neesamība tikai trenē manu atmiņu, intuīciju un modrību. Zinu, kurš tiešām ir godam nospēlējis gadu, kurš ir šmaucies un cik daudz. Man kā noteikumu paklausīgam cilvēkam nepatīk, ka šmaucas un neievēro noteikumus, bet visam ir savas robežas un ir lietas, kas ir “jāpalaiž” un kuras nodot citam izlemšanai ;)

Tāpat kā iepriekšējo gadu, nometnes vasarā “nepārrāva” kalendāru, bet pagarināja par nometnes dienu skaitu. Tā kā nav vairs kalendāra, kurā smuki līmējas uzlīmes, mans atskaites punkts ir 17.septembris, kad pagājušo gadu Austrai apritēja 1.spēlēšanas gads. Piefiksēju, ka Austra bija nometnē 7 dienas. Attiecīgi 17.septembris + 7 = 24. Tātad 24.septembrī ir 2. gads ;) Lai man nav lieka “čakara” ar modrību, intuīciju un atmiņu, Lauras kalendārs iet roku rokā ar Austras kalendāru.

Vēl daži pielāgojumi. Līdz ar vasaras sākumu Kasparam un Madarai vairs nebija jāspēlē BJMK izvēles instrumenti. Līdz ar to Kasparam palika tikai akustiskā ģitāra, Madarai – vijole un akustiskā ģitāra. Septembrī atgriežamies arī pie BJMK izvēles instrumentiem. Jāatzīst, ka ar izvēles instrumentu spēlēšanu sokas ļoti, ļoti slikti :( Norakstu uz to, ka ir skolas sākums, vasaras un “mājās sēdēšanas” laiks ir atstājis savas sekas, ar kurām ir grūti tikt galā.

Palicis spēkā noteikums, ja šajā dienā nenospēlē, tad nākamajā jāspēlē divas reizes, dubultā un ar pauzi pa vidu.

Kas vēl mainījies pa šo gadu? Mājās klāt ir nākušas otras klavieres. Mērķis bija, lai es varētu piespēlēt pavadījumu abām klavieru dāmām. Ar Austru iet švaki, bet kad sanāk pierunāt, rezultāts ir skaists. Varam spēlēt gandrīz visu Suzuki 1.grāmatu duetā – Austra pamata skaņdarbus, es pavadījumu. Ar Lauru esmu mēģinājusi kādu reiziti, bet vēl sanāk viņai vairāk blakus sēdēt un būt par mājas skolotāju.

Šogad arī saņēmos un iemācījos vairākus pavadījumus vijolei. Sākums gaužām vienkāršs – bija paredzēts koncerts attālināti, bet ja jau koncerts, kā tad spēlēs bez pavadījuma. Viena nedēļa centīga darba man, vairāki mēģinājumi kopā ar Madaru (ar lielu un patiesu izsmiešanos par abu kļūdiņām) un koncertā Madara spēlēja savu gabalu ar pavadījumu. Vēl tālāks rezultāts – Madaras 2.grāmatas spēlēšanas svētkos lielu daļu pavadījumu spēlēju es. Gribas papliķēt sev uz pleca un pateikt: “Malacītis” :D

Ja man nesanāk spēlēt duetā ar Lauru, tad abas klavieru dāmas brīžam izpaužas uz pilnu klapi. Austra māca Lauru, spēlē katra uz savām klavierēm twinkļus vai abas eksperimentē ar skaņu virknējumiem. Man gan tas traucē strādāt un prasās pēc klusāka stūrīša, bet saprotu, ka jāļauj darīt, jo kad tad vēl viņas eksperimentēs un izpaudīsies, ja tagad tas tiks liegts.

Ļoti gribas cerēt, ka pat fiziska kalendāra neesamība, bet esošs gada “burkāns” ir devis to, ko vēlējos sākumā – lai instrumenti tiktu spēlēti ne tikai pie skolotāja stundā, bet arī mājās. Negribas eksperimentēt ar gada balvas atcelšanu, jo pusaudži pilnīgi noteikti nespēlēs katru dienu. Jaunākās dāmas – nu… ja likšu vai pierunāšu, varbūt spēlēs.

Lai vai kā 24.septembrī apritēja otrs gads, kā Austra spēlē klavieres.  Kā jau minēju, Lauras kalendārs iet roku rokā ar Austras kalendāru ;) Šoreiz gan Austra, gan Laura abas gribēja pie ponijiem. Abas redzēja poniju Jelgavas tirdziņā. Tirdziņā ievācu info. Mērķis https://poniji.lv/. Jāatzīst, ka ļoti negribējās tai dienā nekur braukt, bet labāk izdarīt visu līdz galam – noslēgt gadu kā nākas, lai nepaliktu nekādas “astes”. Tā nu svētdien, 26.septembrī, sazvanīju poniji.lv. Poniju Laura (rakstu poniju Laura, jo arī tur ir Laura) teica, ka esot laiks no 13:00 – 15:00. Tad nu… paēdām pusdienas un atkal visas mūsmājas dāmas devāmies pēc gada balvas.

Visām meitenēm patika. Visas ķemmēja ponijus, Austra tīrīja Grasim nadziņus, turēja grožus, palīdzēja iejūgt poniju Grasi pajūgā. Laura no sirds izbraukājās ponija pajūgā. Ar katru apli Laurai smaids palika arvien lielāks. Arī Austra brauca ponija pajūgā. Bet vislabāk Austrai patika jāt zirdziņa Guste mugurā. Madara ponija pajūgā negribēja braukt, bet arī jāja Gustes mugurā. Visām patika un visas grib vēl.

Pēc braukāšanas meitenes ponijus arī pacienāja ar līdzpaņemtajiem burkāniem. Prieks gan meitenēm, gan ponijiem.

Lai diena būtu piepildīta pilnībā, aizbraucām arī uz mini zoo “Lauku sēta”, lai apskatītu un pacienātu dzīvnieciņus. bet vislielāko sajūsmu izraisīja divi draudzīgie sunīši, kas ļoti labprāt spēlējās ar meitenēm vai otrādāk – meitenes spēlējās ar sunīšiem.

Kad kāpām mašīnā, lai dotos uz mājām, Austra paprasīja uz laukumiņu. Ak vai… kā man gribējās braukt uz mājām… bet ja jau, tad jau. Līdz ar to balvas izbraukuma diena noslēdzās Ozolskvēra laukumiņā.

Tā lūk… vēl viens kalendāra gads noslēdzies. Nākamais jau atkal ir sācies… un atkal – lai pacietība un spēks visiem!

Meitenes sajūsmā par ponija pajūgu un jāšanu

Noslēguma prieks - našķi zirdziņam

un našķi ponijam

Prieks mini zoo "Lauku sēta"

Mini zoo zivtiņas dīķī

Šis vasaras rokdarbiņi

Nu gluži kā koks ar diviem galiem – vasarā saku, pienāks rudens, būs brīvāks, varēs vairāk rokdarbiem veltīt laika. Pienāk rudens saprotu, ka jādara citas lietas un vasarā patiesībā bija daudz vairāk laika. Ziemas sezonā saku, pienāks vasara, būs brīvāks, varēs vairāk laika rokdarbiem veltīt un atkal tas pats – vasarā jādara vis kaut kas cits, un šķiet, ka ziemas sezonā ir vairāk brīvā laikā :D
Lai vai kā, vasaras periodā esmu pabeigusi vismaz 3 darbiņus:

- Adītu lina kleitu ar mežģīni
- Uzšuvu vīram lina šortus
- Pabeidzu meitai celoto jostu

Adīto kleitu man paprasīja uzadīt jau pagājušo gadu, kad sākās Covid mājās sēdēšana. Vēlme bija skaidra, tomēr šo darbiņu grūti bija iesākt. No sākuma nevarēju atrast īsto dziju. Vēlme bija kaut ko, kas nekož un pelēkā krāsā. Kad beidzot nonācu līdz paraudziņa adīšanai, dzija atkal nebija īstā – nebija savērpta, adījums griezās. Tad kaut kā pamanīju, ka man taču ir pelēks lins. Pamēģināju. Pašai patika. Uzadīju ¼, parādīju nākamajai īpašniecei. Abas atzinām par labu esam un tā nu lēnā garā, iedvesmas un brīvajos brīžos tapa pelēka lina kleita ar mežģīni. Pati esmu apmierināta ar rezultātu. Cerams, ka arī īpašniecei patīk un kleita labi nēsāsies.

Pelēka adīta lina kleita ar mežģīnēm, adīta mežģīnes apkaklīte

Šorti tapa tikai tādēļ, ka vīram esošajos šortos dibena daļā izdila caurums, citu šortu nebija un veikalā viņš sev jaunus nenopirka. Vēlreiz uz Rīgu dēļ šortiem braukt arī negribās. Izvēlējos lina audumu. Paprasīju vai krāsa derēs. Saņēmu akceptu. Sameklēju jau nozīmēto piegriezni un ķēros pie darba. Viena pilna diena un šorti gatavi ;) Arī ar šo darbiņu esmu apmierināta. Ir viena lieta, ko uzlabot, bet kopumā ir labi.

 

Lina šorti

Jostu es sāku celot jau pavasarī. Arī gandrīz pabeidzu pavasarī. Bija palicis tik izdomāt, kā sprādzes gala jostu apstrādāt, lai neirst. Idejas un domas bija, bet realizācija kavējās :D. Pat detaļas atnāca no Ķīnas, bet realizācija turpināja kavēties. Tad nu augusta pirmajā dienā beidzot pieķēros un gana ātri pabeidzu. Sākumā nebiju plānojusi likt aplīšus jostas caurumiem, bet meičuks teica, ka vajag. Nu… kā klients vēlas ;) Tad jau redzēs, kā nēsāsies. Laikam lieki piebilst, ka arī ar šo darbiņu esmu pamierināta. Ir nianses, pie kurām varbūt jāpiedomā, bet kopumā ir labi.

Celota josta ar sprādzi, ar vēl nepabeigtiem cauriņiem

Vienkārši smuki izskatās - tāda maza, raiba, tautiska čūskiņa

Pilnībā pabeigta (apstrādāti caurumiņi) celota josta ar sprādzi

Vēl divas celu jostas manā kontā

Pagājušajā vasarā salielījos: “Re, kādas jostas noceloju savām dāmām!” un pēc mirkļa jau biju uzņēmusies mūsu kolektīvam nocelot 2 iztrūkstošās jostas. Dziju pēc krāsām atradu diezgan līdzīgu oriģinālam. Ar paraudziņu man traki gāja – kamēr sapratu rakstu (zīmēju pati, šķirstīju grāmatas, galu galā atradu īsto), kamēr sapratu, kā to nejauko maliņu dabūt smuku, bet nu… silts ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu :) 
Celojās jostas ļoti lēni. Pareizāk sakot – nekādīgi nevarēju pieķerties un padarīt šo darbiņu. Nebija arī motivācija, jo dejas Covid laikā nenotiek, koncertu nav, tātad arī nav tautastērpi jāvelk, pie kā šīs jostas vajadzīgas. Bet kad jau sāku, tad pa brīvdienām, centimetru pa centimetram un pati biju pārsteigta, kad vienā pēcpusdienā izmērīju garumu un sapratu.. eu… pabeidzu!!!
Ar rezultātu esmu apmierināta. Jostas sanāca krietni līdzīgas oriģinālam gan krāsu ziņā, gan platumā. Tik manējās (iespējams tikai pagaidām) ir cietākas.

Viens oriģināls un divi mani darinājumi

Tā kā pāri palika gana gari velki, negribējās laist tos vējā – nomainīju sānu velkus uz sarkaniem un paeksperimentēju – noceloju rokas sprādzi. Arī ar šo rezultātu esmu ļoti apmierināta – pašai ļoti patīk, tik vēl neesmu mēģinājusi uzlikt un sajust uz rokas.

Jauns eksperiments un smuks rezultāts

Patlaban tuvu finišam ir vēl kāda josta, bet tai man no ķīnas jāsagaida daži nieciņi. Kad būs gatavs, tad jau parādīšu ;) 

Kāpēc es atskakos no Whatsapp

 Dažas dienas atpakaļ Whatsapp vajadzēja apstiprināt jauno privātuma politiku, kura ir radījusi diskusijas, tapuši raksti, viedokļi.

Lielākā daļa noteikumiem vispār nepievērš uzmanību un vienkārši piekrīt (nezinu, kurš teicis, bet lielākie meli ir kad aplikācijās ieklikšķina “esmu izlasījis noteikumus un tiem piekrītu”). Daļa saprot, uz ko parakstās, jo “es esmu neinteresants, lai vāc datus”, “visi lielie giganti (Google, Facebook utml.) tāpat vāc datus, pat ja es to negribu”, GDPR aizliedz ievākt datus un mēs ar to esam pasargāti utml.

Es atļaušos ielikt dažas ekrāna kopijas no Twitter. Šie visi ir publiski izlasāmi Twitter-ī:

Kādēļ es atsakos no Whatsapp? Lai mazinātu to gigantu skaitu, kas var ievākt informāciju par mani, manu telefonu, maniem telefona lietošanas paradumiem, ar citiem cilvēkiem saistīto informāciju un mazinātu informācijas apjomu, ko par mani var ievākt. Tajā pat laikā es apzinos, ka dati tiek ievākti un mēs neesam no tā pasargāti. Es tikai samazināt to aplikāciju skaitu, ko izmantoju, kam dodu piekļuvi saviem datiem.

Es uz to visu skatos šādi. Mums katram ir sava dzīves vieta, savs mājoklis. Kad nāk vakars, tumsa, es aizveru tumšos aizkarus. Iemesls, lai svešie neskatās pa logu, neredz, kas notiek vai kas ir manā mājoklī. Es aizslēdzu arī mājokļa durvis, lai nevēlamie nenāktu mājās. (Zinu, zinu… aizslēgtas durvis ir problēma mums pašiem, bet ne zagļiem. Viņi durvis prot atmūķēt sekunžu laikā). Es uzlieku kādu ierīci pagalmā, piemēram, robotiņu novērotāju, kurš man ziņo, ka nāk svešie. Robotiņš saka, “ja Tu atstāsi aizkarus vaļā, es Tev varēšu padot ziņu ne tikai ar skaņu, bet arī ar spožu gaismu un regulāri iedoši bildes ar to, kas notiek Tavā pagalmā”. Es domāju: “It kā jau labi, bet es jau varu atrasties citā istabā un gaismu neredzēt. Man pietiks ar skaņu. Bildes - nu jā... būtu interesanti, bet cik daudzās es redzēšu tukšu pagalmu vai arī tur tiešām būs kas cits? Palides, nē.”. Robotiņš neapmierināts, jo patiesībā grib redzēt, kas notiek manā mājoklī. Pienāk brīdis un robotiņš saka: “Es Tev kalpošu, bet turpmāk aizkarus nebūs iespējams aizvērt”, jo Robotiņš ir panācis, ka viņš nosaka vai aizkarus var vai nevar aizvērt. Mana izvēle – ja es nevēlos, lai aizkari ir vaļā, es metu robotiņu miskastē tālu no mājas un aizveru aizkarus.

Protams, tas nenozīmē, ka par mani tagad neviens neko nezina. Liela daļa tāpat zina, kur es dzīvoju, kā mani sauc, kāda es izskatos…, bet aizkari manā mājā ir ciet un par manu esamību un notiekošo mājās var spriest tikai pēc siluetiem un ieslēgtām vai izslēgtām gaismām… un pēc vēl dažām pazīmēm, kas ir ap māju.

Līdz ar to… es metu “robotiņu” jeb Wahtsapp miskastē. Apzinos, ka es palieku kā kontaktpersona citu cilvēku telefonos, kuriem ir Whatsapp, Facebook u.c. un ka info par mani tāpat tiek ievākta. Bet es no savas puses piedomāju, ko es varu darīt, lai “robotiņš” ievāktu pēc iespējas mazāk informāciju par mani.

Man žēl, ka šie lielie gignati mūs, lietotājus ir "uzsēdinājuši uz adatas". Saziņa ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Un atteikšanās šajā gadījumā no Whatsapp ir sāpīga. Man gribētos, lai tie, kam ir ietekme un daudz kontaktu, pirmie pasaka - man rūp tas datu apjoms, ko par mani un maniem kontaktiem ievāc. Tādēļ es pāreju uz citu aplikāciju. Bet tas ir laikietilpīgi un problemātiski. Tādēļ cilvēki izvēlas palikt pie esošā, jo tā ir vienkāršāk.

Rakstu par Whatsapp un privātumu ir daudz. Zemāk iekopēju linkus uz 3 rakstiem par šo tēmu. iespējams interesantākais ir 2., kurā ir apkopojoša bilde ar dažām aplikācijām un informāciju, kuru tā ievāc.

-  WhatsApp Has Shared Your Data With Facebook for Years, Actually: https://www.wired.com/story/whatsapp-facebook-data-share-notification/. Raksts parāda vēsturi un datu ievākšanu, dalīšanos ar tiem ar citiem Facebook produktiem. Ko maina vai nemaina jaunā WhatsApp Privacy policy,

- WhatsApp Beaten By Apple’s New iMessage Privacy Update https://www.forbes.com/sites/zakdoffman/2021/01/03/whatsapp-beaten-by-apples-new-imessage-update-for-iphone-users/. Vērtīgākais šajā rakstā ir beigās ieliktā bilde ar salīdzinājumu dažiem App-iem kādus datus tie ievāc.

- WhatsApp gives users an ultimatum: Share data with Facebook or stop using the app: https://arstechnica.com/tech-policy/2021/01/whatsapp-users-must-share-their-data-with-facebook-or-stop-using-the-app/